Jāņi ir latviski svētki. Gan tradīciju, gan ēdienkartes dēļ. Ziemassvētkos arī ēdam tradicionālus ēdienus, taču to vienlaikus dara visā pasaulē, bet Jāņi, ko dažkārt sauc par Līgo svētkiem, ir īpaši ar to, ka tos nesvin visas tautas, un, ja arī svin – tas varbūt ir kas līdzīgs, bet noteikti ne tas pats. Ir ģimenes, kurās Līgo svētkos ievēro senču tradīcijas, ietērpjas tautas tērpos un dzied līgo dziesmas, bet citās svētku centrā ir ugunskurs, šašliks, alus un citas izpriecas. Interesanti, kā, pielāgojoties mūsdienu apstākļiem, šie pagānu svētki mainījušies?
Tradicionālā izpratne
Visi zina, ka Jāņi ir gadskārtu svētki, kad tiek atzīmēta īsākā nakts un garākā diena. Lai arī īsākā nakts ne vienmēr ir no 23. uz 24. jūniju, lai būtu vieglāk, svinēšana notiek šajos datumos. Jāņu kā saules uzvaras svētku svinēšana aizsākusies jau sen, sen, bet 12. gadsimtā to ievērojuši uz Baltijas krastiem atbraukušie vācu krustneši, kas par šādiem pagāniskiem, orģiju pilniem svētkiem brīnījušies. Tomēr acīmredzot kaut kas tajā svinēšanā nakts tumsā ar ugunskuriem iepaticies, jo Jāņu svinēšanu atļāvuši, pamatojot to kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas svinēšanu un veidu, kā zemniekus pievērst ticībai. Jāņus raksturo kā saules un auglības svētkus.
Līgo dienu mēdz dēvēt arī par Zāļu dienu, jo, pateicoties saules enerģijai, tajā visi pļavas ziedi un zālītes uzņēmušas dubultu saules enerģiju. Zāļu dienas būtība bija - pārtikt no zāļu tējām un attīrīties garīgi un fiziski, ejot pirtī. Patiesībā gan Zāļu diena ir 21. jūnijā, bet mūsdienās tai raksturīgās darbības veic 23. jūnijā jeb Līgo dienā, taču reti kurš šo dienu pavada kā atslodzes dienu - neko neēdot, tikai dzerot tējas. Tieši otrādi.
No Līgo dienā pļavā augošajām zālēm var ne tikai pīt vainagus, bet arī izmantot veselības uzlabošanai ozolu un bērzu lapas, sarkano un balto āboliņu, margrietiņas, rudzupuķes, madaras, pelašķus, vīgriezes, raspodiņu, balto nātri, kliņģerītes, kumelītes u.c. Zāļu un lapu izmantošana palīdz pret visdažādākajām kaitēm, sākot ar mutes dobuma iekaisumiem, beidzot ar kāju svīšanu.
Jāņi ir laiks, kad jaunā raža vēl nav nobriedusi, bet klētīs palicis pavisam nedaudz, tomēr tas netraucēja senajiem latviešiem izbaudīt svētkus un pagatavot svētku mielastu. Ēdieniem Jāņos gan bija vairāk simboliska nozīme, un ēdot bija jāievēro dažādi nosacījumi. Svarīgākie ēdieni, tāpat kā mūsdienās, bija:
Jāņu alus - saimnieka darīts. To vispirms nogaršoja saimnieks, lai pasargātu ģimeni un māju no nelaimēm. Alus darīšanā svarīgākais ir labi mieži un ilgstoša un rūpīga raudzēšana.
Ķimeņu siers - saimnieces siets. Dzeltenā krāsa un apaļā forma simbolizē sauli, tādēļ tas jānogaršo visiem Jāņu svinētājiem, lai būtu veiksme, veselība un izturība. Ķimeņu sieri ir no baltiem līdz spilgti dzelteniem. Sieru latvieši sien jau pirms sviesta pazīšanas.
Pēc saimnieču ieskatiem un attiecīgajā laikmetā un gadā pieejamajiem produktiem tika cepti pīrāgi, plātsmaizes u.c. Bērni dzēra kvasu, bet 19. gs. to uzskatīja par zemnieku un zemākās klases dzērienu.
Slepenie Jāņi
Kādu laiku briedusi šādam lēmumam, padomju vara gadsimtiem iecienītos latviešu svētkus 1961. gadā aizliedza, jo uzskatīja tos par pagānu, dzērāju, nacionālistu un revolucionāru svētkiem, apgalvojot, ka darba ļaužu izglītošanai nepieciešamas progresīvākas metodes. Ikdienā vairs nedrīkstēja pieminēt Jāņu zāles un to vērtīgās īpašības, arī no tautasdziesmu krājumiem izņēma ar Jāņu zālēm vai svinēšanu saistītas tautasdziesmas. Aizliegums svinēt Jāņus ietekmēja arī kulināriju - pavārgrāmatās minēto Jāņu sieru pārsauca neuzkrītošākā vārdā - par ķimeņu, lauku vai zemnieku sieru. Pat jāņogas bija jādēvē citādi - par sarkanajām upenēm. Neviens vārds ikdienā nedrīkstēja saturēt sakni "jāņ".
Lai arī sabiedrība bija iebiedēta, tomēr, pateicoties padomju latviešu viltībām, tradīcijas un kulinārais mantojums ir saglabājies. Liels nopelns ir cilvēktiesību aizsardzības grupai Helsinki-86, kuru rīcības rezultātā beidzot tika atjaunota Jāņu svinēšana.
Mūsdienu izpratne
Jāņi ir viens no iemesliem mūsdienu cilvēkam pavadīt laiku pie dabas. Atpūta, ugunskurs un svaigs gaiss. Tiesa, Jāņi ir izvērtušies arī par lieliem ēšanas un lielai daļai dzeršanas svētkiem. Braucot piknikā, uz lauku mājām vai kur citur - ir svarīgi, lai būtu ēdiens. Dažiem svarīgāks ir dabīgs Jāņu siers un pašcepti pīrāgi, bet citiem pietiks ar iemarinētu šašliku un veikalā iegādātām uzkodām. Lai nu kā - galdā jāceļ arī kas latvisks. Sieram un alum ir jābūt.
Veicot nelielu aptauju, secināju, ka šodien, dodoties svinēt, liela daļa cilvēku Jāņu mielastā grib redzēt šādas lietas: ķimeņu sieru, pīrādziņus, šašliku, svaigus salātus, siera vai gaļas plati, dārzeņu plati ar mērcīti, plātsmaizi un citus ēdienus pēc katra personīgajiem ieskatiem. Pīrāgus latvieši cepuši jau sen, to nokļūšana uz Jāņu svētku galda ir saprotama. Arī citi sieri, gaļa, dārzeņi, augļi un konditorejas izstrādājumi ir loģiska laiku maiņas parādība. Bet no kurienes šašliks?
Latviešu bārbekjū - šašliks
Patiesībā tas ir šiškebaba (shish kebab) paveids, kas iecienīts bijušās Padomju Savienības un Tuvo Austrumu valstīs. Oriģinālais šiskebabs parasti tiek gatavots no jēra gaļas, bet pie mums par šašliku sauc dažādus - no vistas, cūkas, liellopa u.c. gaļas. Kopīgās šašlika gatavošanas iezīmes ir gaļas marinēšana, gabaliņu uzduršana uz iesmiem un cepšana uz grila. Marinēšana padara šašliku atšķirīgu, tādējādi ikvienam no mums ir iespēja padarīt to īpašu, gatavojot marinādi pēc savas gaumes.
Jāņos, tāpat kā ikdienā, izvēlies uzticamus produktus, sevišķi tas attiecas uz gaļu šašlikam vai vienkārši grilēšanai. Un vēl, atceries, ka, lai arī Jāņi ir reizi gadā, tajos nav jāēd viens un tas pats katru gadu. Tie ir svētki, kuri paver iespēju iztēlei un baudas radīšanai garšas kārpiņām. Var ēst savu iecienīto šašliku katru gadu, bet vēlmi eksperimentēt ar dažādām garšām marinādei noteikti novērtēs...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!