Cilvēks ir nevien sociāla, bet arī bioloģiska būtne - ar savām vajadzībām un instinktiem, kuriem mēs ļaujam vai arī neļaujam izpausties... Otrs aspekts, uz ko rosina modernā dzīve, ir jauna cilvēka kults - vēlme ignorēt laiku un tā ietekmi, kas pati par sevi nav slikta vēlme, ja vien nebūtu kāds bet... Šis, tā saucamā jaunā cilvēka kulta piekritējs, neiecietīgi izturas pret visiem tiem, kuri ir vecāki... Savukārt lielais BET, saistīts ar to, ka savienojot abas augstākminētās domas, nākas secināt - moderns, jauns cilvēks īstenībā nerespektē bioloģisko laiku.
Vai sieviete 30 gadu vecumā ir jauna? O, jā, viņa iesauksies! Bet neprecēta, 30 gadu veca sieviete, bez bērniem? Nu bet, protams! Un te nu es ar prieku viņai paziņoju, ka 30 gadu vecumā neprecēta un bez bērniem sieviete ir rūdīta vecmeita, pie tam jau gandrīz veca pirmajam bērnam.
Tagad savairojušās sievietes ap 30-35 vienādos pelēkos kostīmiņos ar vienādiem mākslīgiem nagiem, vienādām frizūrām un vienādiem uzskatiem par dzīvi. Viņas ir vientuļas, jā, viņām ir draugs, bet tas ir īslaicīgi, ja viņš neļaujas iekļauties viņas izveidotajā dzīves modelī - čau! Uz redzēšanos! Būs cits. Jā, noteikti ir kāds mājdzīvnieks - parasti kaķis, jo tas muļķis pacietīgi gaida karjeras alkstošo kantora žurciņu mājās. Mēdz jau būt arī kāds šunelis, bet tad šīs suņu īpašnieces var atpazīt, ka bez vienveidīgās ārienes klāt nākusi arī nevaldāma vēlme komandēt sīkumos, kad to neviens neprasa - pieradusi tā izrīkoties ar suni.
Nu lūk! Šīs vienveidīgās bezpersoniskās masas pārstāves pat nedomā precēties, radīt bērnus, jo...vēl taču ir laiks(!?), vēl taču pagūs... Nereti to veicina "jaukās " un "pieredzējušās " padomdevējas - mātes, tantes, vecākās māsas, īpaši, ja viņām pašām dzīve nav bijusi veiksmīga - šķiršanās, kas novedusi vientuļas mātes statusā. Parasti šie padomi skan - nesteidzies meitiņ, iztrakojies, gan jau pagūsi iejūgties tajos grožos, bērni taču tev atņems pašas dzīvi, u.tml. Un tad jau šī mūsu "jaunuve" savos 30-35 gados, kāri tver šos padomus, jo tagad, savā vecumā, jau saprot - bez ģimenes un bez bērniem taču ir vieglāk...
Taču... bioloģiskais pulkstenis tikšķ nepielūdzami. Un nevajag sevi mānīt. Tas, ka sieviete dzemdē pirmo bērnu pēc 30, nav nekas apsveicams (ak jā, apsveicams ir pats fakts, ka beidzot tak saņēmusies), bet daudz skumjāk, ja viņa dzemdē pirmdzimto pēc 35 gadu vecuma. Viņa pati sev vēl šķiet tik jauna..., bet cik viņai būs, kad bērns sagaidīs 18. dzimšanas dienu? Pareizi - 53 gadi, jau jāsāk domāt par pensiju. Viņa izliekas nezinām vai tiešām nezina, ka viņas pašas bērns skolā kautrējies no savas, viņaprāt, vecās mammas, jo reālā dzīve ar jaunības kulta piekritējiem izspēlē nelāgu joku - viņas bērniem māte jau ir veca, lai gan vēl nesen viņa pati to bija teikusi par savu māti...
Ir jāatceras galvenā bioloģiskā dogma - patīk vai nepatīk - laižot pasaulē pirmo bērnu, mātītei jābūt maksimāli jaunai!
Jā, bet paliek neatbildēts jautājums, kāpēc tad šī pēc 35 tā izdomājusi laist pasaulē bērnus... Āre nu če! Sāk darboties instinkti - jā, jā tie paši, kurus mēs izliekamies nepamanām un, saraucot degunu, novēršamies - fui, sak, es jau neesmu kaut kāda skudra, kas pakļauta instinktiem, bet nekā - neizspruksi. Kā mēdz teikt - daba prasa savu! Vēl jau nereti vainīga ir konkurence un pašapliecināšanās - ja māsa piedzemdējusi bērnu, tad jau man arī vajag, ja draudzenei beidzot ir ģimene un bērni, tad jau man arī gribas... Nu labi, ka vismaz tā gadās.
No kurienes tas viss sācies? Dīvaini, bet man šķiet, ka tam visam ir daudz dziļākas ekonomiskās saknes, nekā sākumā var šķist. Nē, nē, nedomājiet novelt vainu uz ekonomisko situāciju, kura neļauj sekmīgi tikt pie bērniem vai vismaz ģimenes, un to uzturēt. Ja tas būtu tā, tad jau mēs, latvieši, daudzajos karos, kas mūsu zemei gājuši pāri, mēra epidēmijās un deportācijās, jau sen būtu izmiruši. Bērni taču dzima arī kara un mēra laikā, un to lielo cīņu izcīnīja tieši sievietes, jo vīri nereti bija parauti kaut kādās frontēs cīnīties par kaut kādiem mērķiem. Nē, šeit bija domāts, kas pilnīgi cits - latvietes ir pārāk slinkas, iedomīgas karjeristes un patmīles, lai domātu par ģimeni un bērniem. Bez iemācītām ģimeniskām tradīcijām.
Kāpēc tik skarbi? Tāpēc, ka tādi ir fakti. Mēs izmirstam. Punkts. Mums nepieciešami četri bērni ģimenē, nevis agrāk deklarētie trīs. Kā apgalvo demogrāfi, ar trijiem vien ir par maz. Tikai 70 % no cilvēkiem sevi realizē bērnos, Tas nozīmē, ka lai nodrošinātu to 70% atražošanu + viens, vajadzīgi minētie trīs bērni, bet vēl jau viens bērns vajadzīgs par tiem 30%, kuri bērnus nevēlas.
Rodas pamatots jautājums - pa kuru laiku tiks piedzemdēti 4 bērni, ja mūsu "jaunuve", izdomā sākt pēc 30 vai 35 gadu vecuma? Tur jau tas āķis, ka šajā vecumā sākot dzemdēt bērnus, ļoti daudz laika jau ir zaudēts. Ar vecumu pieaug iedzimto slimību, īpaši Dauna sindroma risks. Tātad, ja mēs zinām, ka sievietes derīguma termiņš ir no 20 - 40 gadu vecumam, tad īpaši daudz laika jau nav...
Brīdi iepriekš teicu par ekonomiskajām saknēm. Nopietnāk par tām citu reizi, bet šoreiz pateikšu tikai vienu - mēs pārāk ilgi un nejēdzīgi mācamies. Bet šī problēma ir atsevišķas sarunas vērta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!