Gaidītā bērniņa zaudējums vienmēr rada sāpes un pārdzīvojumus. Ir sievietes, kas piedzīvojušas atkārtotus spontānos abortus, padodas un nolemj vairs nemēğināt, jo baidās no jaunas neveiksmes. Tomēr arī pēc atkārtotām neveiksmēm sapnis kļūt par mammu var piepildīties!
Viņai izdevās
Dinai (vārds mainīts) ir divi bērni - meita un dēls. Tikai viņas vīrs un vecāki zina, ka pirms tam viņa zaudēja divus bērniņus, bet abas nākamās grūtniecības bija ļoti smagas. Tomēr viņas sapnis par ğimeni ar diviem bērniem tagad ir realitāte!
Stāsta Dina:
Savu ģimenes dzīvi es biju iedomājusies kā parastu ğimeni un noteikti ar diviem bērniem, jo pati augu viena un man ļoti pietrūka brāļa vai māsas. Kad satiku otro pusīti, abi plānojām bērnus. Man gribējās divus, vairāk arī ne, jo es laikam nespētu dot viņiem tik daudz, cik vēlētos. Vīram bērnu skaits nebija tik svarīgs. Viņš nebija izjutis vientulību bērnībā, jo audzis kopā ar māsu. Taču arī viņam divi bērni šķita pieņemams skaits.
Es biju pārliecināta, ka viss notiks tā, kā bijām plānojuši, līdz brīdim, kad pirmā gaidāmā bērniņa sirds apstājās neilgi pēc grūtniecības sākuma. Šī neveiksme sagrāva manas ilūzijas, ka viss dzīvē notiks tā, kā plānots. Un vēl smagāk jutos tad, kad arī otrā grūtniecība beidzās tāpat kā pirmā. Ar apkārtējiem, pat radiem, par šīm lietām nevēlējos runāt un dalīties ar pārdzīvoto, jo man tā šķita tikai mūsu lieta. Uzticēju savas sāpes vienīgi vecākiem un saņēmu no viņiem atbalstu, kaut gan visvairāk mani stiprināja vīrs.
Neskatoties uz notikušo, man nemaz nebija domas padoties, es zināju, ka noteikti mēģināšu vēl, jo man bija spēcīga vēlme pēc bērniem. Arī vīrs bija tikpat pārliecināts, mēs abi cīnījāmies, lai bērniņš būtu, un abiem bija svarīgi, lai piedzimtu vesels. Tāpēc abi gājām pie ārstiem, lai pārbaudītu veselību un viss būtu labi.
Apmēram gadu pēc pēdējās neveiksmes atkal gaidīju bērniņu. Bažu netrūka, bet ticēju, ka viss būs labi. Vīrs gan laikam baidījās vairāk kā es, jo nespēja uzreiz priecāties, raizējās, vai atkal nenotiks tas pats. Arī man gāja grūti. Sākumā bija aborta draudi, gulēju slimnīcā, tomēr grūtniecība turpinājās un tas viesa cerību.
Slimnīcā nācās atgriezties vairākkārt, ik pa laikam bija paaugstināts dzemdes tonuss un gulēju uz saglabāšanu. Ārsti nevarēja atrast iemeslu, kāpēc tā notiek. Izskaidroja ar to, ka laikam mans organisms mazo uztver kā svešķermeni un cenšas atgrūst. Praktiski visu laiku bija sāpes,kam arī izskaidrojumu neatrada, it kā viss bija kārtībā. Taču analīzes nebija labas un uzrādīja augstu dauna sindroma risku, bet galu galā pēc aminocentēzes veikšanas noskaidrojās, ka bērniņš ir vesels.
Man gribējās vairāk atbalsta, bet sapratu, ka arī otrs jūtas nobijies. Kaut kā spēku radu sevī un domāju, ka man jācīnās, es nevaru sagrūt, jo man tas nozīmēja ļoti daudz. Lai gan pašai vajadzēja lielāku atbalstu, es atbalstīju citas sievietes, kas gulēja slimnīcā kopā ar mani, tas man deva prieku. Pēc mazās piedzimšanas gan vīrs ļoti priecājās, raudāja un man bija prieks redzēt, cik tas bija aizkustinoši viņam, priecājos, ka viņš meitiņu dievināja.
Sagaida arī otro
Es ļoti baidījos izlemt par nākamo bērniņu, jo iepriekšējā grūtniecība bija smaga, visu laiku ar sāpēm, pa slimnīcu, smagu slimību draudi mazajam, mazs svars piedzimstot, ķeizargrieziens, kas bija briesmīgs un sāpīgs. Bet iekšā ar laiku grauza doma, ka gribas otru, jo es vēlējos, lai meitai ir vēl kāds tuvs cilvēks. Pēc trīs gadiem es saņēmos, ar milzīgām bažām. Daktere gan iedrošināja, ka būs vieglāk, taču īstenībā grūtniecība bija vēl smagāka. Tās laikā mazajam bija sirdsdarbības traucējumi, ko, pēc ārstu domām, izraisīja kāds piespiests lielais asinsvads. Tā var notikt, guļot uz muguras, tāpēc vairs neieteica gulēt uz muguras. Es gan biju gulējusi uz muguras tikai dažas minūtes, lai uzliktu grūtnieču jostu, bet ar to pietika. Ārsti pacentās un nolēma grūtniecību nepārtraukt un sekot līdzi mazajaii sirsniņai līdz pat beigām. Jāsaka paldies par viņu lēmumu, jo mazais dabūja vēl mēnesi padzīvoties vidē, kura viņam vēl bija vajadzīga, un, par laimi, nopietnas sekas tas viss neatstāja. Piedzima puisītis un es biju neizsakāmi laimīga, jo tas bija mans sapnis, mans dzīves galvenais mērķis.
Grūtniecību dēļ mana veselība ir stipri iedragāta, bet, protams tas bija to vērts. Savulaik iezagās doma, ka varbūt nevajadzēja riskēt, bet tas prieks, ko man sniedz abi bērni, nespēj neko aizēnot. Attiecības ar katru ir savādākas. Vairāk izjutu otro bērniņu, jo zināju, ko tas nozīmē, un ar otru ir daudz stiprākas saites. Ar pirmo bērnu bija tā, ka pēc visa piedzīvotā gribējās viņu stiprāk sargāt, ka tik kas nenotiek. Tas mainījās, kad piedzima otrais un es sapratu, ka tādā veidā - ļoti baidoties - nodarīju pāri pirmajam, jo laikam bērns pārņēma bailes, tāpēc meitai ir izteiktas bailes par daudzām lietām. Otrais bērniņš ir drošs. Es esmu laimīga ģimenē, ar vīru priecājamies par bērniem. Man ir labas attiecības ar saviem vecākiem un es ceru, ka līdzīgas man paliks arī ar bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!