54625l
Foto: ČetrasSezonas.lv
Viņš – ap gadiem 50 – pienāk pie manis, atnes krūzi kapučīno ar skaisto kafijas maliņu apkārt (tas ir viens no rādītājiem, ka viņš zina, ko dara) un jautā: ”Cukuru?” Saņēmis no manis negatīvu atbildi, paskatās uz mani un saka: ”Jūs pat nevarat iedomāties, kā man šāda atbilde patīk.” Protams, ka patīk. Tāda atbilde patīk ikvienam, kurš zina, ka pareizi uzputots piens, sajaukts ar kafiju, kas veido kapučīno, ir pati pilnība, kuru dažreiz var izjaukt cukura deva. Jā, viņi ”Cocovaja” (St. Eriksgatan 109) māk pagatavot lielisku kapučīno un ne velti tiek uzskatīti par vienu no vietējām kafijas vietām, kur zina, ko dara.
Es pasūtu vēl glāzi svaigas apelsīnu sulas, ko man izspiež viņa partnere, dāma gados, un pasūtu vienu no klasiskajām zviedru maizītēm - ne ar kardamonu (kaut gan vajadzēja), bet ar vaniļu - vanille bulle. Atvērusi datoru, strādāju, baudot agru Stokholmas rītu vienatnē (jo ir 7.30). Mēs papļāpājam ar īpašnieku, un promejot viņš man liek apsolīt, ka tad, kad būšu Londonā, aiziešu uz labāko vietu pasaulē - kura nosaukumu neatceros, bet apsolos uzzināt. Vēl pirms izeju no kafejnīcas, uzprasos uz tualeti, kur pie sienas ieraugu, ka Zviedrijā tieši ir ”Princeses kūkas" nedēļa. Savu prieku paužot viņam, atpakaļ saņemu smīnu, kam seko paskaidrojums, ieskaitot stāstu par to, ka viņš ir no Dānijas un ka marcipāna kvalitāte Zviedrijā esot apkaunojoša. Protams, sarunā iesaistās viņa partnere, izteikta zviedriete, kas cenšas iebilst, bet mēs paliekam pie tā, ka, ja vien kūka tiktu pārklāta ar īstu marcipānu, nevis pakaļdarinājumu (kādu Dānijā pat neviens netirgo), tad kūka būtu fantastiska. Es apsolos, ka pamēģināšu zviedru marcipānu, un izejot nodomāju - nekad vēl man nebija gadījies vienā tik mazā vietā tik agri no rīta dot divus tik svarīgus solījumus - kafija Londonā, marcipāns Zviedrijā. Skumjākais, ka marcipānu tā arī nepagaršoju.

Dienas turpinājumā es baudīšu pusdienas ”Electrolux Cube", bet pārējo dienas daļu esmu nolēmusi pavadīt, darot neko vai kaut ko. Izgājusi no ”Cocovaja", lēnām peldu pa Stokholmas ielām, tomēr nenoturos un dodos dzert vēl vienu kafiju. Tagad - uz ”Kafè Esaias" (Drottninggatan 102b), ko Ņujorkas eksperts Adams Goldbergs ierindojis ”kafijas vietu, kuras jāapmeklē Stokholmā," sešiniekā. Un, kad man pasniedz kapučīno, saprotu arī, kāpēc tā. Man gan izdodas nedaudz šokēt galveno baristu, kuram mierīgi zīmējot man zivtiņu piena putās (latte art), es paziņoju, ka šī ir mana pirmā latte art kapučīno zivtiņa dzīvē. Viņš atlec no krūzes, paskatās uz mani un saka: ”Oh my God, I can't believe it. Can you tell that again?" Paņēmusi savu kafiju, es ar uzzīmēto peldošo zivtiņu pati aizpeldu pie galdiņa, atveru datoru un strādāju, bet pēc kāda laika viņš pienāk man klāt, paskatās acīs un jautā: ”So, madam, how was you first cappuccino?", un es saprotu. Viņš ir mani pārpratis. Kad paskaidroju, ka tas nav mans pirmais kapučīno dzīvē un ka patiesībā tas varētu būt kāds piecsimtais, viņš tik atviegloti nopūšas, skaļi pasakot: ”Thank God", ka mēs skaļi smejamies un secinām: tiešām labi, ka tā. :)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit