Dienas turpinājumā es baudīšu pusdienas ”Electrolux Cube", bet pārējo dienas daļu esmu nolēmusi pavadīt, darot neko vai kaut ko. Izgājusi no ”Cocovaja", lēnām peldu pa Stokholmas ielām, tomēr nenoturos un dodos dzert vēl vienu kafiju. Tagad - uz ”Kafè Esaias" (Drottninggatan 102b), ko Ņujorkas eksperts Adams Goldbergs ierindojis ”kafijas vietu, kuras jāapmeklē Stokholmā," sešiniekā. Un, kad man pasniedz kapučīno, saprotu arī, kāpēc tā. Man gan izdodas nedaudz šokēt galveno baristu, kuram mierīgi zīmējot man zivtiņu piena putās (latte art), es paziņoju, ka šī ir mana pirmā latte art kapučīno zivtiņa dzīvē. Viņš atlec no krūzes, paskatās uz mani un saka: ”Oh my God, I can't believe it. Can you tell that again?" Paņēmusi savu kafiju, es ar uzzīmēto peldošo zivtiņu pati aizpeldu pie galdiņa, atveru datoru un strādāju, bet pēc kāda laika viņš pienāk man klāt, paskatās acīs un jautā: ”So, madam, how was you first cappuccino?", un es saprotu. Viņš ir mani pārpratis. Kad paskaidroju, ka tas nav mans pirmais kapučīno dzīvē un ka patiesībā tas varētu būt kāds piecsimtais, viņš tik atviegloti nopūšas, skaļi pasakot: ”Thank God", ka mēs skaļi smejamies un secinām: tiešām labi, ka tā. :)
”Kafè Esaias" ir nedaudz lielāka par "Cocovaja" un piedāvā ne tikai kafiju, bet arī dažas uzkodas, smūtijus, maizītes un siltos ēdienus, un viss top tev acu priekšā tieši aiz letes. Ierindoti pirmajā sešiniekā starp vietām, kas noteikti jāapmeklē valstī, kurā izdzertais kafijas daudzums uz cilvēku ir lielākais pasaulē, šie puiši tev pagatavos skaistu lati vai kapučīno ar zīmējumiem, kurus vēlies. Ar zivtiņām, lapiņām, cepumiņiem un ko tik vēl ne. Pajautā, un filigrānā otiņa jau zīmē. Bet pats svarīgākais, ne jau zīmējumā ir tā sāls, bet gan kafijā, kas tev tiek pagatavota.
Ap 8.00 un 9.30 man likās, ka divas krūzes kafijas par godu agrajam lidojumam 6.50 (diena sākusies 4.40) ir tikai sākums, taču tagad ar šīm divām pietiek. Uz visu dienu. Vai tāpēc, ka cēlos tik agri, vai tāpēc, ka tās bija tik labas. Nezinu. Bet skaidrs ir viens, dienu ar kafiju neturpināšu.
Pastaiga pa Stokholmas tuvāku un tālāku centru šajā saulainajā dienā ir īsta bauda. Labums ir tāds, ka Stokholma ar savu nelielo izmēru, vieglu aizsniedzamību attāluma ziņā un šarmu ir perfekta vieta vientuļām pastaigām, sievišķīgiem iepirkumiem un iespējai telefonu pārslēgt uz klusumu, lai atbildētu tikai steidzīgajiem zvaniem. Pusdienu šampanietis šur, ēdiens tur, vīna glāze vēl kaut kur - starp citu, laba vieta, kur izbaudīt zviedru lauku ēdienu ar Vidusjūras šarmu, ir Johana Jureskoga restorāns ”AG restaurang & bar", kurā jārēķinās ar labu daudzumu lauku stila un smalkuma kā jau daudzos izcilu pavāru restorānos.
Vēl pirms došanās uz lidostu neliels skrējiens caur ”Ahlens" iepirkumu centru - somiņa man, džemperis meitai, auskari atkal man, un man, un man, un man, bet šodien pat pēc bilances savilkšanas kopā liekas, ka tas netraucē, jo šī ir diena, kurā svarīgāka ir sajūta, ko paturēt ilgi. Manas pūles atpakaļ uz lidostu braukt ar metro beidzas ar nosūtījumu uz taksi (kurā tiek sēdināti visi, kuriem ir vilciena biļetes, - kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ), kurā mana galva šūpojas un acis cenšas cīnīties ar miegu un veselo saprātu, lai neizskatītos stulbi takša kompanjonu priekšā. Izkāpusi pie 5. termināla, jau jūtos labāk. Žurnālu kaudze, dāvanām ”Marabou" šokolāde ar apelsīnu gabaliņiem, tēja ”Starbucks", un mans mājupceļš sākas. Problēma tikai, ka lidmašīna mani neiepriecina - maza un ar propelleriem. Bet ko darīt, mājās jātiek, un peldēt es netaisos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!