Jautājums: Jau ilgāku laiku ļoti sāp sirds par dēlu... Ne īsti mācās, jau otro augstskolas kursu beidz ar parādiem, studiju kredīts bankā aug, strādāt arī īsti neraujas. Esmu galvotāja šim kredītam. Saprotu, ka jauniešiem nav viegli... Taču, ja vismaz redzētu, ka cenšas, bet sāk izskatīties, ka tas ir ērti - tā eksistēt. Protams, esam runājuši par to ne vienu reizi vien, bet nekas jau nemainās... Lūdzu, iesakiet, kā rīkoties...
Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):
Atbilde: Sajūta, ka par bērnu sāp sirds, ļoti precīzi raksturo raizēšanos par pieaugušo bērnu dzīvi. Mūsu iespējas to ietekmēt un kaut ko mainīt šajā vecumā nav nekādas lielās, tomēr nevar teikt, ka arī pieaugušam cilvēkam nav iespējams saprātīgi palīdzēt.
Padomājiet, kā sarunās ar dēlu pietrūcis, lai tām sekotu pārmaiņas. Varbūt - norunas: tu darīsi tā un tā, es savukārt nodrošināšu Tev to un to. Varbūt pietrūkst sarunas par to, kā viņš jūtas un kāpēc ir neizlēmīgs un inerts. Vai izvēlētā profesija nesaista, vai ir problēmas attiecībās, vai traucē nomāktība? Varbūt pietrūkst Jūsu optimisma un lepnuma par savu bērnu? Kāpēc lai jauniešiem būtu grūti? Grūtāk nekā Jums? Vai tiešām Jūs tam ticat?
Saprotams, ka katram ir savs temperaments, iniciatīvas līmenis, mērķtiecība, pacietība. Jūs varat spriest par to, vai dēls vienmēr ir bijis šāds, vai kaut kas mainījies pēdējā laikā, un jautāt viņa viedokli, kādēļ viņam neizdodas mācīties ar aizrautību un kādēļ nav vēlēšanās strādāt. Iespējams, ka atbildi saņemt būs grūti, bet svarīgi ir atdot atbildību viņam pašam par savu izvēli. Viņam būtu jāraizējas par sevi un savu nākotni, par savu optimismu vai apātiju un jāmeklē risinājumi. Un tas ir ļoti svarīgs un individuāli spriežams jautājums - kā viņu stimulēt uzņemties vairāk atbildības, bet pilnīgi noteikti mierīgi varat pārtraukt līdzšinējo taktiku, jo tā nestrādā un jautāt, kāds atbalsts viņam būtu vajadzīgs, lai viņš pats spētu dzīvot labāk, justies labāk.
Ja esat galvotāja, varat padomāt, kādus noteikumus attiecībā uz mācībām izvirzīt ir Jūsu ziņā, lai dēlam nebūtu tāds priekšstats, ka Jūsu atbalsts un palīdzība viņam pienākas kā kaut kas pats par sevi saprotams. Tāpat kā pusaudžu vecākiem, arī Jums uzdošu jautājumu - kas ir dēla pienākumi mājās. Par ko viņš rūpējas, par ko ir atbildīgs. Likumsakarība attiecībās ar dēliem, kam jāļauj atdalīties, un vīriešiem vispār ir sen zināma un vienkārša - jo varošākas, saspringtākas un atbildīgākas esam mēs, jo bezatbildīgāki, nevarīgāki un relaksētāki kļūst viņi. Jo vairāk bāžam degunu pieaugušo dēlu darīšanās, jo mazāk cerību, ka viņi paši ieinteresēsies par sevi.
Runāšana jeb zāģēšana neder, jo noliek Jūs upura lomā. Jūs kaut ko lūdzat, bēdājaties, paužat savu neapmierinātību, bet dēls redz, ka ar Jums kaut kas nav kārtībā (un tas nenozīmē, ka viņš saņem stimulu kaut ko mainīt). Cita pieeja ir iedrošināt, reāli atbalstīt darba meklējumos, kaut vai piepelnīties vasaras mēnešos. Ja viņš to nevēlas, tad jāskatās, kā varat likt viņam sajust šīs nevēlēšanās sekas (neapmaksāt telefonu vai nedot naudu cigaretēm....) Varbūt viņš netic, ka spēj piepildīt savas ambīcijas, varbūt vāji saprot, kas un kāpēc ar viņu notiek...Tad jāmeklē palīdzība.
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!