Un pēkšņi.. Ar Jūsu mīļo bērniņu kaut kas notiek. Viņš mainās burtiski acu priekšā. Un pats galvenais - uz slikto pusi. Varētu likties, ka kāds samainījis Jūsu laipno, maigo, pakļāvīgo kā plastilīns, cilvēciņu, un "iesmērējis" Jums kaprīzu būtnīti.
- Maija, atnes, lūdzu, grāmatiņu, - mīļi lūdz mamma.
- Nē, nenesīšu,- stingri atbild Maija.
- Nāc, mazmeitiņ, es tev palīdzēšu,- kā vienmēr, laipni, piedāvā vecmāmiņa.
- Nē, es pati,- spītīgi iebilst mazmeitiņa.
- Ejam, pastaigāsimies!
- Nē, neiešu.
- Nāc, paēdīsim!
- Nē, negribu.
- Paklausīsimies pasaciņu.
- Nē, neklausīšos...
Un tā mazais bērns varētu visu dienu, nedēļu, mēnesi, un dažkārt pat gadu, katru minūti, katru sekundi.. Varētu domā, ka mājās nu ir nevis mazulis, bet "nervu kamols" kaut kāds. Atsakās no tā, kas viņam vienmēr ir paticis. Visu dara visiem par spīti, visā izrāda neapmierinātību, neklausa, un varbūt pat izsīkst interese par visu jauno. Un cik šausmīgi apvainojas, kad viņam aizrāda par dažādām nejaucībām.. Jebkurus aizliegumus noteikti pārbauda atkārtoti. Te iesaistās apspriedē, te, pilnīgi pretēji, atsakās runāt. Pēkšņi var pat atteikties no podiņa. Kā tāds mazs robotiņš, kam ieprogrammētas vien atbildes: "nē", "nevaru", "negribu", "nedarīšu". Kad tad beigsies beidzot šīs kaprīzes? - jautās vecāki. Ko lai ar mazo iesāk? Nevaldāms, spītīgs, egoistisks. Visu grib pats, lai arī vēl neprot. Turpretī mazais domā: "Vai tiešām mamma un tētis nesaprot, ka man viņu palīdzība nav vajadzīga?", "Vai tad viņi neredz, kāds es esmu gudrs, skaists? Es taču esmu pats labākais!" - pats par sevi tīksminās bērniņš, kā pirmās mīlas periodā pret sevi, izbaudot jaunas, galvu reibinošas sajūtas, kas saucas "Es pats!".
Mazais sevi ir tā kā atdalījis kā "ES" starp vairumu apkārtējo cilvēku. Viņš vēlas pasvītrot savu atšķirību no viņiem, savu esamību.
"Es pats!" - tas ir "es - sistēmas" apstiprinājums - personības veidošanās pamats un beigas agrajai bērnībai. Lēciens no reālista uz fantazētāju noslēdzas ar "spītīgo vecumu".
3 gadu vecumā bērni no savas ģimenes jau gaida neatkarības un patstāvības atzīšanu. Bērns vēlas, lai uzklausa un rēķinās ar viņa viedokli. Un viņš nevar gaidīt, ka tas notiks kaut kad tālākā nākotnē. Viņš vienkārši vēl neizprot nākotni, nezina pat aptuveni, ko no tās gaidīt. Visu viņam gribas uzreiz, tūlīt un tagad. Un viņš cenšas par katru cenu iekarot patstāvību un apliecināt sevi uzvarā, lai arī uzvaras pamatā nāk ar neērtībām dēļ konfliktiem ar tuviniekiem.
Augošās trīsgadīgā bērna prasības jau kļūst neapmierināmas gan iepriekšējā attieksmes stilā, gan iepriekšējā dzīves veidā. Un kā protesta zīmi, uzsverot savu „es", mazais uzvedas ne tā kā vecāki gribētu, pārbaudot starpību starp "gribu" un "vajag".
Bet mēs taču runājam par bērna attīstību. Un jebkādam attīstības procesam, ieskaitot lēnas pārmaiņas, ir raksturīgi pat palēcienveida krīzes momenti. Uz maiņām pakāpeniskām izmaiņām bērna personībā ienāk arī vētraini lūzuma periodi - nav taču iespējams izaugsmi pagriezt citā leņķī. Iedomājieties cālīti, vēl neizšķīlušos. Cik ļoti nedroši viņš jūtas oliņā. Un tomēr, kaut instinktīvi, bet tomēr viņš lauž čaulu, lai izrautos ārā. Citādāk viņš vienkārši tajā smok.
Mūsu rūpes par bērnu tā pati čaula vien ir. Viņam ir silti, ērti un droši būt čaulā. Kādu mirkli tā viņam ir pat ļoti nepieciešama. Bet mazulis aug, mainās iekšēji, un pēkšņi pienāk laiks, kad viņš saprot, ka čaula traucē augt. Lai arī augšana ir "pārejoša". Un tomēr bērns jau ne tikai instinktīvi, bet jau apzināti lauž čaulu. Un galvenais atklājums šajā procesā viņam ir viņš pats. Viņš ir neatkarīgs, viņš visu var. Bet - pieaugušo spēkos un iespējās mazulis tomēr nekādi nevar iztikt bez mammas. Un viņš pat par to uz viņu dusmojas un tā kā "ieriebj" ar asarām, iebildumiem un kaprīzēm. Savu krīzi viņš nevar apturēt vai apdzēst. Tā, kā eža adata visu laiku ir izslieta un notēmēta uz vecākiem, reizēm ir tā, ka ar citiem pieaugušajiem, vienaudžiem, brāļiem un māsām bērns pat netaisās konfliktēt. Tā arī gadās.
Pēc psihologu paustā viedokļa, mazais 3 gadu vecumā pārdzīvo vienu no krīzēm, kuras nobeigumu nomaina jauns bērnības etaps - pirmsskolas vecums.
Krīzes ir nepieciešamas. Viņas kā kustīgs spēks izaugsmi, sava veida izaugsmes pakāpienus nomaina bērna darbībās.
Trīs gadu vecumā par svarīgāko darbību kļūst lomu spēles. Bērns sāk spēlēt pieaugušos un attēlot tos.
Nepatīkamas krīzes sekas ir paaugstināta smadzeņu jūtība pret apkārtējo vidi, centrālās nervu sistēmas ievainojamība saistībā ar novirzēm endokrīnās sistēmas pārveidē un metabolismā. Citādāk runājot, krīzes kulminācijas moments - tas ir progresīvs, jauns un bērna veselības funkcionālā nestabilitāte. Funkcionālā nestabilitāte reizēm mēdz izpausties arī ar vētrainām bērna ķermeņa pārmaiņām, palielinot viņa iekšējos orgānus. Adaptācijas procesa ietvaros viss nostabilizējas, normalizējas, bet tomēr bērni ir jūtīgāki un vairāk pakļauti slimošanām, sevišķi neiro-psihiskām. Pat, ja fizioloģiskās un bioloģiskās krīzes pārmaiņas ne vienmēr vērš uz sevi uzmanību, tomēr izmaiņas bērna uzvedībā un raksturā ir ļoti labi pamanāmas.
Kā uzvesties vecākiem trīsgadīgā bērna "krīzes" laikā:
Pēc tā, uz kuru pusi bērna krīze visvairāk nosliecas, var spriest par viņa pieķeršanos. Kā likums, pašā centrā atrodas mamma. Un galvenā atbildība par pareizu izeju no šīs krīzes balstās uz viņu. Atcerieties, ka mazulis pats cieš no krīzes. Bet trīsgadīgā bērna krīze, tas ir svarīgs posms bērna psihiskajā attīstībā, nozīmīga pāreja uz jaunu bērnības pakāpienu. Tāpēc, ja Jūs redzat, ka ļoti izmainījies ir Jūsu mazais mīļumiņš, un ne uz to labāko pusi, mēģiniet izstrādāt pareizu savas uzvedības līniju, kļūstiet vairāk elastīga audzināšanas jautājumos, paplašiniet bērna tiesību un pienākumu loku un saprāta robežās ļaujiet viņam izbaudīt nedaudz patstāvības.
Ziniet, ka bērns nevis vienkārši nepiekrīt Jums, viņš pārbauda Jūsu raksturu un atrod tā vājās vietas, lai rīkotos pret tā savas neatkarības iepazīšanas ietvaros. Viņš vairākas reizes dienā pārbauda atkal un atkal Jūs - vai tiešām tas, ko Jūs viņam aizliedzat, ir aizkliegts, varbūt tomēr to drīkst. Un, ja ir kaut neliela "drīkst" iespējamība, bērns noteikti panāks savu, ja ne ar Jums, tad cīņā ar tēvu, vecmāmiņām, vectētiņiem. Nedusmojieties par to uz viņu. Labāk piestrādājiet pareizi pie sodīšanas, mīļuma un stingrības, neaizmirstot par to, ka bērna egoisms tomēr ir naivs. Jo tie taču esam mēs, nevis kāds cits, kas viņam iemācījis, ka jebkura vēlme ir kā likums. Un pēkšņi viņš kaut ko nedrīkst, kaut kas ir aizliegts, kaut ko viņam atsaka. Jūs esat izmainījuši prasību sistēmu, bet - kāpēc, bērnam ir grūti saprast.
Un viņš Jums kā atriebjoties pielieto savus "nē". Neapvainojieties uz viņu par to. Tas taču ir arī Jūsu īpašais vārds, kad Jūs viņu audzināt. Un viņš, uzskatot sevi par patstāvīgu, Jūs atdarina, savā veidā. Tāpēc, kad mazuļa vēlmes jau mazliet pārsniedz reālās iespējas, atrodiet izeju lomu spēlē, kura no 3 gadu vecuma ir svarīgākā bērna darbībās.
Piemēram, Jūsu bērns nevēlas ēst, kaut arī ir izsalcis. Jūs viņu nepratiniet un nelūdzieties nākt ēst. Uzklājiet galdu un nosēdiniet mazo uz krēsla. Lieciet lietā fantāziju - parādiet, ka pelīte atnākusi pusdienās un ļoti lūdz mazuli, kā pieaugušo, pamēģināt, vai nav par karstu zupiņa, un, ja var, lai paēd, un pabaro arī viņu. Bērns, kā pieaugušais, sēžas blakus mantiņa un, pats nemanot, spēlējoties kopā ar pelīti, tomēr visu apēd.
Trīs gadu vecumā bērnam viņa paša pašpārliecinātība glaimo, ja Jūs viņam personīgi zvanāt, sūtāt vēstules no citas pilsētas, gaidāt no viņa padomus vai arī dāvināt viņam "pieaugušo" dāvanas, piemēram, - pildspalvas vēstuļu rakstīšanai.
Normālai bērna attīstībai vēlams ir trīsgadīgā bērna krīzes laikā, lai bērns sajustu, ko visi pieaugušie mājās zina, - līdzās viņiem mājās ir nevis vairs mazulis, bet līdzvērtīgs biedrs un draugs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!