Kā veci, tā jauni
"Nu, paskatieties - kas par skaistuli ar tādu hūti un ūsām!" arhīva darbinieces uzmanīgi šķirsta 20.gs sākuma Pasu izdošanas grāmatu, no kuras pretim raugās uzcirtušies kungi un dāmas skaistās cepurēs. Telpa ir pilna vēstures dvesmu izstarojošu dokumentu kalnu. Darbinieces sēž pie datoriem, no kuru ekrāniem raugās digitalizēti gotiskiem burtiem rakstīti dokumenti, kuros nezinātājam grūti saburtot pat vienu teikumu.
"Raduraksti" ir unikāla virtuāla arhīva lasītava - tajā digitalizētas gandrīz visu Latvijas konfesiju baznīcu grāmatas, kas satur datus par iedzīvotāju dzimšanu, miršanu, saderināšanos, uzsaukšanu, laulībām. Te atrodami arī 18.-19.gs dvēseļu revīziju (tautas skaitīšanu) dati, Viskrievijas tautas skaitīšanas dokumenti un citi vēsturiski dokumenti. Tas viss internetā ir pieejams bez maksas. Dažos projekta darbības gados tas kļuvis ārkārtīgi populārs. Lielākoties cilvēki mēģina paveikt darbu paši. Viss gan nav tik vienkārši, kā izskatās. "Ir jāzina valodas - vācu, krievu, gotiskie burti, dažādi no aprites izgājuši termini - vajag ļoti lielu pacietību, bet to var izdarīt," skaidro projekta vadošā pētniece Dace Plīkša. Dzimtas ģenealoģijas pētījumu iespējams pasūtīt arī par maksu. Veiksmes gadījumā iespējams iegūt pat radinieku pasu fotogrāfijas. Šobrīd gribētāji sastājušies garā rindā, tāpēc reāli no pieprasījuma iesniegšanas līdz rezultātam paiet apmēram gads.
Pārsvarā radurakstus pēta divas grupas - pirmie ir cilvēki cienījamos gados, kas pirms aiziešanas vēlas atstāt dzimtas vēsturi palicējiem. Otrie - gados jauni cilvēki, kas meklē savas saknes. Īpaši tad, kad ir devušies uz ārzemēm. Taču gadās visādi - darbinieces atminas gadījumu, kad ar pieprasījumu arhīvā vērsusies jauna latviete, kas aizprecējusies uz Vāciju. "Ārprāts, mani bērni būs vācieši!" viņa paziņojusi un vēlējusies vīram vācietim pierādīt, ka vēsturiski pati arī ir daļēji vāciete. "Gāja sarežģīti, atklājās, ka "viens piliens" to vācu asiņu viņai bija, bet kuram mums te to nav.... Taču tad tā sieviete kaut ko saprata, mainīja savu argumentāciju un paziņoja, ka vēlas bērniem parādīt - kas vispār ir viņas senči, tas vāciskums vairs nebija svarīgs," stāsta Plīkša.
Un tomēr - kas es esmu?
Arhīva darbinieki novērojuši situāciju, kad dzimta deleģē kādu vienu pārstāvi nodarboties ar dzimtas koka ģenealoģijas pētījumu un tad kolektīvi gaida rezultātus. Iespējams, lielā interese saistīta ar to, ka jāatgūst padomju gados zaudētais. "Informācija it kā bija daļēji pieejama arī padomju gados, bet ne visi tika pielaisti arhīviem. No šodienas viedokļa - tas pat bija labi, jo kas gan no tām senām baznīcu grāmatām būtu tagad palicis pāri?" spriež Zinātnisko uzziņu daļas vadītāja Veinberga.
Katru gadu projekts saņem 600-700 pieprasījumu no visas pasaules veikt izpēti par naudu. Sākumā jāiemaksā neliels avanss, lai noskaidrotu, vai arhīvā vispār ir kādi dati un vai būs, ko pētīt. Tālāk pētniecības izmaksas atkarīgas no tā, cik ierakstu par meklējamām personām tiks atrasts. Galīgā summa var sasniegt vairākus simtus latu. "Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa un sarežģītās vēstures te sajaukušās latviešu, krievu, poļu, vācu asinis. Pēcnācēji ir izklīduši pa visu pasauli - kas mēs vispār esam? Tāpēc jau mēs saņemam pieprasījumus pat no Honkongas, DĀR," skaidro Plīkša.
Vismaz barona ārlaulības bērns
Dzimtas pētījumu dziļums atkarīgs no dokumentiem - Viskrievijas tautas skaitīšanas dokumenti vispilnīgākie ir par Latgali, citviet tie nav tik izsmeļoši. Dvēseļu revīziju dati atkal ir labāk saglabājušies par Vidzemes reģionu, stāsta speciālistes. Parasti senākie iespējamie dati ir no 18.gadsimta sākuma. "Cilvēkiem ir priekšstats - ja jau reiz arhīvs, tad te viss ir smuki pa plauktiņiem, katrai ģimenei atsevišķa lieta - nekā nebija! Viss jāmeklē un jālīmē kopā pa gabaliņiem!" tā Irina Veinberga.
Protams, ka pētījumu laikā dzimtas leģendas var apstiprināties, bet var notikt arī otrādi. Cilvēki tiepjas un apgalvo, ka "nu vismaz barona ārlaulības dēlam dzimtā jābūt, tas skaidrs", taču ar dokumentiem neko tādu pierādīt nevar. "Gadās kuriozi - bija kungs, kas apgalvoja, ka viņam ir dižciltīga izcelsme un viņš ir Von Arevs uzvārdā. Izpētot atklājās, ka viņš ir Fonarjovs, tā lūk," atminas Veinberga. Zīmīgi, ka arhīvi rūpīgi parāda datus arī par ārlaulības bērniem. Redzams, ka Latvijā ļoti izplatītas bijušas dažādu tautību jauktās laulības.
Dzimtas vēsture zibatmiņā
Bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes docente Mārīte Misiņa ir viens no cilvēkiem, kas patstāvīgi pētījusi savus radurakstus un beigu posmā lūgusi arī arhīva darbinieku palīdzību. "Tas, kas tagad ir latvietis, īstenībā ir tāds sajaukums! Sēdēju Rojas bibliotēkā un pētīju. Beigās tie paši senākie gotiskie raksti tomēr bija par sarežģītu, tāpēc pasūtīju pētījumu," stāsta pensionētā docente. Pūles kopumā atmaksājušās, jo bijuši arī pārsteigumi. "Vecmamma no mammas puses bija krieviete no Rundāles. Kāpēc krieviete - sīkāk nezināju, bet tad atklājās, ka mammas senči kā dzimtcilvēki tika atvesti līdzi grāfam Zubovam uz Rundāli no Jaroslavļas guberņas!"
Tagad trīs gadus ilgos pētījumos tapušie dzimtas raduraksti saglabāti zibatmiņā. "Ierakstīju to visu un pamazām dalu radiniekiem, kad satiekamies," stāsta Misiņa. "Ir labi zināt, ka mēs neesam kaut kāds nejaušs veidojums," secina Misiņa. Vienīgais, ko viņa vēlas novēlēt arhīva darbiniekiem - lai tie sastāda un publicē kaut nelielu palīglīdzekli ar galveno terminu paskaidrojumiem, tas visiem atvieglotu darbu.
Mistikas piesitiens
Projekta "Raduraksti" darbinieces atzīst, ka pasākumā ir klātesošs tāds kā mistikas elements. Darbi esot ļoti atkarīgi no tā, kas ir pētāmā persona. Ja sencis, par kuru tiek vākta informācija, bijis labs cilvēks - darbi iet no rokas. "Ja bijis labs, viegls cilvēks - visu var atrast, ir viegli strādāt. Tā tiešām ir! Pretējā gadījumā nekas nesanāk. It kā pat ir daudz izejas datu, bet pārbaudām - nu nav tur, info neapstiprinās citur, nevar atrast to un šito... Bieži izrādās - dzimtā bijis daudz kašķu, visi plēsušies, dalījuši mantu. Tad ir šausmīgi grūti un tas ir ārpus izskaidrojamā robežām," stāsta Irīna Veinberga. Kolēģe Dace Plīkša pilnībā piekrīt - "Ir gadījumi, kad viss kā ar nazi nogriezts, neiet uz priekšu un viss". Īpaši tā notiekot ar mantojumu saistītās lietās. "Toties, ja cilvēki labi bijuši, tad atrodam pat tad, ja Kalniņš apprecējis Kalniņu vai Bērziņš Bērziņu," stāsta Plīkša.
Ja paveicas, tad par cilvēku var uzzināt pat daudz vairāk nekā tikai sausus faktus. Baznīcas grāmatās, kam būtu bijis jākalpo vairāk kā sausam datu reģistram, atrodamas mācītāju atstātas daiļrunīgas piezīmes. Darbinieces nolasa piemēru par kādu sievieti no Ģipkas, kur var sīki uzzināt, cik laulībās tā stāvējusi un cik ilgi, cik un no kura vīra bērni piedzimuši, kur sieviete par saimnieci strādājusi, cik laika tā atraitnēs sabijusi un, ka tā vispār "labs, Dieva ticīgs cilvēks bijuse" un no kaut kādas "pumpas" (šķiet, tūskas) nedēļu gultā nogulējusi un tad 72 gadu vecumā nomirusi un "pēdējo vīru atraitņos atstājuse". Tā gan ir veiksme, jo parasti iegūtā informācija vairāk ir kā "skelets" - par konkrētām cilvēku rakstura iezīmēm radiniekiem atliek vien vākt atmiņas un tās pašiem pierakstīt.
Arhīva darbinieces uzsver, ka Latvijā darbojas arī individuāli pētnieki, kas piedāvā cilvēkiem izveidot dzimtas koku un par samaksu pētīt radurakstus. Taču attiecībā uz šiem cilvēkiem arhīva darbinieces ir lakoniskas - "Radurakstu pētniecībā diezgan viegli ir aiziet pa kļūdainu ceļu. Garantijas par izdarīto darbu dodam tikai mēs. Mums katrs ieraksts ir pamatots ar atsaucēm un dokumentiem!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!