Runā ar mani, mīļā, runā!

Uzliec uz pieres slīdošos titrus

Ziniet, kas mani jūsos tiešām tracina visvairāk? Uzmestā lūpa pilnīgi bez iemesla. Bez acīm redzama iemesla, manuprāt. Sāksim atkal ar piemēru? Bet lūdzu! Agrs sestdienas rīts - 9.00. Es atveru acis no sajūtas, ka kāds uz mani blenž. Jā, tā esi tu, mana mīļā, jaukā sieviete. Un ko es dzirdu? Mīļum, mēs jau kavējam! Dieva dēļ! Ko var kavēt brīvdienā deviņos no rīta? Es uzveru šo paziņojumu kā joku un, uzlicis spilvenu uz galvas, tiešām atkal iemiegu. Kad es pamostos desmitos, Viņa ar mani vairs nerunā. Mūsu mājās ir Libānas kara apstākļi, bet es pat nespēju iedomāties, tieši kuru līguma punktu es esmu pārkāpis, ja 1) ir brīvdiena, 2) ir tik agrs un 3) mēs vakar neko līdz galam nesarunājām.

Kas noticis? Nekas! Viņa to paziņo tādā tonī, ka skaidrs - nākamais loģiskais solis ir savas mantības savākšana divās sporta somās un nākamā tikšanās jau būs tiesā advokātu klātbūtnē. Nu beidz, tiešām, kas ir notcis? Un tad seko asaru plūdi! Viņa redz' , ir iedomājusies (bet tikai savā glītajā, blondajām šķipsnām rotātajā galvā), viņa redz' ir sapņojusi par to, ka mēs sestdienas rītā varētu pamosties kopā agri, tad padzert gultā kafiju, tad aizbraukt uz Kalnciema ielas tirdziņu, tad apciemot viņas draudzeni Inesi, kurai piedzimis bēbītis, tad ieskriet Spices Rimi pēc produktiem un varbūt paskatīties viņai pavasara kurpes un tad, vakarā, ja mēs vēl nebūtu noguruši, aiziet uz kādu filmu. Un tagad, ar savu aizgulēšanos (dāmas, atļaujiet atgādināt - sestdienas rīts, desmit!) es esmu nojaucis visus viņas galvā izdomātos plānus. Un tagad viņas sestdiena ir sabojāta un vispār, pie tirdziņa vairs nebūs, kur nolikt mašīnu un tādā garā. Man gribas indīgi piezīmēt, ka varbūt, kamēr es stundiņu ilgāk pagulēju, Ineses bēbītis jau sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un devies savā dzīvē, bes es atturos. Meitenes! Sievietes! Beidziet savās smukajās galvās izplānot lietas! Bet, ja jūs to tomēr darāt, vai jūs nebūtu tik laipnas un par to nepavēstītu arī mums. Latviešu valodā. Vēlams, vienkāršos, nepaplašinātos teikumos. Jo es nevaru zināt, kādu vēlmu sarakstu tu atkal esi sastādījusi un ko no tā es neesmu izpildījis, jo es nemāku lasīt domas. Ne-mā-ku! Tāpēc mazāk rakstiet iedomātus scenārijus galvā, vairāk runājiet. Jo, kamēr tev uz pieres neskries slīdoši titri kā izkvakaru ziņu raidījumos TV, es nezinu un nezināšu, ko tu atkal esi iedomājusies. Un beidz cepties par to, ka es nemāku lasīt domas. Neviens no mums nemāk.

Filmu un reklāmu inde

Vēl labprāt es aprunātos ar tiem jefiņiem, kuri cep augšā tās tizlās, romantiskās reklāmas un filmas, kas samaitā sieviešu fantāziju. Vienalga, kas jāreklamē, reklāmas vīrietis vienmēr visu ir izdarījis tev pa prātam. Puspavērtas durvis, sveču tūkstoši, vējā pland aizkars, sniegbalta gulta, kurā rotaļājas persiešu kaķēns vai labradora kucēns. Pa logu redzama jūra vai okeāns. Ap vannu nokaisītas rožu lapiņas. Protams, šampanietis, protams, no ledus spainīša. Nu sviests kaut kāds! Nu neesam mēs tik romantiski un es neredzu tam nekādu jēgu un nekādu pamatojumu. Tikai pasaki godīgi - tu tiešām gribi mīlēties istabā, kura sveču dēļ ir totāli ugunsnedroša? Tu gribi, lai saderināšanās gredzenu tev paslēpj šampanieša glāzē vai kafijas tasē? (Mans čoms tā izdarīja un viņa nākamā sieva viņu gandrīz padarīja par atraitni vēl pirms kāzām, jo ierija to stulbo gredzenu dziļi kaklā).

Reklāma taču tev mēģina ieskapēt nevis konkrētu produktu, bet sapni, iedomu! Ko tādu, kas neeksistē! Tu domā, visi tie plīvojošie mati, garās skropstas, saderinātie pāri reklāmas klipos ir patiesība? Tu iekod šokolādē un satiec sapņu princi? Iemalko kafiju un seko kāzas? Tev tirgo ilūziju! Bet tu uzķeries, un, ja dzīvē tev nav tāpat, neko citu tev nevajag! Nesarežģī pati sev dzīvi! Neprasi no mums fikciju!

Pušķis, ko viņa atcerēsies mūžam

Tu domā - tie ir ziedi, ko viņš tev uzdāvina? Nē, tagad es zinu, kādus ziedus meitenes atceras visvairāk. Visus tos, kurus tu neesi uzdāvinājis. Tas ir apbrīnojami - viņas neatceras iztīrīt sava stulbā kaķa kasti katru rītu (bet es taču jūtu, Miks tur ir nokārtojies ne pa jokam, ož visa virtuve), bet viņa atceras vismuļķīgākos datumus un gadadienas. Labi, tagad es pret to jau esmu imūns. Bet tās šausmas agrā jaunībā pat negribu atcerēties. Piemēram, esam sākuši dzīvot kopā. Vienu vakaru pārnāku - domāju, pazudusi elektrība. Visa istaba svecēs. Uz galda kaut kāda čupa ar baltiem traukiem. Vīns. Ooooo, sirsniņa izdomājusi, ka arī otrdienas vakaram nav ne vainas, lai mēs iedzertu un mazliet atlaistu. Un tad seko Dailes teātra mazās zāles vienīgās aktrises cienīgs iznāciens - kā, tu neatceries, kas šodien ir par dienu?

Bļāviens! Vārda diena viņai ir pavasarī. Dzimšanas - vasarā. Drudžaini domāju - kas šodien par dienu? Izrādās, kaut kāda mūsu iepazīšanās gadadiena. Pie kam - man nav ne jausmas, ko viņa ņem par atskaites punktu. Kā vēlāk izrādās - diena, kas es atsūtīju viņai sms: Ko tu plāno darīt nedēļas nogalē? Buča. Tas iezīmējot mūsu attiecības ēras sākumu. Kolosāli, vai ne? Un tagad cepas, ka es to tā neuztveru un ka nav nevienas rozes. Bet vēl labāk gāja manam čomam - viņš piedalījās dzemdībās, divas reizes gandrīz nostiepās, pūta, elsa un elpoja līdz ar sievu, pats pārgrieza savam dēlam nabas saiti un uzminiet, kas notika? Viņš tagad tiek uzskatīts par ļauno vīru, jo nav atnesis viņai par dēla dzimšanu puķes! Dakterei un vecmātei nopirka, sievai - nē. Bet viņš bija klāt visā tajā smagajā procesā! Viņš teica, ka ienaidniekam to skatu nenovēl! Bet izrādās - tas neskaitās! Skaitās tikai tas, ka, laukā rakstoties (un viņš pats teica - vāks - dokumentu kalni, samaksa, puķes ārstiem, auto sēdeklītis zīdainim, izbeigušies pamperi utt!), viņš nav atbraucis ar puķēm! Un to viņam sieva tagad atceras un zāģē katrā dēla dzimšanas dienā! Katrā!

Mana draudzene - čūska, tavs bijušais - Čaks Noris?

Vēl mani tracina tava divkosība. Katru reizi, kad mobilā telefona displejā iemirdzas Barbaras vārds, tu paliec vienkārši traka. Jā, viņa ir mana bijusī draudzene. Un tas, patīk tev vai nē, vienkārši ir fakts. Neizdzēšams fakts. Tāpat kā tas, ka mums ir kopīgs suns un jā, lai cik tev tas stulbi neliktos, es uztraucos par to, ka viņš ir dabūjis kaut kādu stulbu vīrusu un tagad jāved likt sistēmu uz veterināro klīniku. Un tici man, daudz vairāk tev būtu jāuztraucas, ja es par to neliktos ne zinis. Jo zini, kaut vai tikai globāli padomājot par iespējamiem mūsu nākotnes bērniem, tev taču gribētos, lai es par viņiem uztraucos. Un, jā, Morics ir mans bērns. Nu un kas, ka suņa bērns. Esmu vācis viņa suņuka čuras līks palikdams. Esmu gulējis blakus viņam uz paklājiņa, kad viņš bija sasirdzis bērnībā. Un man sasodīti sāp sirds, ka šķiroties nabaga suņa sirds tika salauzta, jo viens no diviem viņa saimniekiem bija nodevējs un aizgāja. Tāpēc es jūtos atbildīgs par savu suni, kaut arī viņš dzīvo pie manas bijušās, jo tā ir labāk viņam, jo Barbarai ir māja, Moricam sava teritorija un tādā garā. Un tici man, kad es vedu Moricu pie ārsta, es slepeni neuzmācos Barbarai, kā reiz, vīna raisītā vaļsirdības brīdī, tu man uzticējji savas slēptākās aizdomas. Nekā tāda tur nav un nebūs.

Un to visu es saku tāpēc, ka nesen Jaunā Rīgas teātra starpbīdī mēs uzskrējām virsū kaut kādam glumam švītam, kuram tu meties ap kaklu un burtiski izkusi viņa skāvienos, lai pēc tam vienkārši mūs iepazīstinātu - Juris, mans draugs, Edvīns - kolosāls jurists un mans, hi hi hi, bijušais draugs. Un vēl tā pretīgā buča uz lūpām atvadoties tieši pēc vienas pie sasodīti maza un neētra galdiņa izdzertas kafijas. Tu esi sasodīta divkose, mīļā! Jo tavs bijušais ir pelnījis visu tavu uzmanību, bet mana bijusī pat nedrīkst man piezvanīt brīdī, kad tas tiešām ir svarīgi. Nu - vai man nav taisnība?

Visa ļaunuma sakne - mana mamma

Nu, un kas tev ir pret manu mammu? Tas ir apbrīnojami, kā tu vari cepties par jebko, ko viņa dara vai saka. Jā, viņa ir vecmodīga, viņa ir veca. Punkts. Bet viņa vēl man un tev tikai labu. Kāpēc katrs aicinājums pusdienās tiek uztverts ar tādu šņācienu? Tu domā, viņa mēģina tev mani atsist? Neuztraucies, viņai pietiek ar manu tēvu. Viņa nealkst, lai es atkal nakšņoju mūsu trīsistabu dzīvokļa caurstaigājamajā istabā uz saliekamās gultiņas.

Beidz taču vienreiz konkurēt ar viņu par mani, jo tam nav nekādas jēgas. Es esmu izvēlējies tevi. Mammu es neesmu izvēlējies, man viņa vienkārši ir. Jā, mani arī besī visa tā parpalošanās ar burciņām, kurās viņa liek mums ēdienu katra apciemojuma beigās, domājot, ka esam pusbadā. Mani tracina tas, ka burkas pēc tam jāatved atpakaļ, jo viņas burkām, lūk, glīti nomazgātas etiķetes nost un tās ir vislabākās. Man arī negaršo viņas biešu salāti, bet mīļā miera labad es paņemu tos arī uz mājām. Jo tā viņa izrāda savu mīlestību. Viņa ir padomju laika produkts un viņa nemāk tā vienkārši apķert un samīļot mani kā to lieliski izdari tu. Viņa pako līdzi ēdienu un tā izrāda to, cik ļoti es viņai esmu svarīgs. Nu, un tev grūti ar viņu pārmīt pāris vārdus pa telefonu? Zinu, ka mani arī tracina tie mūžīgie jautājumi par kāzām un mazuļiem. Tas ir stulbums un es viņai jau vairākkārt esmu teicis, lai izbeidz tevi tincināt. Nu bet tāda viņa ir. Atbildi ar joku un miers. Bet tā tava mūžīgā cepšanās un ņemšanās visu padara vēl ļaunāku! Vienkārši pieņem mani komplektā ar manu mammu vai arī viss, nav ko lieki mocīties. Jo to, ka tev patīk ciest, to es jau esmu novērojis.

Pēcvārda vietā