Pāraprūpe – lāča pakalpojums bērnam  (7)

"Viss sākas ar attieksmi pret bērnu - vai vēlamies izaudzināt pasīvu un pakļāvīgu vai radošu bērnu ar normālu pašvērtējumu? Vēlamies veselu vai rātnu bērnu? Vai uztveram bērnu kā projektu, ar kuru sasniegt kādu konkrētu mērķi, vai arī kā patstāvīgu personību, kuru respektējam tāpat kā pieaugušos? Bērniem ir vajadzīgas saknes un bērniem ir nepieciešami spārni. Labi vecāki spēj dot abus", saka klīnikas Premium Medical bērnu psiholoģe Inga Ādamsone.

Uzmanības pārdozēšanai var būt arī negatīvas sekas. Tiek uzskatīts, ka šāda pārlieka uzmanība var būt iemesls strīdiem brāļu un māsu starpā, bērnu dusmu lēkmēm, iespītēšanās fāzēm, nevajadzīgai vainas apziņai, vairākiem psihosomātiskiem simptomiem, piemēram, astmai u.c.

Pāraprūpētiem bērniem tiek liegta iespēja kļūt sociāli neatkarīgiem. Tādējādi viņi nevar iegūt pietiekoši augstu pašvērtējumu, lai pieņemtu patstāvīgus lēmumus. Šāda nepārliecība par sevi vēlāk var izpausties kā neveslīgs kautrīgums un nedrošība. Šajā saistībā vecākiem vajadzētu rast atbildes uz jautājumiem:

Kad sākas pāraprūpe?

Protams, viens no vecāku svarīgākajiem uzdevumiem ir pasargāt bērnus no bīstamām situācijām gan fiziski, gan emocionāli, un protams, ka dzīve - gan laukos, gan pilsētā, nepastāv bez bīstamām situācijām. Taču ir vecāki, kuri saskata risku tur, kur citi nesaskata, un kur tā patiesībā arī nemaz nav. Kopumā vērtējot jāsaka, ka pāraprūpe sākas jau tajos gadījumos, ka palīdzam bērnam darbībās, ar kurām viņš pats ļoti labi var tikt galā - kaut vai uzrāpties rotaļlaukuma tornītī  vai atnākt no skolas mājās. Iemesls šādām reakcijām visbiežāk ir tāds, ka vecāki nepareizi novērtē bīstamību un paši cīnās ar bailēm. Tādējādi vecāki ierobežo sava bērna patstāvību, taču bērniem ir nepieciešama pašiem sava pieredze, arī sliktā, jo citādi viņi nekad no tās nevarēs mācīties. Bērnus nevajag pasargāt no pilnīgi visiem riskiem un briesmām, jo tie pieder pie normālas dzīves. Ja bērns tiek pasargāts no katras, pat vismazākās, bīstamās situācijas, var gadīties, ka viņš izaug par pārāk bailīgu cilvēku. Var gadīties arī gluži pretēja situācija, ka cilvēks pieaugušā vecumā nespēj novērtēt briesmas un ir attālinājies no realitātes, tādējādi pārlieku riskē, pat ar savu dzīvību. 

Par pāraprūpi uzskata arī bērnu izlutināšanu, kas nemaz nav tik nevainīga, kā no malas izskatās, jo tās pamatā ir vecāku vēlme par visu cenu pasargāt savu bērnu no jebkā slikta jeb nodrošināt tikai to labāko. Tādējādi bērns neiemācīsies, kā risināt problēmas saviem paša spēkiem. Tāpat viņš nespēs atšķirt, kad viņa rīcība ir nepareiza un nepiemērota, jo bērnībā nekad nebūs saskāries ar zināmām konsekvencēm un sodu par neadekvātu rīcību. Šādas sekas var būt arī tad, ja vecāki ir izvēlējušies antiautoritāro audzināšanas ceļu.

Bieži vien vecākiem ir grūti saprast, kurā brīdī viņi situācijas bīstamību novērtē objektīvi un kurā brīdī viņi lieki ierobežo bērna patstāvību. Ja jums nav īsti saprotams, vai neesat savu bērnu pakļāvuši pāraprūpei, būtu ieteicams objektīvas personas vai speciālista vērtējums. Ja saprotat, ka bērns tiek pāraprūpēts, būtu jāmeklē iemesli, kas jūsos pašos izraisa bailes, un jāmācās no tām atbrīvoties. Ja jūsu baiļošanos jau ir pārmantojis arī bērns, pāreja uz cita veida audzināšanu nevarēs būt pēkšņa un nepamanāma. Bērnam būs lēnām un pamazām jāpierod pie problēmām un sarežģītām situācijām un jāmācās ar tām tikt galā - soli pa solim. Tikai tad bērns iemantos pārliecību par saviem spēkiem un stiprinās savu pašapziņu.

"Vecākiem pēc iespējas agrāk jāsaprot, ka bērna "palaišana prom" jeb atdalīšanās no emocionālās nabas saites un paļaušanās uz to, ka bērns pats tiks ar vienu vai otru situāciju galā, arī pieder pie mīlestības", saka Inga Ādamsone.

Ir speciālisti, kas bērnu pāraprūpi dēvē par bērnu ļaunprātīgas izmantošanas formu, ko īsteno pārsvarā sievietes. Tas, protams, saistīts ar sievietes uzdevumu rūpēties par bērnu un uzņemties par viņu atbildību ikdienā. Turklāt visvairāk pāraprūpei pakļauti tie bērni, kuru mammas ilgstoši neiesaistās nekādās darba vai sabiedriskajās aktivitātēs, bet pilnībā nododas tikai un vienīgi bērnu audzināšanai, kā arī tie, kurus audzina tikai mammas bez tēva klātbūtnes. Sabiedrībā bieži vien šādu pāraprūpi neuztver kā kaut ko negatīvu un māti, kas ziedojas bērniem, uzskata par labas mātes paraugu.  

Tāpat var būt, ka ar pārmērīgo bērnu aprūpi izpaužas sievietes neapmierinātība par bērnu dēļ malā nolikto karjeru - kā zināma kompensācija par neīstenotām vēlmēm un sapņiem. Pilnībā ziedojoties un upurējoties bērniem, sieviete cer sagaidīt novērtējumu un pateicību gan no bērniem, gan apkārtējās sabiedrības. Visbiežāk, kad bērni izaug un ir laimīgi tikt vaļā no šīs pāraprūpes, sievietei zūd dzīves saturs un viņa var vairs nesaskatīt savu vērtību.

Šķiet, ka lielākā kļūda, ko vecāki pieļauj, ir bērna uzskatīšana par visas dzīves viduspunktu, nevis nodarbošanās ar savām pieaugušā cilvēka dzīves aktivitātēm, kuras bērni var vērot, tām sekot un tās atdarināt, vienkārši būt klāt. Tas ir tikai dabiski, ka mazs bērns grib zināt un iemācīties to, ko dara viņam tuvie cilvēki, vērot pieaugušos, kuri ir aizņemti ar savām nodarbēm. Pieaugušais, kurš pārtrauc savas aktivitātes, lai darītu to, ko bērns no viņa pieprasa, izraisa "gaidu īssavienojumu" - viņš bērnam atstāj iespaidu, it kā viņš nezinātu, kā jārīkojas, it kā viņam pietrūktu pašpārliecības un vēl ļaunāk, it kā viņš gaidītu, lai bērns viņu vada. Bet bērnam ir nepieciešami mierīgi, kompetenti un par savu par sevi pārliecināti vecāki.

Inga Ādamsone iesaka atcerēties:

- Bērnu nedrīkst uztvert kā vecāku īpašumu, nerespektējot bērna gribu;

- Vecāki bērniem ir pavadoņi tikai kādā ceļa posmā, ir jāsaprot, kurā brīdī viņi var iet vieni paši, bez šī pavadoņa;  

- Pret bērniem jāizturas ar cieņu un mīlestību visās situācijās - arī slavējot un sodot. Tas garantēs gan uzslavas, gan soda pareizo devu, nedefermojēt bērna pašcieņu;  

- Augt līdz ar bērnu. Katrā vecumā nepieciešams atšķirīgs aprūpes veids - pret 7 gadīgu bērnu nedrīkst izturēties kā pret 3 gadīgu bērnu;

- Atšķirt savas bailes no bērna bailēm. Klasisks piemērs ir iešana pie ārsta - bērns vēl nemaz nezina, ka jābaidās no ārsta, bet, ja mamma baidās, viņš emocionālā līmenī var sajust mammas bailes;

- Nedarīt bērna vietā to, ko viņš var izdarīt pats. Visu, ko mēs izdarām bērna vietā, mēs viņam atņemam. Atņemam iespēju attīstīties, izmantot situāciju savai izaugsmei,  piemēram, maza bērna vietā paceļot viņa nomesto rotaļlietu;

- Bērniem vajadzīga mamma  - personība, jo viņiem ir vajadzīgs cilvēks, kam viņš vēlēsies līdzināties. Ja bērns redz, ka mamma tikai gatavo ēst un  tīra māju, viņam rodas izmainīts priekšstats par to, kas ir dzīve. Var atteikties bērnu dēļ no karjeras, bet nedrīkst zaudēt sevi kā personību;

- Negaidīt no bērniem pateicību par ziedošanos viņu labā, lai neradītu bērnos vainas izjūtu.

Informāciju sniedza klīnikas Premium Medical bērnu psiholoģe, Montesori pedagoģijas Inga Ādamsone speciāliste