Gastronomiskās skolas

Šos kursus apmeklē ne tikai mājsaimnieces, turklāt sieviešu tajos nav vairākumā. Izrādās, vīrieši šajā nodarbē ir tikpat aizrautīgi un bieži vien pat spējīgi krist galējībās: viņi šķirsta pavārgrāmatu lappuses tikpat naski, kā reiz šķirstījuši Playboy, gastronomu forumos ļoti tieši pauž viedokli par kaut kādu Bešamelas mērci un ar lepnumu interneta blogos izliek savu kulinārijas šedevru fotogrāfijas.

Visiem ir kļuvis skaidrs, ka dzīves kvalitāte atkarīga ne tikai no mājokļa iekārtojuma, no tā, ar kādu auto brauc, bet arī no tā, ko cilvēks ēd. Ļaudis sākuši ilgāku laiku pavadīt lielveikalos pie plauktiem ar produktiem un rūpīgi pētīt to sastāvu, eksperimentējot virtuvē un izgudrojot jaunus garšas savienojumus. Krīze ir likusi ar jaunu skatienu pārlūkot dzīves vērtību skalu, un labklājības ārējās izpausmes pēkšņi sākušas izplēnēt kā dūmi. Ļaudis nu tērē naudu baudām ar pievienoto vērtību. Modē nācis izzinošais tūrisms - prom no pasīvās atpūtas pludmalē, tā vietā ir iecienītas arheoloģiskās ekspedīcijas, piedalīšanās restaurēšanas projektos, dzīvnieku kopšana dabas rezervātos un smaržīgo zāļu lasīšana parfimērijas plantācijās. Taču vislielāko popularitāti iekarojusi gastronomija.

Kulinārie ceļojumi

Veiksmīgi brokeri, reklāmas speciālisti, topmenedžeri un korporāciju īpašnieki paplašina savu gastronomisko redzesloku kulinārijas kursos, kuros pasniedz pasaules pavārmākslas zvaigznes. Mācības ilgst no dažām dienām līdz pat vairākām nedēļām. Viena no šādām slavenām skolām ir franču Le Cordon Bleu, un tās filiāles darbojas daudzās pasaules valstīs. Gardēžiem, kuriem problēmas sagādā laika trūkums, Parīzes viesnīcā Ritz organizē īslaicīgus kulinārijas kursus skolā, kas nosaukta leģendārā franču pavāra Ogista Eskofjē vārdā. Šo pavāru mēdza dēvēt par visu pavāru karaļu karaļi. Tikpat slavena ir Pjēra Kardēna Ecole Internationale Maxim's de Paris un pasaulē slavenākā kulināra Alana Djūkasa Le centre de formation d'Alain Ducasse.

Francijas pilsētā Valansā, kas atrodas Ronas klinšainajā krastā, savu skolu atklājusi Anna Sofija Pika, visslavenākā francūziete pavāre, triju Michelin zvaigžņu īpašniece. Parīzē un Kannās iespējams mācīties arī Gastona Lenotra skolā - tā paša slavenā konditora, kas kļuvis par šefpavāra Gisto prototipu multenītē "Ratatuja". Zināšanas iespējams apgūt arī pie Denīzes un Žana Pjēra Milē viņu mājās - pārbūvētā XVII gadsimta klētī Chateau Bonnet. Žans Pjērs vairāk nekā 20 gadu ir nostrādājis par šefpavāru Chez Panisse, bet Denīze ir lieliska vīnu pazinēja, jo uzaugusi ģimenē, kurai pieder septiņas slavenas vīna darītavas. No rīta mācekļi (grupā parasti ir ne vairāk par sešiem dalībniekiem) dodas uz tirgu, pēc tam no iegādātajiem produktiem gatavo pusdienas, pēcpusdienā apskata vietējos vīnogulājus, bet vienā no vakariem bauda vakariņas greznajā Denīzes tēva pilī. Mācību nedēļa maksā 3500 ASV dolāru.

Oksfordšīras ciematiņā Greitmiltonā kulinārijas mākslu pasniedz britu kulinārijas zvaigzne Raimons Blanks - gastronomijas popzvaigznes Hestona Blūmentāla skolotājs. Blankam ir vientuļnieka slava: viņš gadu desmitiem nepamet sava ciematiņa (precīzāk sakot, sava restorāna Le Manoir aux Quat' Saisons) robežas, bet tajā pašā laikā ir viens no ietekmīgākajiem pasaules pavāriem. Mācības maksā dārgi. Par vienu stundu  jāšķiras no 500 sterliņu mārciņām, turklāt jāpiesakās jau divus mēnešus iepriekš.

Krievijas sabiedrības krējuma vidū ārkārtīgi populāra ir kulinārijas skola Belonika & Les Chefs, kuru Provansā atvērusi miljonāra  Borisa Belocerkovska dzīvesbiedre - izdevēja un blogere Veronika Belocerkovska. Nedēļu ilgajā mācību programmā ietilpst ekskursijas uz vīna darītavām, zveja un kulta pavāru meistarklases, ieskaitot pie Provansas virtuves tēva slavenā biorestorāna La Chassagnette šefpavāra Gija Žēda,  Bernāra Šatona - L'Oustau de Baumaniere šefpavāra, kurš kādu laiku apkalpojis Romāna Abramoviča jahtas viesus. Ierašanās dienā katram kursu dalībniekam tiek izsniegts priekšauts un soma ar skolas aksesuāriem. Bet tas, kas notiek vakaros, atgādina Marko Ferrēri kulta filmu "Lielā rīšana" (La grande bouffe). Kulinārijas histērija Krievijā - tā ir īpaša tēma. Spriežot pēc visa, ir atdzimis mājsaimnieču kults. Rubļovkas iemītnieku sievas mācās vārīt boršču un veidot pelmeņus, baidoties, ka bez šīm prasmēm ieeja augstākajā sabiedrībā viņām drīz būs liegta, kaut gan vēl nesen interese par ēdiena gatavošanu (īpaši par tradicionālo krievu virtuvi) tika uzskatīta par zemākām kārtām piedienošu - lai ar to nodarbojas tie, kas mīt ārpilsētas parastajos rajonos.

Itāliešu valodas stundas

Latvijas dizainere Jūlija Vasiļjeva mums atklāja sava Toskānas gastronomiskā ceļojuma aizkulises kopā ar www.gastroturs. lv, kur viņa pavāru skolā Maremmas apkaimē mācījās pie restorāna Nonna Isola šefpavāra Enriko Fačendas, kura vārds, starp citu, rodams arī Michelin gidā.

"Mācības ilga nedēļu. Katru rītu brokastojām bārā un pēc tam devāmies uz restorānu pie Enriko mācīties gatavot. Pēc tam sekoja vīnziņu kursi, tad devāmies ekskursijās pa vīna darītavām, mazām siernīcām, desu un olīveļļas ražotnēm vai vienkārši apmeklējām gleznās Toskānas pilsētas. Kopā ar manu vīru grupā bija vēl divi pāri no Rīgas, viens pāris no Kijevas, viens - no Maskavas. Dzīvojām villā, kur mums tika ierādītas savas istabas ar labierīcībām, bet vakaros mēs sapulcējāmies viesistabā - gluži kā Agatas Kristi romānos. Iesākumā bikli cits citu uzlūkojām un jautājām: "Vai proti izķidāt zivi? Vai esi pagaršojis fenheli?" Bet beigās jau karsti debatējām par gatavošanas niansēm.

Enriko Fačenda mums mācīja, sākot no pašiem pamatiem: kā jātīra zivs, kā jāapcep sīpoli, jāvāra pasta. Vai tas atšķīrās no tā, ko man mācīja bērnībā? Nu, protams! Itālijā nevienam pat prātā nevar ienākt doma, ka no ledusskapja var izņemt ēdienu, kas sagatavots pirms četrām dienām, un to uz pannas vai mikroviļņu krāsnī uzsildīt. Tur viss tiek gatavots no svaigiem produktiem un uzreiz arī apēsts. Patīkams pārsteigums man izrādījās zupu vārīšana - izrādās, tur to dara tieši tāpat, kā reiz darīja mana vecmāmiņa. Pilnīgi iespējams, ka mana vecmāmiņa to pratusi pat meistarīgāk. Taču visu pārējo no itāliešiem ir ko mācīties un mācīties. Salīdzinājumā ar viņiem dažbrīd šķietam kā iezemieši. Tieši šā iemesla dēļ viņi tik ironiski smaida, kad ierauga, kā mēs pēc pusdienām vai vakariņām pasūtām, piemēram, kapučīno. Itālieši nekad nedzers kafiju ar pienu pēc tam, kad būs apēduši gaļas gabalu. Kapučīno viņi dzer tikai no rītiem ar kādu smalkmaizīti.

Vjetnamiešu noslēpumi

Uzņēmējs Gundars Skudriņš dalījās iespaidos, kurus viņš guvis pēc vienas dienas Austrumu virtuves kursu apmeklēšanas, kas tiek organizēti viesnīcas Six Sences Resort & Spa Nihn Van Bay restorāna vadībā (šis veikals viesnīca atrodas Ninvanas līča krastā Vjetnamā). "Mums mācīja restorāna šefpavārs vjetnamietis, kurš dzimis un mācījies Francijā, bet pēc tam atgriezies etniskajā dzimtenē. Tāpēc visi ēdieni, kurus viņš mums rādīja, bija adaptēti eiropiešu garšas kārpiņām. Mācības sākās ar dārza apmeklējumu, kur pavārs mums ierādīja, kā atšķirt un izvēlēties garšaugus. Pēc tam devāmies uz maizes ceptuvi izraudzīties maizi un iepirkām produktus tirgū. Pats galvenais, ko esmu apguvis viņa stundās, - jebkurā ēdienā nedrīkst pārspīlēt ar termisko apstrādi, ka sausās garšvielas labāk pievienot nevis gatavam ēdienam, bet pannā, verdošajā eļļā, pašā gatavošanas sākumā - tad to vajadzēs daudz mazāk, un arī garšu tās piešķir daudz izteiksmīgāku. Bet, ja vēlas asāku ēdienu, nav obligāti jāpievieno pipari - var pielikt kaut ko skābu, un tas pavērs vaļā citus garšas receptorus un padarīs kopiespaidu daudz interesantāku. Vēl uzzināju, ka ikviens ēdiens būs garšīgāks, ja to gatavos uz buljona bāzes .....

Pilnu rakstu lasi žurnāla L'Officiel maija numurā