Psiholoģes kavēšanos meklēt palīdzību pie psihologa vai psihoterapeita skaidro tā - neskatoties uz to, ka Latvijā psiholoģija un psihoterapija pastāv jau vairākus gadu desmitus, sabiedrībā valda aizspriedumi, stereotipi un mīti. Tāpēc rakstā apskatījām vairākus cilvēku vilcināšanās iemeslus.
Nav saprotams, kas īsti terapijā notiek.
Psihoterapijas būtība ir ārstēt ar vārdu, ar sarunu. Ir metodes, kurās tiek izmantotas arī citas tehnikas, tomēr pamatā ir saruna.
Terapija ir tikai runāšana.
Terapija ir saistīta ar runāšanu, bet tās mērķis ir palīdzēt cilvēkam būt sadzirdētam un saprastam. Terapijā saruna ir dziļāka nekā ikdienā. Pēc kāda laika, kad starp tevi un terapeitu būs izveidojusies uzticības saite, terapeits varēs piedāvāt alternatīvus veidus, kā skatīties uz lietām, un kopā meklēt jaunus veidus, kā mainīt ierasto domāšanu un uzvedību.
Terapeita apmeklēšana ir vājuma pazīme. Stipriem cilvēkiem nevajag palīdzību problēmu risināšanā.
Katram dzīvē var būt brīdis, kad nepieciešama palīdzība, lai spētu ieraudzīt savas dzīves perspektīvas. Spēt pieņemt palīdzību ir viena no personības kvalitātes iezīmēm, jo tie, kas spēj atzīt palīdzības nepieciešamību, ir stiprāki un daudz drošāki par tiem, kas to nespēj atzīt.
Iet pie psihologiem un psihoterapeitiem ir tikai modes kliedziens.
Ja modē ir meklēt saskaņu ar sevi, tad var teikt arī tā. Katram tomēr ir izvēles brīvība un savi motīvi.
Terapija ir domāta tikai galīgi trakajiem. Ir bail no līdzcilvēku nosodījuma.
Šī mīta saknes meklējamas 19. gs. otrajā pusē, kad psiholoģija attīstījās kā zinātne un kad nozīmīga loma bija psihiatriskajām slimnīcām. Atšķirība starp psihiatru un psihoterapeitu - psihiatrs ir ārsts, kas ārstē psihiskās saslimšanas, savukārt psihoterapeits un psihologs strādā ar mērķi uzlabot klienta dzīves kvalitāti.
Ja baidies, ka tuvinieki, kolēģi vai draugi nesapratīs un domās, ka esi traks, ja nevēlies un nejūties ērti, tev nav jāstāsta citiem, ka apmeklē terapeitu.
Es varu uzzināt, ka esmu psihiski slims.
Šī ir izplatīta izjūta, jo daudzi cilvēki baidās, ka savā būtībā viņi ir ļoti atšķirīgi no citiem - «neviens nedomā tā, kā domāju es». Patiesībā indivīdi, kas ir zaudējuši saikni ar realitāti, neraizējas par to, vai viņi ir vai nav traki. Tev var būt attīstīta radoša pieeja, kā tikt galā ar grūtām situācijām, bet tas tik un tā nenozīmē, ka esi traks. Lai justos droši, pārrunā to ar savu terapeitu.
Ja man nepatīk terapeits?
Pieredze rāda, ka aptuveni 30 % klientu neatnāk uz otro konsultāciju. Šeit darbojas tāda pati saderības veidošanās kā ar citiem cilvēkiem. Starp klientu un terapeitu var nerasties savstarpējas simpātijas, un, ja tā notiek, vienmēr iesakām par to runāt ar terapeitu. Ja neizdodas, meklējumus var turpināt.
Terapeits manī saredzēs lietas, ko citi cilvēki neredz, un nosodīs mani.
Terapeits nav domu lasītājs. Viņš spēj lasīt pozas un sejas vaibstus, bet viņš tik un tā nezina, kas notiek tavā galvā līdz brīdim, kamēr tu to nepastāsti. Terapeits nevainos un nenosodīs.
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mēdz nosodīt, jo īpaši tos, kas ir citādāki. Daļai cilvēku bailes no nosodījuma ir iemesls, kāpēc viņi nemeklē palīdzību. Terapeiti ir trenēti pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Terapija nav padomu sniegšana, bet cilvēka potenču un resursu attīstība, lai rezultātā cilvēks pats spētu atrisināt aktuālās problēmsituācijas.
Kā es varu būt drošs stāstīt intīmas lietas par sevi pilnīgi svešam cilvēkam?
Ārsti ir devuši Hipokrāta zvērestu, kas nosaka darba principus. Psihoterapeitiem un psihologiem ir ētikas kodekss, kas reglamentē konfidencialitāti.
Manas problēmas nav mana vaina. Es neesmu tā, kurai ir jāmainās.
Ja esi emocionāli sarežģītā situācijā ar vairāk nekā vienu cilvēku, atceries, ka katrā sadursmē vienmēr ir darbība un reakcija. Ja neiet labi ar partneri, vīru vai draugu un, tavuprāt, tā ir viņa vaina, atceries, ka vari iemācīties, kā labāk tikt galā ar viņa reakciju.
Ja otra iesaistītā puse neizrāda vēlēšanos meklēt palīdzību no ārpuses un ir bijuši dažādi mēģinājumi motivāciju raisīt, tad noteikti ir vērts sākt vienam un iet pie konsultanta arī bez otras puses. Noteikti nav efektīvi ar vardarbīgām metodēm otru piespiest apmeklēt terapiju, jo šāda rīcība nesniegs auglīgu rezultātu. Iespējams, ejot vienatnē, mainīsies kāds attiecību aspekts, kas otrai pusei noraidošo attieksmi pret terapiju samazinās, un tā būs gatava iesaistīties. Ja attiecībās mainās viena dalībnieka uzvedība vai attieksme, no tā ietekmējas un mainās arī pārējie attiecībās iesaistītie. Tāpēc ir vērts sākt katram pašam ar sevi.
Negribas koncentrēties uz problēmām.
Kā saka psihologi, bez problēmas apzināšanās, nav iespējams tās atrisinājums. Ja problēma ilgstošā laika posmā nav atrisinājusies pati un joprojām tērē cilvēka resursus, tad tā ir zīme, ka strausa stratēģija nepalīdzēs. Ir brīži, kad vieglāk ir noliegt problēmas esamību, bet ilgtermiņā tas nemazinās problēmas ietekmi uz tavu dzīvi.
Ir tik grūti, ka nevaru parunāt, uzreiz jāraud.
Ja mēs pārdzīvojam lietas, mēs esam kontaktā ar savām jūtām, un tas ir labi. Raudāšana nav nekas slikts vai nosodāms. Arī visgrūtāk pārdzīvojamās lietas tiek izdzīvotas un izraudātas.
Terapija padarīs mani atkarīgu.
Fantāzijas par mums nezināmām lietām atspoguļo mūsu bailes. Iespējams, terapijā būs brīži, kad liksies - bez terapeita dzīve nav iespējama, bet, tāpat kā jebkurā dinamiskā procesā, tu audz un attīsties. Terapeits ir kā spieķis, uz kura atbalstīties, kad ir grūti iet. Bet, kad traumas sadzīst, tu spieķi droši vari aizmest.
Terapija izmainīs manu personību.
Tas ir tas, no kā cilvēki baidās, bet jāatceras, ka nav iespējams dzēst personību. Psihoterapija pievēršas visām dzīves pieredzēm, kas tevi ir veidojušas, un tad ir jāizlemj, ko tu vēlies sev ņemt līdzi un ko atstāt aiz muguras. Tādējādi tu kļūsti vairāk tu pats, nevis vides, apstākļu un ietekmes upuris.
Ar laiku man paliks labāk tik un tā.
Efektīva terapija dziedē un palīdz atlabt. Terapija sniedz iespēju konfrontēt un atrisināt problēmu tās saknē. Tā arī sniedz iespēju tikt galā ar nākotnes problēmām.
Tas ir pārāk dārgi.
Nauda mūsdienās ir dārga un neaizskarams arguments ikvienā darījumā, tomēr jautājums ir tāds - cik tu esi gatavs ieguldīt sevī un savā garīgajā labsajūtā?
Profesionāla palīdzība, protams, maksā naudu, tomēr, atkarībā no metodes, cenas ir dažādas. Piemēram, grupu terapija cenu ziņā ir demokrātiska - viena seansa cena ir LVL 5-10. Individuālās sesijas cenas ir dažādas - sākot no LVL 10-35 par reizi. Cenu veido terapeita izglītība, pieredze, atpazīstamība un klientu pieņemšanas vieta.
Atbildes palīdzēja rast psiholoģes Daiga Barone un Anita Irbīte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!