Cik ilgi ir veselīgi uzturēties rūķīšu, raganu un feju pasaulē?  (20)

Kam bērns ticēs, izlemj vecāki

"Ticība brīnumam ir cilvēka dabā. Ticība kaut kam neracionālam, augstākam. Atšķirība vien tā, ka mēs, pieaugušie, zinām realitāti. Savukārt bērnam piedzimstot vēl nav savas sociālās pieredzes. Viņi kā sūklīši uzsūc visu, ko mēģinām piedāvāt," teic Aiga, piebilstot, ka tieši pirmsskolas vecumā fantazēšana un iztēle bērnā sasniedz savu kulmināciju. Tomēr vecāku varā ir izlemt, kādas leģendas uzturēt. Tas atkarīgs no pieaugušo vērtībām, uzskatiem, audzināšanas un emocionālās inteliģences, norāda psiholoģe. Piemēram, kādi vecāki līdz bērna sešu gadu vecumam pilnā nopietnībā "ietur līniju", ka mazuļi rodas kāpostos, bet cits uzreiz pastāsta, kā ir.

"Ja divgadīgam bērnam teiksi, ka Ziemassvētku vecīša nav, bet tikai pārģērbies kaimiņš, viņš neticēs vecītim ne trijos, ne sešos, ne divpadsmit gados. Ja gribu, lai mana atvase tam visam tic, man pie tā jāpiestrādā. Es radu intrigu - pērku konfektes un naktī lieku zem spilvena. Uzmanu, lai zobiņš neaizkrīt pagultē. Lieku uz palodzes vēstuli vecītim, lai Ziemassvētku rūķis naktī varētu paņemt, nevis smejos bērnam sejā, sakot, ka tētis tāpat to iemetīs krāsnī," tēlo A. Jankevica.

Sagrauta ticība ir emocionāla vardarbība

Ticēšana brīnumam noteikti ir vajadzīga, turpina psiholoģe, noraidot pieņēmumu, ka jau no bērnības veselīgāk ir dzīvot tikai pierādāmajā realitātē. Šī ticība ne tikai emocionāli aizrauj un vairo pozitīvas izjūtas, bet arī mudina uz labu. Ziemassvētku stāsts ar vecīti un rūķīšiem, piemēram, iemāca gaidīt, dāvināt un iepriecināt citus.

"Pirmsskolas vecumā nav labākas motivācijas darbībai kā Ziemassvētku rūķis, kurš ložņā gar logiem un skatās, kā bērns klausa vecākus un sakārto rotaļlietas. Tas strādā visā pasaulē. Kāpēc gan to neizmantot?" retoriski jautā Aiga, norādot, ka turpretī ticības brīnuma graušana ir emocionāla vardarbība. Bieži tas notiek aiz neuzmanības. "Lai, gaidot Ziemassvētkus, bērniem katru rītu sagādātu kādu pārsteigumu, audzinātāja sarunāja ar mammām un tētiem, ka paslepus uztaisīs adventes kalendāru, kurā saliks vecāku sarūpētas rozīnes, riekstiņus un citus našķus. Pēkšņi viens tētis dod savam bērnam maisiņu ar rozīnēm - še, aiznes audzinātājai tam adventes kalendāram! Skolotājai vajadzēja kārtīgi piestrādāt, lai bērnam saglābtu iedragāto ilūziju, jo, protams, viņam radās jautājumi, kā tad tā," no pieredzes stāsta A. Jankevica. Viņa piebilst, ka bieži vien "ticības grāvēji" ir vecākie brāļi un māsas. Taču vecākiem šo vēlmi "apgaismot" jaunākos tomēr vajadzētu slāpēt, jo mazais vēl nav emocionāli nobriedis realitātei. "Bērnam pašam jānonāk līdz secinājumam, kas patiesībā pērk Ziemassvētku dāvanas. Parasti tas notiek sešarpus līdz astoņu gadu vecumā, kad sāk aktivizēties analītiskā domāšana. Ilgāku laiku domājot un vērojot, bērns savelk kopā vairākas lietas, un atbilde ir rokā. Tas viņam rada prieku. Ja "patiesība" nākusi par agru, bērna personībai tas ir par sliktu. Piemēram, rada ļaunu pārākuma izjūtu vienaudžu vidū - es taču zinu, bet jūs vēl ne!" stāsta psiholoģe.

Jāmāca sadzīvot ar realitāti

Ziemassvētku stāsts ir viens no sabiedrībā atzītajiem, kura uzturēšana tiek akceptēta. Tomēr ikdienā ar mītošanu nevajadzētu aizrauties, lai neizjūk smalkais līdzsvars starp patiesību un meliem. "Galvenajos vilcienos bērns uzticas, ka vecāki viņu ved pa patiesības ceļu, nevis visu laiku māna. Tas attiecas uz visu. Piemēram, iespējamo adopciju, tuvu cilvēku nāvi. Ir cilvēki, kas stāsta, ka vecmāmiņa nav nomirusi, bet devusies tālā ceļojumā. Tomēr agru vai vēlu bērns uzzinās patiesību, un labi, ja tā būs nākusi no vecākiem. Ar realitāti jāmācās sadzīvot. Kurš gan cits mācīs, ja ne paši tuvākie," pārliecināta Aiga. Viņa atgādina, ka pirmsskolas vecumā bērni arī mēdz pārāk aizrauties ar fantāzijas pasauli. Iztēloties sev draudziņus, ar ko sarunāties un spēlēties, vai briesmonīšus, kas tumsā grabinās zem gultas vai šūpo aizkarus. "Bērnu par to nevajadzētu ne norāt, ne arī iet viņa pavadā, bet palīdzēt saskatīt realitāti. Tas ir audzināšanas un skaidrošanas darbs. Jāiziet vesels jautājumu un atbilžu cikls. Piemēram, kāda meitenīte negribēja iet uz izrādi "Sniega karaliene", jo baidījās, ka karaliene viņu noburs. Mamma sāka jautāt - vai uz skatuves būs īsta Sniega karaliene vai aktrise. Kopā ar meitu paskatījās, kādās lugās vēl viņa ir spēlējusi. Noskaidroja, vai grāmatu bildes mēdz atdzīvoties. Atrastās atbildes bērnu spēcina," stāsta A. Jankevica. Lai atvasīte fantāzijas pasaulē pārāk nenoklīstu, viņa iesaka vecākiem mudināt bērnu iztēli labāk izzīmēt, izdejot, izspēlēt ar rotaļlietām un lomās. Lai realitāte un brīnums būtu līdzsvarā.

***

Bērna ticība iedvesmo

Evita, piecgadīgā Toma mamma

Dēls tic visam - spokiem, lāčiem, vilkiem un citiem zvēriem, kuri prot sarunāties cilvēku valodā. Lieldienu zaķim. Tam, ka spēj atdzīvoties Tērvetes Dabas parka koka figūras un ka tās spēj paturēt viņu mežā, kamēr sāk klausīt mammai un tētim. Viņš baidās no tā, tāpēc nākas daudz runāties ar dēlu un skaidrot, kas ir kas. Toms, protams, tic arī Ziemassvētku vecītim, rūķiem un visiem viņu palīgiem. Jāsaka jau, kā ir, - pati esmu sastāstījusi, ka putniņi, tārpiņi, kukainīši, zirneklīši paslepus novēro, kā dēls uzvedas, un pēc tam to pastāsta rūķim. Viņš taču nevar visu vienlaicīgi redzēt! Sūtījām arī Ziemassvētku vēstuli. Tas bija īpaši. Dēls pats ar savu rociņu sarakstīja septiņas lietas, ko grib saņemt. Vajadzēja meklēt aploksni, līmēt īstās markas, jo pašam taču vēstule bija jāiemet pastkastītē! Uzrakstīju gan mūsu dzīvokļa adresi, tā ka pati vien sūtījumu saņēmu. Nedomāju, ka kādreiz stāstīšu dēlam patiesību par Ziemassvētku vecīti un dāvanām. Lai viņš pats visu saprot. Ir taču tik jauki redzēt, kā bērns tic brīnumam. Tas iedvesmo arī mūs, pieaugušos. Mudina uz izdomu. Toms, piemēram, nemana, kurā brīdī zem eglītes parādās dāvanas. Tas notiek vienā mirklī. Kamēr es ar dēlu eju uz virtuvi greznot kūku, mana māsa zibenīgi tās noliek savā vietā.