Spānija – tapas ir tikai sākums  (15)

Tapu burvība

Tapas - tās ir nelielas uzkodas, gan aukstas, gan siltas, un ikviens, kas bijis Spānijā, zina - tapu bāri sastopami gandrīz uz katra stūra, un tajos vienkopus pulcējas un čalo pārliecināti vietējie un apjukuši tūristi. Vēsturiski pirmais, kas iecienījis tapas kā nelielas uzkodas pie vīna, bijis Spānijas karalis Alfonso X (1221-1284), kurš tādējādi atveseļojies no slimības. Uzskatīdams, ka tieši tapas ir viņa veiksmīgās atveseļošanās pamatā, Alfonso ļāvis tavernās pārdot vīnu tikai tādā gadījumā, ja tam klāt tiek pasniegtas tapas. Savukārt Spānijas karalis Filips III (1578-1621) uzskatīja, ka tapas samazina alkohola ietekmi uz karavīru organismu. Sākotnēji tapas - maizi vai šķiņķi un čorizo (spāņu desu) - pasniedza tikai ar heresu - no Spānijas dienvidrietumos audzētām vīnogām ražotu stiprinātu baltvīnu. Tapas pārklāja pār vīna glāzi, lai aizsargātu to no svešķermeņu iekļūšanas. Laikam ejot, spāņi pie tapu tradīcijas ir tā pieraduši, ka nu tās ir kļuvušas par vienu no Spānijas simboliem.

Tūristam īsts tapu bārs pirmajā mirklī var šķist kā mēslaine. Nu varbūt ne tik traki, bet zemē nomestās salvetes un garneļu čaulas te ir ikdiena, un par to nav jāšausminās, bet jāpierod. Tā ir pieņemts, un arī tajā ir sava burvība. Lielākā daļa tapu bāru durvis atver ap pulksten sešiem vakarā, jo tapas - tā ir vakara maltīte. Lai iedomātos, kas tas ir, īsts tapu bārs, uzbur sev priekšā šādu ainu: bez desmit sešos tu esi ieradies tavernā, un tā ir pilnīgi tukša. Vai esi ko sajaucis? Nē, jo precīzi pēc 10 minūtēm tā ir pilna. Tik pilna ar vietējiem, ka pat neesi paspējis iestāties rindā pēc tapām. Apbrīnojami, cik garā rindā cilvēki ir gatavi stāvēt, lai dabūtu pavisam nelielas uzkodas un pēcāk bārā pasūtītu vermutu, vīnu (parasti - Rioja, kas nāk no Rjohas reģiona Spānijas ziemeļos) vai alu caña  - kas nu kuram tīk.

Populārākās tapas ir:

Kā arī - atsevišķi vai ar piedevām kā tapas tiek pasniegts čorizo, šķiņķis (jamon), sēpija, cūku ausis un vēl, un vēl...

Garšas visapkārt Spānijai - seši kulinārie reģioni

Spānijas ziemeļi

Ziemeļos ēdiens ir izsmalcinātākais, turpretī austrumos - veselīgākais. Austrumu pilsētā Valensijā 19. gs. vidū radies tai raksturīgākais ēdiens - paelja. Tradicionālā Valensijas paelja sastāv no baltajiem rīsiem, zaļajiem dārzeņiem, gaļas - truša, vistas un pīles -, gliemežiem, pupiņām un garšvielām, taču citur Spānijā paeljas gatavošanā mēdz izmantot arī jūras veltes vai abu - gaļu un jūras velšu - savienojumu. Valensijas reģiona pilsētā Alikantē savukārt gatavo pasaulē vienīgos īstos turonus (medus un riekstu saldumus). Runājot par Spānijas austrumiem, jāizceļ Katalonija - apgabals, kura centrā ir ietekmīgā Barselona. Katalonieši ir īsteni sava reģiona patrioti - ne velti līdz pat mūsdienām ir dzīva kataloniešu valoda. Svaigi dārzeņi, graudaugi, olīveļļa, sēnes, cūkgaļa, jērs, mājputni un, protams, jūras veltes - tas viss un vēl vairāk veido Ziemeļspānijas iedzīvotāju daudzveidīgo ēdienkarti. Lai arī Katalonijā ēdiens ir daudzveidīgs, uz citu ēdienu fona izceļas desas - botifarra (cūkgaļas desa ar papriku), bisbe (tauku un asins desa), girella (jēra desa ar ķidām, rīsiem, maizi, olām un kanēli), sobrassada (mīksta cūkgaļas desa ar ķiploku) utt. Savukārt no saldajiem ēdieniem līderis ir crema catalana - spāņu interpretācija par franču brilē krēmu.

Arī karstā Dienvidspānija, kuru dēvē arī par Andalūziju, var lepoties ar titulu - olīveļļas zeme, jo tajā saražo lielāko olīveļļas apjomu visā pasaulē. Otrkārt, Andalūzija ir slavenākās spāņu zupas gaspačo (gazpacho) dzimtene. Atsvaidzinošā gaspačo ir pikanta zupa, kas gatavota uz tomātu bāzes, un karstākajās vasaras dienās to iespējams dabūt pat McDonald's. Tas gan nav vienīgais dienvidu lepnums - izcili sieri, piemēram, Grazalema, kas gatavots no kazas un aitas piena, sautējumi, zivis, šķiņķi (jamón serrano, trevelez, jamón ibérico) un heresa mērces veido krāšņo dienvidu ēdienkarti, kurā jūtama ilgstoša mauru (arābu) ietekme, kas dzīvesvietu te raduši veselu astoņu gadsimtu garumā.

Pireneju kalnu reģions atrodas valsts ziemeļos un stiepjas no tās rietumiem līdz austrumiem, šķērsojot Barselonu, Žironu u.c. pilsētas. Ja būtu jāraksturo Pireneju garša, tā būtu - tomāti, sīpoli un pipari. Tā kā Pireneji šķērso arī citus reģionos - Kataloniju un Basku zemi -, tas izpaužas arī reģiona ēdienkartē, taču viscaur tam cieņā tiek turēta truša, pīles, brieža, kazas, irbes, paipalas un vepra gaļa, ko bieži izmanto sautējumu un zupu gatavošanā. Pireneju vidusdaļā gatavo izsmalcinātas pastētes un pīļu vai zosu aknu konfiti.

Visbeidzot, centrālajā Spānijā un galvaspilsētā Madridē dominē gaļas cepeši un sautējumi - tipisks zemnieku ēdiens. Lai gan te iegūst arī pasaules dārgāko garšvielu - safrānu. Līdzīgi kā citos reģionos, Madrides iedzīvotāji ēd jēra, teļa, kazas un sivēna gaļu, tomēr īpatnēju garšu tai piešķir gatavošana malkas krāsnīs. Viens no Madrides simboliem ir callos a la Madrileña jeb no dzīvnieku iekšām pagatavots sautējums. Vēl zināmi ēdieni: gazpacho manchego - irbes, zaķa un fazāna sautējums, sopas de ajo - siltā ķiploku zupa, kā arī Kastīlijas-Lamančas (Castilla-La Mancha) reģiona sieri. Arī slavenākie Spānijas saldumi nāk no centrālajiem reģioniem, piemēram, marcipāns un yemas (olu dzeltenuma saldumi) - no Toledo, chocolate con churros (eļļā cepti gareni, virtuļiem līdzīgi mīklas izstrādājumi, kurus mērcē šokolādē) - no Madrides.

Kopumā jāsaka - Spānija ir varena kulinārijas un garšas baudu zeme. Tās specializācija nav tikai jūras veltes, gaļa vai dārzeņi, bet gan viss kopā. Lieliskas desas un šķiņķi, gaļas un pat iekšu sautējumi, pastas un rīsu ēdieni, konditorejas brīnumi un, protams, eļļu karaliene olīveļļa, un nenovērtējamas garšvielas - ķiploki, safrāns u.c. Tas viss uzbur Spānijas neatkārtojamo garšu, kas ar Spānijas vīniem veido brīnumainu saskaņu.