Serjoža un Pēteris: mirklis no Latvijas bērnu namu 'čempionu līgas'  (88)

Viens pazīst tikai maizi, cits nepazīst ūdeni

Mazais Serjoža zibenīgi izmanto iespēju un ierāpjas tikko kā atnākušās medmāsas Jūlijas klēpī samīļoties. Serjoža te ir tikai trīs nedēļas, tāpēc vēl uzturas īpaši jaunpienācējiem paredzētajā karantīnā. "No sākuma viņš ēda tikai maizi. Tas laikam bija viss, ko viņš savā divu gadu vecumā pazina," stāsta centra vadītāja Vēsma Priedīte. Zupu mazais ķipars lidinājis prom pa gaisu, līdz centra darbinieki pamanījuši, ka bērns atpazīst noteiktas formas jogurta trauciņus. Tad zupu un citus ēdienus sākuši puisim likt šajos trauciņos. Tā puika pamazām iepazinis vairākus ēdienus. "Šerjožas mammai ir psihiskas problēmas, ir arī problēmas ar alkoholu un skaidrs, ka mammai atpakaļ mēs puiku nevaram dot," stāsta centra sociālā darbiniece Lāsma Jēgere. Puikas tēvs nesen iznācis no apcietinājuma un par dēlu nav interesējies. Mamma šādu tādu interesi izrādot. Šobrīd puikam jau tiek meklēta audžuģimene, taču Serjoža nu nekādi nepiederot pie "iekārojamākajiem bērniem". Ir redzams, ka puikam ir psihiskas problēmas, taču pagaidām viņš ir vēl par mazu, lai noteiktu konkrētas diagnozes.

Bez bērnu namiem nevarēs

Tikmēr mazā Pēterīša izredzes uz dzīvi ģimeniskākā vidē, šķiet, ir drusku lielākas. Ja citiem bērniem liktenis mēdz atstāt zīmogu sejā, Pēterītis varētu būt īsts zīdaiņu skaistumkonkursa uzvarētājs. Mazais skaistulis dudina un komunicē ar pieaugušajiem. Tiesa - viņa dzīves stāstam vaigs nav tik daiļš. Abiem vecākiem ir garīga rakstura problēmas. Puika bērnu namā nonācis mēneša vecumā pa tiešo no Dzemdību nama, jo bijis redzams, ka mamma netiks galā. "Vispār vecāki viņu šad un tad apmeklē, sadarbojas ar sociālo dienestu, apmeklē viņiem norīkotos bērnu audzināšanas kursus, bet kā beigsies šis stāsts un kādas ir puikas izredzes tikt no šejienes prom - to grūti prognozēt, " stāsta sociālā darbiniece Jēgere.

"Bez bērnu namiem pavisam nevarēs iztikt, lai ar kādiem lozungiem nāktu klajā," pārliecināta iestādes vadītāja Priedīte. Viņas vadītajā iestādē mīt apmēram 60 no tiesībsarga piesauktajiem 198 bērniem vecumā no 0 līdz 2 gadiem. Lielākoties tie ir narkomānu, alkoholiķu un klaidoņu bērni. Daudziem no viņiem ir smagas, iedzimtas slimības. "Man liekas, ka sen vairs nav jādiskutē par to - bērnunams vai ģimeniskāka aprūpes forma. Jādiskutē par to, kā tiešām valstiskā līmenī panākt šo bērnu nonākšanu ģimeniskā vidē, kur viņi kļūst pilntiesīgi ģimenes locekļi, nevis iemītnieki caurbraucot vai kaut kas, ko neveiksmes gadījumā var atdot atpakaļ," pārliecināta bērnu nama vadītāja Priedīte.

Jauni spēlētāji klāt

Eksperti jau atzinuši, ka dzīve bērnu namā bērniem vecumā līdz trim gadiem, ir īpaši smaga trauma. Šajā vecumā veidojas cilvēka psiholoģiskais portrets un ir svarīgi, ka bērnam ir viens un  nemainīgs aprūpētājs. Kā rīkoties? Par vislabākajiem variantiem šādiem maziem bērniem Priedīte atzīst trīs - tiek sakārtota situācija bioloģiskajā ģimenē, kad bērns var atgriezties, aizbildnība pie tuviem radiniekiem, adopcija. "Pat, ja bērnam ir labas izredzes tikt nākotnē audzinātam audžuģimenē vai tikt adoptētam, vienalga ir vajadzīgs šis sākuma posms institūcijā - kad kāds šo bērnu apskata, izvērtē viņa fizisko un emocionālo stāvokli, sniedz rehabilitācijas pakalpojumus. Tas ir tieši tas, ar ko mēs nodarbojamies," tā skaidro nama vadītāja. Rehabilitācija un specifiska ārstēšana esot nepieciešama 80% bērnu namā uzņemto bērnu. Tā ir palīdzība, ko audžuģimenes vai potenciālie adoptētāji nespēj vieni paši nodrošināt. "Mēs nemaz neuzskatām, ka bērnu nams ir šo mazo bērnu mājas. Te neviena audzinātāja netiek saukta par mammu," tā stāsta vadītāja.

"Šādi bērni ir un būs. Narkotikas valstī ir milzīga problēma, un tagad mēs te saskaramies ar turīgu un izglītotu ģimeņu atvašu bērniem," stāsta sociālā darbiniece Jēgere. Liela problēma ir bērni, kuru vecāki paši bijuši bērnu namu audzēkņi. Vēl šādi bērni nāk no vecākiem ar psihiskām saslimšanām. "Šādi gadījumi ir un būs. Vēl trakāk, kad faktori summējas - kad bērni dzimst bērnu namu bērniem ar garīgām problēmām," skaidro speciālistes.

V.Priedīte uzskata, ka nākotnē bērnu nams varētu pārtapt par tādu kā atbalsta centru, kur audžuģimenes un adoptēji varētu vest bērnus rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai. "Bet kādai institūcijai, lai kā to nosauktu, būs jābūt. Kādam būs jāsniedz atbalsts šiem bērniem un viņu ģimenēm," rezumē bērnu nama vadītāja.

Kamēr Serjoža, nesen izgulējies, pavada laiku karantīnas telpas spēļu istabā, "līgai" pievienojušies trīs jauni spēlētāji. Trīs mazi brālīši iekārtojušies uz paklāja un pēta mantas. Izskatās, ka nemaz nav pārāk apmulsuši. Jaunākais, kuram varētu būt gadiņš, pēta mašīnu, tikai drusku lielākie brālīši cieši turas blakus. Darbiniece lietišķi paziņo - "Jā, tikko ieveda. Mamma esot Anglijā, bērni izņemti no kaut kādas paziņu paziņas mājas. Par tēvu ziņu nav".