Vīrs svarīgāks par meitu
Mans lielākais šoks laikam gan ir nevis par tām mammām, kuras pamet savu mazuli glābējsilītēs (Pēcdzemdību depresija? Izmisums? Bezcerība? Nabadzība?), bet gan par tām mammām, kuras dara pāri savam bērnam, esot ar viņam blakus diendienā. Tāda bija Evijas mamma. Viņas vīrs (kurš pat nebija Evijas tēvs, bet gan patēvs) meitenes dzīvi padarīja par elli. Viņam nebija gardāka kumosa kā pusdienās un vakariņās tiesāt paša pameitu. Viņš sāka ar pretīgām piezīmēm par Evijas briestošajām krūtīm. Viņš komentēja meitenes pirmos krūšturus, prasīja, vai viņai jau ir kāds draudziņš un vienmēr norādīja, ka jaunas meitenes netiklībā var iekrist ātrāk kā noskaitīt līdz desmit. Katru reizi, kad ciemojos pie Evijas, es sāku drebēt jau kāpņu telpā. Viņš gan valdījās, kad bija liecinieki, bet vienalga bija pretīgs un riebīgs tips. To nevarēja nejust. Es prasīju Evijai, kāpēc viņa par to nestāsta mammai. Jo Evija pie manis bija spiesta slēpt pat savu dienasgrāmatu, kurā vai katrā lapā zvēroja dusmas un naids pret patēvu. Un tad Evija atzinās, ka mamma to visu lieliski zina un...akceptē. Viņa reiz esot Evijai nopietni pateikusi, ka patēvu prom netriekšot, jo sievietei bez vīrieša ir grūti un viņa jau nu neiešot šo mazo joku dēļ tagad šķirties.