Jāņi - rutinēti un garlaicīgi svētki? Tad kā piedzīvot īstos?  (13)

Agnese un Valdis ir ģimene no Jelgavas. Pavisam nesen sagaidījuši savu pirmdzimto un tagad ir trīs. Agnese stāsta, ka kopdzīvē ar vīru viņiem izveidojies veiksmīgs tandēms, jo viņa ir mūžīgi ''pa gaisu lidojošais'' ideju ģenerators un virzītājspēks, savukārt vīrs ir izteikti racionāls, praktisks un tehniski domājošs cilvēks. Agnese domā, ka veiksmes atslēga laikam ir tajā, ka viņas trakās idejas vīru bieži vien arī aizrauj un tieši viņš ir tas, kurš palīdz tās realizēt dzīvē. Agnese atzīst, ka bez vīra palīdzības viņa nespētu izdarīt ne pusi no tā, ko iecerējusi.

Jāņus bērnībā Agnese atminas kā jau vairums viņas vecuma (28) jauniešu - ar lekšanu pāri ugunskuram, dziesmām, ''tradicionālo'' šašliku un rīta gaismas sagaidīšanu. Atmiņas visnotaļ pozitīvas, taču tām trūkst tās svētku ''garšas'', kādu viņi iemācījušies uzburt sev un citiem pēdējos 2 gados.

Tālāk lai stāsta Agnese pati: "Viss sākās pirms 3 gadiem, kad kārtējo reizi meklējot, kur gan pavadīt šos mums tik garlaicīgus kļuvušos svētkus, nokļuvām Līgo pasākumā, kur māju saimnieki bija parūpējušies par to, lai sabraukušajiem viesiem vakars būtu šiem svētkiem atbilstošām aktivitātēm piepildīts. Otrā dienā jutāmies tik iedvesmoti, ka nolēmām - nākamgad brauksim atkal. Taču pagāja gads, un mēs sapratām, ka vēlamies svinēt mājās - kopā ar savu ģimeni un tuviniekiem, nevis triekties uz citu Latvijas malu. Līdz ar to nekas cits neatlika kā pašiem ķerties pie darba un radīt to svētku gaisotni, kādu bijām sajutuši un vēlējāmies piedzīvot atkal.

Pavadīju neskaitāmas dienas, rokoties internetā un meklējot materiālus par senajām līgošanas tradīcijām. Vīrs pa to laiku zāģēja, nagloja un veica neskaitāmus tehniskus darbiņus, lai viss izskatītos kā iecerēts. Pa vakariem iemēģinājām soļus seno latviešu dančos, kurus apguvām no internetā atrastajiem video klipiem un deju aprakstiem, lai tālāk varētu tos mācīt svētku dalībniekiem. Gatavošanās procesā tika iesaistīti arī mani vecāki. Tobrīd vēl nezinājām kāda būs pārējo svētku viesu reakcija uz mūsu plānotajām aktivitātēm, taču svētki izdevās brīnišķīgi, - visi iesaistījās ar patiesu prieku un atdevi, savukārt mums bija ''āķis lūpā''.

Nākamajā gadā svētku plānošanai pievērsāmies ar vēl lielāku centību, jo ''latiņa'' bija uzlikta augsta. Arī viesi mums sagādāja pārsteigumu, jo šoreiz apmēram zinādami pasākuma saturu - ieradās tautastērpos. Kad svētki bija aizvadīti, gandarījums bija vēl lielāks. Jāsaka, ka tikai tagad jūtos ''ieskrējusies'', un lai arī šogad Līgo vakaru nesenā ģimenes pieauguma dēļ pavadīsim salīdzinoši klusi un mierīgi, man jau ir ideju kalni nākamajiem gadiem. Pamatā svētku svinēšanā balstāmies uz senajām latviešu tradīcijām, taču man nav svarīgi ievērot pilnīgu autentiskumu, galvenais, ka paliek skaidra pati Līgo svētku būtība - gaismas uzvara pār tumsu, kulminācija dabā un cilvēkā.

Neatņemamas sastāvdaļas mūsu svētkiem ir tradīcijas, kuras saistās ar saules pavadīšanu un sagaidīšanu. Bez jau ierastā Jāņu ugunskura vīrs gatavo ozollapām pušķotu plostu, kuru piepildītu ar svecēm (mūsdienīga versija par jāņuguni uz ūdens) palaižam dīķī. Iestājoties tumsai aizdedzam muciņu jeb pūdeli, lai tā izgaismo visu apkārtni, bet pusnaktī ejam no pakalna ripināt ugunsratu, kas simbolizē saules ritējumu uz otru pusi.

Lai visas šīs aktivitātes izdotos emocionāli piepildītākas - dziedam tautas dziesmas. Šim nolūkam pagājušogad viesiem pagatavoju ērtas kaklā pakaramas grāmatiņas ar tautasdziesmu vārdiem katram svētku cēlienam - lauku aplīgošanai, saules pavadīšanai, apdziedāšanai u.c. Noteikti apstaigājam un aplīgojam dārzu, ejam rotaļās, mācāmies un dejojam latviešu dančus, līdz galīgi piekusuši sagaidām rīta gaismu dziedot visas latviešu dziesmas pēc kārtas. Ļoti piedomāju pie tā, lai svētki ir arī vizuāli baudāmi. Uz galda ir māla trauki, pļavas ziedu dekorācijas. Mans hobijs ir fotografēšana, tādēļ vienmēr ierīkoju arī improvizētu fotostudiju, kur viesiem iemūžināt atmiņas. Pirmajā gadā izgatavojām milzīgu ozollapām pušķotu rāmi, kurā fotografēties, bet pagājušā gadā ābelē sakārām burciņas ar ziedu kompozīcijām un degošām svecītēm.

Cenšos sagādāt kaut ko, kas viesiem atgādinātu šos svētkus arī tad, kad tie pagājuši. Pirmajā gadā gatavojām vārpu piespraudes auglīgam nākamajam gadam, bet pagājušā gadā mūsu viesi sev līdzi aizveda mūsu pašu lasītas un sietas pirtsslotiņas ķermeņa attīrīšanai un veselībai. Citiem līgotājiem gribētu novēlēt iemācīties saskatīt īsto Līgo svētku burvību, kura noteikti nav šašlika smaržā un izdzertajos alus litros. Nav vienas ''pareizās receptes'' kā nosvinēt Līgo svētkus, taču mūsu tautai ir tik bagātīgas un skaistas tradīcijas, ka ir patiesi vērts tās saglabāt un nodot tālāk".