Kā sadarboties vecākiem un vecvecākiem bērna audzināšanā?

Par to, kā pēc iespējas labāk sadarboties, konsultē ģimenes psihoterapeite Inna Rezgale.

Kopsaucēja meklēšana, dzīvojot ar vecvecākiem zem viena jumta

Ja vecāki dzīvo kopā ar vecvecākiem vai vecvecāki diendienā iesaistās bērna aprūpē, ir svarīgi, lai abas paaudzes ciena otra viedokli jautājumos, kas saistīti ar bērnu. Vienkāršāk ir tad, ja jaunajiem vecākiem ir pieņemami savu vecāku audzināšanas principi. Ja viņus apmierina, kā reiz tika audzināti, viņi droši var uzticēt bērnu saviem vecākiem.

Stresa apstākļos radušies strīdi, kā arī strīdi par sīkumiem ir saprotami un netraucē uzticēties un cienīt vienam otru. Citādāk ir tad, ja jaunajiem vecākiem nav pieņemams, kā viņus audzināja. Tad, uzticot bērnu vecvecākiem, rodas lielāka spriedze. Savukārt, ja vecvecāki pamāca savus pieaugušos bērnus, viņi tiek noniecināti kā vecāki.

Bērns konfliktus jūt un saprot, līdz ar to viņš var sākt sliktāk uzvesties. Ja paaudzes nevar vienoties, tad abām pusēm būs problēmas ar bērna disciplīnu. Strīdus nedrīkst risināt bērna klātbūtnē, jo tas ir galvenais zemūdens akmens, kas rada problēmas.

Brīvdienu vecvecāki

Ja bērnu pie vecvecākiem ved brīvdienās vai laiku pa laikam, arī šajā gadījumā svarīga ir uzticība. Ja bērnu lielākoties audzina vecāki, tad brīvdienas pie vecvecākiem, kas šad un tad atļauj to, ko vecāki neļauj, ir normāla atslodze.

Ja mums ir tāda bērnības pieredze, tad atceramies to ar patīkamām emocijām. Un bērni ļoti labi saprot, ka vaļošanās ir atļauta tikai brīvdienās un vecākiem ir savi noteikumi. No vecvecākiem bērns visbiežāk atgriežas mazliet ārpus rāmjiem. Paiet laiks, kamēr vecāki bērnu atgriež īstenībā, bet tas nav nekas traumējošs. Tāpēc tā iemesla dēļ bērnam nav jāaizliedz braukt pie vecvecākiem, tas arī neizraisa problēmas ar disciplīnu.

Ja vecāki pēc tam zvana vecmāmiņai un pārmet visatļautību, tad bērnam var sāpēt sirds, ka tik labai vecmāmiņai kaut ko pārmet. Bet arī tas ir pieļaujams, ja vien tas nav pamats nopietnam konfliktam. Jaunie vecāki uzticas saviem vecākiem, tikai jārēķinās, ka bērns atbrauks atpakaļ enerģisks un pilns ar emocijām un ka būs jāpalīdz atgriezties ierastajā ritmā. Ir labi, ja bērns tiek piepildīts ar pozitīvām emocijām.

Vecākiem ir jāpieņem bērna emocijas. Vislabāk ar bērnu izrunāt, kā brīvdienās gājis, un skaidrot, ka pie vecvecākiem piedzīvotais ir iespējams brīvdienās un mājās ir jāievēro noteikumi, lai pēc tam atkal kādu reizi brīvdienās varētu doties pie mīļajiem vecvecākiem.

Pāreja būs nepieciešama katru reizi. To mēs zinām pēc savas pieredzes, piemēram, pirmajā dienā pēc atvaļinājuma neko negribas darīt, jo atrodamies vēl atvaļinājuma iespaidos. Pirmajā brīdī vienīgais, ko gribas, ir sapņaini skatīties pa logu un kavēties atmiņās. Tā ir normāla pāreja no vienas situācijas uz otru, tai nav vecuma ierobežojuma. Tāpēc arī bērna emocijas ir saprotamas, jo viņš vēl tikai mācās dzīvot reālajā pasaulē.

Ja tomēr ir kādi nopietni iebildumi, tad jāizvēlas laiks, kad bērna nav klāt un kad ar saviem vecākiem var aprunāties par to, vai iespējams rīkoties citādāk. Sarunu vajag veidot nevis uzbrūkošu, radot nevēlēšanos pēc nākamās tikšanās reizes, bet gan mierīgu un vērstu uz sadarbību. Protams, bieži vien tieši sievietēm gribas kontrolēt ne tikai savu bērnu, bet arī pārējos iesaistītos. Ja šāda vēlme ir pārāk uzmācīga, ir vērts paskatīties, ko sieviete var sakārtot savā dzīvē.

Pamatu pamats ir cieņa un uzticēšanās

Ja nav cieņas un uzticēšanās, tik un tā ir iespējams atrast ceļu vienam pie otra. Viss ir atkarīgs no cilvēku prasmes veidot kompromisu un viņu vēlmes uzlabot situāciju. Uzrunājot savus vecākus, ir svarīgi saprast, ka bērnam ir vajadzīgi visi: vecāki, vecvecāki, brālēni, māsīcas. Jo vairāk bērns ir saskarsmē ar citiem cilvēkiem, jo labāk. Viņš izjūt dzimtas saknes, radniecību paaudžu paaudzēs.

Brīžos, kad uzskati atšķiras, vajag padomāt, kā tas ietekmē bērnu. Būtībā ir tā, ka mēs katrs varam palikt pie sava, nelamājoties un nepārmetot otram, it īpaši bērna klātbūtnē. Ja šķiet, ka vecvecāki rīkojas nepieņemami, bērns var nebraukt pie viņiem. Ja bērns pats vairs nevēlas braukt, tas ir vissvarīgākais signāls tam, ka kaut kas nav kārtībā. Vecvecākiem arī nevajadzētu teikt bērnam sliktu par viņa vecākiem, piemēram, mamma muļķīgi dara, ka palīdz viņam ģērbties. Ja mamma grib, lai dara to kaut vai līdz 25 gadu vecumam. Tā ir viņas izvēle, un vēlāk bērns pats izvēlēsies, kas viņam ir pieņemamāk.

Ja pieaugušie rīkojas atšķirīgi, bērns var būt ļoti elastīgs - viņš uztvers, ka pie vecvecākiem var rīkoties citādāk. Ja nebūs savstarpēju pārmetumu, bērnam nenāks prātā situāciju izmantot negatīvi. Līdzko mēs kļūstam emocionāli un nosodām otru, bērnu nostādām emocionāli grūtā stāvoklī, jo viņš mīl gan vecākus, gan vecvecākus. Kad jūs savā starpā strīdaties, mēģinot pierādīt, kurš ir pareizāks un labāks, visgrūtāk ir mazajai atvasei.

Nepiekrist, bet nenosodīt

Ja vecvecāku rīcība nav pieņemama, atkarībā no bērna vecuma varam skaidrot, ka, piemēram, brīžos, kad vecmāmiņa tiek nokaitināta, viņa mēdz uzšaut pa dupsi, tāpēc tādu situāciju labāk neizraisīt vai doties uz otru istabu. Konkrēto situāciju vajag izskaidrot, skaidrojot bērna aktīvo pozīciju. Viņam jāzina, ko viņš var darīt. Situāciju vajag pārrunāt arī ar vecvecākiem. Labāk to darīt vēlāk, kad bērns nav blakus.

Ja ir atšķirīgi uzskati vai rīcība, ir viens likums - nepiekrist, bet nenosodīt. Nekad nebūs tā, ka vienmēr būs vienāds viedoklis, un tas nav vajadzīgs. Turklāt bērnam ir vajadzīgs šis diapazons (protams, nerunājot par fizisko vardarbību), lai viņš saprastu atšķirību starp vecākiem, kuri strādā un ir aktīvi, un vecvecākiem, kuriem ir vairāk laika bērnam, bet kuri emocionāli reaģē citādāk.

Tādējādi bērns izaug, spēj domāt plašāk. Viņš sapratīs, ka audzināt var dažādi - pie vecākiem ir tā, pie vecvecākiem tā, bet pie Jāņonkuļa, kuram astoņi bērni, ir pavisam citādāk. Bērns pieaugot kļūst lojāls, spēj pieņemt, ka dzīvē starp divām galējībām ir tūkstoš variantu, ko sauc par kompromisu. Viņš neiestrēgst vienā uzvedības formā. Tādējādi viņam ir vieglāk dzīvot, jo spēj pieņemt to, ka cilvēki ir dažādi. Arī pašam bērnam ir lielāka izvēles brīvība, kā dzīvot.

Ja konfliktus risinām pareizi, bērns iemācās dzīvot, nevis nosodīt un teikt, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņš gūst pieredzi no katra audzināšanas modeļa un izvēlas savu variantu. Tad nebūs tā, ka bērns visu mūžu staigā viena izmēra zābakos, kas uzvilkti bērnībā un trīsdesmit gados spiež tā, ka galva plīst pušu. Šie mazie zābaciņi ir mūsu uzskati, kas mūs var emocionāli iznīcināt, bet ko nespējam mainīt, ja esam dzīvojuši tikai vienā pareizā pasaulē, kas nav mums piemērota.