Tie vecāki, kuru ģimenē biezāks vārds izskan pietiekami bieži, par šādām uzvedības izpausmēm neuztraucas, savukārt citi ir neizpratnē, kur gan mazulis ticis pie šādas leksikas.
Lamāšanās ir daudz senāka emociju izpausme nekā mēs spējam iedomāties. Seno karotāju tautu leksikā ir bagātīgs lamuvārdu krājums. Gan toreiz, kaujās, gan tagad, ikdienā, rupjību spontāna izkliegšana vai klusa nolamāšanās ir veids, kā pieaugušie izpauž savu neapmierinātību un stresu.
Pastāv viedoklis, ka rupjības bērns iemācās jebkur (galvenokārt, dārziņā vai pagalmā), tikai ne mājās. Tomēr, pavērojot sevi no malas, vecāki nereti atklāj, ka neikdienišķā situācijā, piemēram, pie auto stūres, pat labi audzināta sieviete var izvērst tādu vārdu lavīnu, kādu viņas ģimenes locekļi nekad nav dzirdējuši. Iespējams, pēc stresa situācijas atrisināšanās viņa to pat nepamanīs vai aizmirsīs, bet mazulis, kas sēž mašīnā un to dzird, to uzreiz ierakstīs savas atmiņas failos. Jaunapgūtais vārds no bērna mutes var izskanēt pavisam citā situācijā vai apstākļos. Jāsaprot, ka bērns tikai atkārto to, ko dzirdējis, un mēģina jaunapgūto vārdu ievietot savā vārdu krājumā un dzīves pieredzē.
Protams, ka visplašāko lamuvārdu un tautas gudrību krājumu bērns apgūs, sākot iet bērnudārzā, kur koncentrētā veidā mazulis jau pirmajās dārziņa dienās uzzinās gan tradicionālos latviešu apsaukāšanās vārdus, gan dažu labu biezāku krievu vārdu.
No šīs leksikas nav pasargāti arī mājas bērni, kuri aug omīšu vai auklīšu uzraudzībā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka, augot mierīgā, omītes vai auklītes kontrolētā vidē, apgūtos lamuvārdus nav iemesla izmantot. Agrāk vai vēlāk bērns tomēr nonāks apstākļos, kur būs vienaudži, un tad atmiņā noglabātie vārdi uzpeldēs konkurences cīņā vai aizstāvoties.
Tāpēc ir īpaši svarīgi savlaicīgi veidot bērnam priekšstatu par to, kas ir labi un kas – slikti, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav. Bērnam var iemācīt arī adekvāti paust emocijas, iztiekot bez apsaukāšanās.
Skaidrot!
Pavisam mazam ķiparam, kurš tikko sācis mācīties runāt, katrs jauns vārds, kas turklāt skaisti vai neparasti skan, liekas iegaumēšanas vērts. Mazulis aizrautīgi var skandēt, piemēram, tādu labskanīgu vārdu savienojumu kā "šļauka–mauka", un nesaprast, kāpēc māte ir dusmīga. Tādā gadījumā taktika ir vienkārša – jānogaida, tas pāries.
Ja vārds ikdienas leksikā ir kļuvis par parazītvārdu, tad labāk ir izskaidrot tā jēgu vai vismaz atgādināt, ka tādu vārdu nevajag lietot.
Lielākam bērnam, kurš apzinās pateiktā vārda jēgu un pieaugušo vētrainās emocijas, kas tam seko, un tomēr turpina to lietot, iespējams, trūkst vecāku pozitīvās uzmanības. Kamēr viņš mierīgi spēlējas ar rotaļlietām vai lasa grāmatu, vecāki ir apmierināti un priecīgi, ka bērns sevi nodarbina, bet uzslava par to, cik tas ir labi, neseko. Toties, pasakot rupjību, ģimenes pieaugušie uzreiz to pamana un sāk uztraukties, pievēršas bērnam, sāk viņu audzināt, kaunināt vai bārt. Sniedziet bērnam pozitīvo uzmanību, nekoncentrējaties uz lamuvārdu izskaušanu, tad tie pazudīs paši no sevis.
Par ļaunu nenāks arī informēt bērnu, ka tad, kad viņš runā rupjības, mamma, tētis vai citi ģimenes locekļi jūtas apbēdināti. Tādā veidā viņš iemācīsies savu rīcību saistīt ar sekām, ko viņš izraisa. Mazi bērni parasti negrib apzināti sāpināt vecākus.
Psiholoģe, kura ikdienā strādā ar bērniem no sociāli nelabvēlīgas vides, lielākiem bērniem efektīvi pielieto metodi, kad rupjais vārds tiek atkārtots vairākkārt un skaļi. Kad tas jau ir izteikts līdz mielēm, bērnam vairs negriboties to atkārtot nākamreiz.
Nebārt!
Nekādā gadījumā bērnu nevajadzētu sākt bārt vai kaunināt. Ir ierasts un saprotams, ka vecāki lepojas par bērna prasmēm skaitīt, lasīt, zīmēt un dejot. Arī lamāšanās ir tāda pati jauna prasme, ko bērns nesaista ar kaut ko sliktu un sociāli nepieņemamu. Mazs bērns uzskata, ka tā ir jaunapgūta, slavējama prasme.
Vecākiem vajadzētu mierīgi izskaidrot, ko jaunais vārds nozīmē un ka tādu vārdu vai frāzi lietot nedrīkst. Mazulim var piedāvāt rupjo vārdu aizstāt ar kādu citu vārdu vai frāzi, kas tikpat labi var paust viņa emocijas. Faktiski tas nozīmē, ka bērnam ir jāiemāca nosaukt savas emocijas tieši – "esmu dusmīgs", "esmu vīlies", "esmu apbēdināts" vai "esmu nobijies".
Neērto situāciju nevajadzētu arī ignorēt, izliekoties, ka jaunais vārds nav dzirdēts. Bērns būs neizpratnē – "Re, kāds man jauns teiciens, bet mamma izliekas, ka to nedzird. Varbūt viņa vispār mani nepamana, varbūt viņai es esmu vienaldzīgs?"
Bērns var izteikt rupjības arī tāpēc, lai pavērotu vecāku reakciju. Ja rupjības dzird klātesošie, bērna vietā atvainojaties un cenšaties novērst mazuļa uzmanību ar citām nodarbēm. Izskaidrošanu labāk veikt bez svešinieku klātbūtnes.
Uzmanieties arī ar ultimātiem. Nesakiet "Ja tu vēlreiz pateiksi šo vārdu, tad...", jo tādā gadījumā solītais sods būs jāīsteno, un bērns noteikti pārbaudīs, vai vecāku draudi ir bijuši patiesi.
No otras puses
Neticami, bet arī šai medaļai ir otra puse – lamāšanās ir veids, kā risināt konfliktus un aizstāvēt savu vietu zem saules. Ja līdz šim, iespējams, mazulis sevis aizstāvēšanai izmantoja metodi "ar lāpstiņu pa galvu", tad, no darbības pārejot uz sarunu, lai arī kāda tā būtu, ir vērojams zināms attīstības progress. To pašu var attiecināt uz lielākiem bērniem, kas no fiziskas ietekmēšanas ir pārgājuši uz verbālu uzbrukumu. Patīkami jau nav, bet arī tas ir solis uz konstruktīvāku strīdu risināšanu, uzskata psiholoģe.
Pieredze
Stāsta bērnudārza audzinātāja Jana
"Strādājot ar mazākiem bērniem (divus vai trīs gadus veci), ir nācies dzirdēt, ka bērns lieto rupjus vārdus. Domāju, tas ir tāpēc, ka mazais nāk no ģimenes vides un tur šo ieradumu ir pārņēmis, varbūt viņam ir pusaugu brālis vai māsa, kas šīs gudrības iemāca. Tagad audzinu vecākus bērnus. Piecu un sešu gadu vecuma grupā rupjības nedzirdu. Šis jau ir vecums, kad var skaidrot, ko katrs vārds nozīmē un kā jūtas tas bērns, kuru tas otrs ir nosaucis par muļķi. Ja dzirdu, ka bērni runā rupjības vai izsmej kādu, savācamies visi kopā un izrunājamies. Parasti tas palīdz."
Baiba, Mārtiņš (2,4 gadi) un Patrīcija (6 gadi)
"Jā, jā, arī divgadīgais Mārtiņš rupjības reizēm runā. Nezinu, vai skaitās rupji "Tu, kakiņa, čuriņa, dirsa", "Stulbs esi?!", bet ir dzirdēts. Nav jau traki, lai pārāk uztrauktos, bet, protams, ka šo vārdu lietošana mani nesajūsmina. Tad viņiem arsenālā ir tādi māsas Patrīcijas (6 gadi) izdomāti vārdi, kas tiek lietoti dusmu brīžos, piemēram, "Gaga!", "Bļebļe!" (kam nav sakara ar "bļ**" tradicionālajā versijā).
Kaut kādā posmā es to ignorēju – nebija jēga, ja aizrādu, ka tā nav glīti. Cenšos necelt paniku un ceru, ka pāries. No bērnudārza gan māsa nevienu jaunu vārdu mājās atnesusi nav."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!