Pirmais mīts.
Četrdesmit gadu vecums sievietei ir kritiskais vecuma laiks
Pieņemts uzskatīt, ja līdz četrdesmit gadu vecumam sieviete nav spējusi līdzsvarot savu personisko dzīvi - nav precējusies, nav radīti bērni, tad vilciens aizbraucis... Vīrieši par četrdesmitgadīgajām neinteresējas un par bērniem var aizmirst.
Atminos, kā mana labākā draudzene jaunībā mani baidīja: "Iedomājies, ka vīrs tevi pamet, bet tev jau četrdesmit..., ko tu iesāksi?" Toreiz iztēlojos dzīves izmocītu vidēja gada gājuma sievieti, kurai dzīves nogali atlicis vadīt vientulībā... gandrīz vai izbīlī apraudājos.
Šobrīd man ir četrdesmit gadu. Ģimeni izveidot pagaidām nav izdevies, toties arī šķirties nav bijusi nepieciešamība... Šobrīd man ir romantiskas attiecības ar vīrieti, kurš ir jaunāks par mani. Neraugoties uz gadu starpību mīļotais būtu ar mieru laulāties, bet... ja nu es sastopu dzīvē vēl kādu labāku?
Dzīves nomocīta šobrīd nedz jūtos, nedz izskatos... Kas attiecas par bērniem, tad paziņa, kura šobrīd dzīvo ASV stāsta, ka pie viņiem pieņemts bērnus dzemdēt 42 - 43 gadu vecumā, bet līdz tam cītīgi strādāt, lai izveidotu stabilu fundamentu sev zem kājām . Var jau bilst, ka šādi ieradumi sastopamas tikai tur "pie viņiem", tomēr es zinu daudzus gadījumu, kad arī pie mums precas 41 gadu vecumā, bet bērnu dzemdē 42. Kāpēc gan ne? Tikai viduslaikos četrdesmitgadnieki tika uzskatīti par vecīšiem un vecītēm.
Otrais mīts.
Ja četrdesmit gados nav izdevies nopelnīt naudu, tad to visticamāk arī neizdosies izdarīt
Nauda var nebūt gan trīsdesmit gadu vecumā, gan arī piecdesmit. Personiski es pazīstu cilvēkus, kuri ilgstoši strādāja valsts darbā par smieglīgi zemu atalgojumu, bet pēc četrdesmit gadu vecuma sasniegšanas izveidoja savu biznesu un sāka labi pelnīt.
Iestājoties ekonomiskajai krīzei daudziem nācās pārkvalificēties, pamest mierīgu un ērtu darbavietu, lai izveidotu biznesu un sāktu pelnīt. Jāatzīmē, ka daudzi no viņiem nebija gados jauni cilvēki, tāpēc droši varu apgalvot, ka ne jau gados meklējams iemesls nabadzībai vai turībai, bet cilvēku spējā, enerģijā un iniciatīvā.
Trešais mīts.
Pēc četrdesmit gadiem grūti iekārtoties darbā
Protams, ka ir uzņēmumi, kuros neformāli darbinieku vecuma cenzs noteikts ne tikai "līdz 40", bet pat "līdz 35". Šādu uzņēmumu gribētos cerēt nav īpaši daudz. Četrdesmit gadi ir ideāls vecums vadītājam, kuram var uzticēt vadīt lielāku vai mazāku kolektīvu. Esmu strādājusi kolektīvā, kas pilnībā sastāvēja no darbiniekiem, kuri bija vecāki par četrdesmit gadiem. Šis kolektīvs lieliski paveica visus viņiem uzticētos pienākumus.
Ceturtais mīts.
Četrdesmit gados sievas nav un nebūs!
Šis mīts daļēji attiecas uz stiprā dzimuma pārstāvjiem. Protams, ka pastāv pārliecināti vecpuiši un tādi indivīdi, kuri vienkārši nav radīti laulības dzīvei - egoisti, sliņķi utt. Bet ir taču vīrieši, kuri iegrimuši darbā, savā iekšējā pasaulē, kam pietrūkst romantisma lādiņa... ja tādu kārtīgi sapurināt, tad iemīlēsies un aprecēsies ar lielāko sajūsmu.
Bieži vien gadās, kad vīrietis gados dzīvo kopā ar māti, kura gatavo viņam ēst, mazgā kreklus, gludina bikses. Tomēr līdz ko pensionāre - mamma uz kādu laiku dodas atvaļinājumā paelpot svaigu lauku gaisu, tā uzreiz vīrietim rodas motivācija meklēt pretējā dzimuma partneri un bieži vien ar pavisam nopietniem nolūkiem. Krekli taču kādai jāmazgā un jāgludina...?
Gadās sastapt vīriešu, kuri gatavi precēties, jo bīstas vientulības un novecošanas vienatnē. No viņiem var izveidot tīri pieklājīgus vīrus, protams, ja vien potenciālā sieva pacentīsies.
Piektais mīts.
Ja mājoklis līdz četrdesmit gadiem nav piepildīts ar bērnu smiekliem, tad tas piepildās ar nakts rēgiem...
Interesanti, kā gan varētu izskatīties šie spoki un nakts rēgi? Vientuļiem cilvēkiem, kuri sasnieguši pusmūžu rādas halucinācijas? Laikam jau nē...
Es pazīstu daudzus cilvēkus ar samērā nelīdzsvarotu psihi, kam ir gan ģimene un bērni. Es arī pazīstu daudzus, kuri nav precējušies, bet ar galvu viņiem viss ir kārtībā. Viņiem ir darbs, draugi un paziņas, galu galā mājdzīvnieki, kas palīdz viņiem pārvarēt vientulības sajūtu. Galu galā ir pāri, kam nav bērnu un tādiem cilvēkiem pietiek ar mīļotā cilvēka klātbūtni ikdienā. Vai tāpēc apgalvosim, ka viņu dzīve ir mazāk kvalitatīva, nekā tiem pāriem, kuriem ir bērni?
Arī man nav bērnu un esmu sasniegusi pusmūža vecumu. Lai arī neesmu kategoriski noskaņota pret mazuļa laišanu pasaulē, bet īpaši pēc viņa neskumstu. Es zinu, ka nedzemdēšu bērnu tikai tāpēc, lai izvairītos no vientulības sajūtas. Dzīvē ir pietiekami daudz interesantu lietu arī bez bērniem. Piemēram, radošā darbība.
Manu pārdomu kopsavilkums acīmredzot reducējams uz atziņu, ka arī divdesmit gados var justies vecs, bet piecdesmit gados kā bērns. Viss atkarīgs no pašsajūtas un tā, kā uztveram apkārtējo pasauli. Lai gan zināma patiesība par tiem četrdesmit gadiem ir - tas ir brieduma periods. Periods, kad cilvēks guvis zināmu pieredzi. Tas ir lielisks laika periods jauniem sasniegumiem un uzvarām. Neviens jums četrdesmit gadu vecumā nevar liegt priecāties par dzīvi un atcerēsimies, kā mēs uztversim sevi, tā arī apkārtējie mūs uztvers.
Varbūt laiks atteikties no sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem un apjaust, ka mums ir tikai četrdesmi un dzīve tikai vēl sākas... ?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!