Runā, ka cilvēkam visu mūžu ir jāmācās, nepietiek tikai ar to, ka beigta viena vai pat vairākas skolas. Bet jau rakstnieks Albērs Kamī ir teicis: "Pēc tam, kad cilvēks iemācās - un ne no grāmatām - palikt viens ar savām ciešanām, pārvarēt aizbēgšanas alkas, viņam maz kas paliek, ko mācīties".
Kamī minēto esmu iemācījusies. Jāsaka, piespiedu kārtā, pēc tam, kad mūsu mašīnai uzkrita piedzēruša vadīts auto. Ilgi nebija, ko mācīties. Treniņš bija iziets iepriekš - spēja būt vienam cita klātbūtnē jau bija iepriekšējā pieredze. Tikai nezināmā citās jomās tāpat pietiek. Jāmācās vien būs līdz mūža galam. Atliek izteikt līdzjūtību tiem jauniešiem, kuriem vecāki nav iemācījuši vēlmi apgūt zināšanas un viņi savās neveiksmēs vaino skolotājus.
Cilvēks šajā pasaulē ierodas viens un aiziet arī no tās viens. Tās ir divas vislielākās vientulības. Nāvi taču nevienam neuzdāvināsi, neatdosi, neaizdosi. Cilvēks arī piedzimst vienatnē pats sev un cilvēcībai. Pa vidu dzimšanai un miršanai būtībā ikviens atrodas vientulībā, cits ir vientuļš garīgi un fiziski, cits - tikai garīgi.
Mūsu valsts sabiedrībā vārds vientulība saistās vienīgi ar veciem un vientuļiem cilvēkiem.
Bet - cilvēku no citiem šķir viņa unikalitāte. Un vientulība ir arī tiem, kam trūkst patiesu, pilnvērtīgu attiecību starp cilvēkiem. Jāsaka nežēlīgi - neprot, nav iezīduši kopā ar mātes pienu prasmi apgūt attiecības.
Mēs visi šajā vientuļajā pasaulē esam vientuļi. Tikai vieni to apzinās, citi - neapzinās. Vieni savu lielo un vienīgo lielo, īsto mīlestību izmanto, kā otru līdzcilvēku (šajā gadījumā - lietu), ar kuru dalīties vientulībā, citi - mīlestībā atrod arī savu es un kopā tad dalās grūtajā ikdienas cīņā pret vientulību vientuļajā pasaulē.
Kā šajā dzīvē notiek kas neveiksmīgs, tā nākas uzklausīt - tā tev bērnības trauma. Tikai - vai kāds ir dzirdējis, ka bailes no vientulības ir reālas bērnības traumas rezultāts? Pirmais cilvēks, kas šajā pasaulē apmierina maza bērna fizioloģiskās vajadzības, ir bērna māte. Tikai bērna māte apmierinot mazuļa instinktīvās vajadzības, spēj nodrošināt uzticēšanos apkārtējam un būt vienam. Ja šīs attiecības ar māti cietušas neveiksmi, palikšana vienatnē pirms psihes pilnīgošanās bijusi nedroša, tad arī rodas bailes palikt vienam. Ir mazi bērni, kuri, paliekot vieni, izmanto šo brīdi, jo ir radusies iespēja izpaust sevi, šis brīdis rada lielu prieku un apmierinājumu. Otrai bērnu daļai šis vientulības brīdis saistās ar bailēm un ciešanām. Un tas velkas mūža garumā.
No bērna mātes daudz tiek prasīts. Vai viņa to kādreiz arī "dabūs atpakaļ"?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!