'Pāraprūpe' - vai iespējams par bērnu rūpēties pārāk daudz?

Atbild Līga Ruperte,

Atbilde: Psihologi atzīst, lai bērns pakāpeniski kļūtu aizvien neatkarīgāks, mācītos uzticēties sev, tikt galā ar dažādām situācijām un veidot saskarsmi ar citiem, viņam ir nepieciešama arvien lielāka neatkarība. Šādi viņš var mācīties no savām kļūdām un sekmīgas rīcības rezultātā justies kompetents un spējīgs tikt galā ar dzīvi. Viņa pašcieņas un pašapziņas veidošanās notiek uz drošiem pamatiem. Bez šaubām, ir neiespējami visos gadījumos novilkt precīzu robežu, zināt, cik daudz brīvības bērnam dot.

Psihologi saka - tik daudz brīvības, ar cik bērns var veiksmīgi tikt galā. Vecāka kā aizgādņa funkcija, pēc manām domām, nebeidzas arī tad, kad bērns ir pieaudzis, spēj būt par sevi atbildīgs, bet šī aizbildniecība nedrīkst būt tik ierobežojoša, ka bērnam nav izdevības izmēģināt savas spējas. Mēs varētu uztvert aizbildniecību kā robežas, kuras aizvien jāpaplašina, bērnam augot fiziski un mentāli, tai pašā laikā vērojot, cik spējīgs bērns ir patstāvīgi rīkoties un pieņemt lēmumus, kuru sekas ir pozitīvas.

Piemēram, mazam bērnam nedrīkst ļaut izmēģināt, kā ir, ja pieliek roku pie karstas plīts, viņam ir nepieciešamas zināmas robežas, kas viņu aizsargā no neatgriezeniskām sekām. Tāpat 14 gadus vecam bērnam ir nepieciešami noteikumi, kas nosaka robežas un neļauj viņam, piemēram, lietot alkoholu, smēķēt un nenākt mājā līdz vēlai naktij.

Bērniem jāzina, ko no viņiem sagaida, kādas ir viņu robežas un ko vecāki darīs, ja tās tiks pārkāptas. Ja bērns pierāda, ka spēj uzņemties atbildību par noteikto robežu ievērošanu, tās var pakāpeniski paplašināt.