Skolas salidojums – priecīgas emocijas vai mokošs pārdzīvojums?  (45)

Kādi apmeklē tikai klases salidojumus (tie ir vai nu pēc pieciem gadiem vai pēc trīs vai pat katru gadu) un nevar vien sagaidīt nākošo tikšanos, citi apmeklē arī skolas salidojumus, ja vien skola nav likvidēta. Savukārt vēl citi skolas pasākumus neapmeklē, jo pārāk plašs ir satiekamo vecuma diapazons, lai justos komfortabli, bet no klasesbiedriem ieradušos skaits ir niecīgs.

Salidojums, kas sasilda sirdi

”Biju uz pamatskolas salidojumu un mūsu klase bija viskuplākā skaitā. Mūsu meiteņu ansamblis (bijām slavenā "Ko tu proti?" laureātes) bija savācies gandrīz pilnā sastāvā. Nostājāmies kā vecajos laikos, varējām uz trīs balsīm vēl nodziedāt, un kad ansambļa vadītāja (kundzīte kārtīgā pensijas vecumā) uzkāpa uz krēsla un diriģēja, goda vārds skudriņas skrēja. Tikai un vienīgi super pozitīvas sajūtas", priecājas kādreizējā pamatskolniece.

Cilvēki raksturo skolas salidojumus kā sirsnīgas, mīļas un gaidītas tikšanās, jo skolas gadi bijuši skaisti, neaizmirstami, ir ko atcerēties, pārrunāt, padiskutēt par mūsdienām u. tml.

Esot patīkami redzēt, kā no pumpainiem pusaudžiem kļuvuši par sakarīgiem pieaugušajiem, patīk sapucēties un aizšaut pie savējiem, lai izdejotos, izsmietos, izstaigātu vecās takas, iedzertu un parunātos. Citiem tie ir jautri, jauki pasākumi ar darbu un nedarbu atcerēšanos vismaz uz pāris dienām.

Atceroties skolas ikdienību, gadiem ejot tā liekas bijusi jautra un interesanta un satiekot vecos skolotājus, var atzīties, cik ļoti viņi bija forši! Klasesbiedru kolektīvā vari būt tikpat dulls kā 16 gados (džeki tie paši vecie delveri vien esot, tik ar sirmāku vai plikāku galvu un citu drēbju izmēru) un ir prieks satikties un tāpat vien paālēties un pačupoties bez kādiem zemtekstiem.

Gadās kolektīvi, kas jaunāki esot, tikušies tikai skolas lielajās jubilejās, bet vecāki paliekot, cenšas satikties katru gadu. Mainās dzīves vērtību skala un attiecības starp bijušajiem klases biedriem kļūst vēl sirsnīgākas un draudzīgākas.

Salidojums, kuru apmeklē ziņkārības pēc

Lai gan ar klasesbiedriem var sazināties un viņu gaitām izsekot līdzi sociālajos tīklos, daudzi atzīst, ka uz salidojumiem dodas ziņkārības dēļ - ir interesanti sevi parādīt un uzzināt, kā citi (kas nav sociālajos tīklos atrodami) izskatās, kā mainījušies, ko dara utt. Arī tā var gūt vispozitīvākās emocijas, enerģijas lādiņu un nedaudz paskumt par tiem, kuri neatnāca.

Iespējams variants, ka sarunas ir diezgan formālas, jo nekādi tuvie draugi no skolas nav palikuši un tāpat vien klasesbiedriem sirdi izkratīt netaisās. Taču, kā saka, lai piedzertos - jebkurš iemesls labs vai arī salidojums var būt labs attaisnojošs iemesls tam, kāpēc neesi nakti pavadījis mājās.

Parasti uz salidojumiem nākot tie, kuriem dzīvē viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Tie, kuriem kaut kas nav sanācis, nenāk un par sevi nekādu ziņu nedod, tāpēc nekāda lielīšanās nenotiek, katrs vienkārši pastāsta, ko dara, kas noticis. Var jau būt, ka kāds veiksmīgu karjeru uzskata par lielīšanos, bet ko tad darīt - izlikties par neveiksminieku, lai citi nejustos slikti? Protams, nē.

Salidojums, kurā vēl var paspēt izdarīt reiz nokavēto

Salidojums ir vieta, kur var koķetēt ar vecajiem brūtgāniem, satikt puisi, kurš bijis klusā mīlestība, un priecāties, ka toreiz nekas neiznāca, jo tagad viņš ir palicis nesmuks un baigais meitu ģēģeris. Citiem šādos pasākumos ir gadījies realizēt jaunības kautrumā nepaveikto un skat, uz nākamo pasākumu meitene nāk ar pavisam citu sparu un sagatavošanās pakāpi. Kādas bijušās audzēknes atmiņās skolas laiki nesaistās ar mīlas pārdzīvojumiem, protams, ar dažiem čaļiem pabučošanās un randiņi bijuši, bet tas viss sen aizmirsts, jo nekā nopietna tur nav bijis.

Salidojums, kuru neapmeklē

Liela daļa cilvēku uz salidojumiem nedodas, jo ko grib, tos satiek tāpat. Mūsdienās nav problēma vienam otru atrast, uzturēt kontaktus. Pārējie viņus neinteresē, jo ir tikai cilvēki, ar kuriem apstākļu sakritības dēļ nācies pavadīt kādā vietā konkrētu daudzumu laika. Vai iet uz salidojumu, lai sastaptu dažus sirdij tuvus skolotājus? Kur vēl garantija, ka viņi vispār ieradīsies. Un tie ir izdevumi - laika, transporta, kā minimums. Piedalīties balagānā piedalīšanās dēļ esot nepiedodama laika izšķērdēšana.

Citu atmiņā kā nepatīkams pārdzīvojums bijis pirmais un tāpēc arī pēdējais salidojums, ko apmeklē, jo tajā tikuši sumināti plaši sabiedrībā pazīstami personāži, bet pārējiem uzmanība nav veltīta. Estēti negribot redzēt, kā novecojam un ar skumjām noskatīties kā laika zobs nežēlīgi cērt meitenēs savus ilkņus un dzerokļus.

Gadās, ka kāds skolā apceltais vēl kā pieaugušais nespēj to aizmirst un piedot un kaut gan ar prātu saprot, ka nekas tāds vairs nevar atkārtoties, tomēr nav vēlēšanās iet pārbaudīt, vai kāds vēl atceras kā apsaukājis bērnībā, par ko apsmējis vai ķircinājis. Ja nu tomēr saņemies un aizej, var gadīties patīkams pārsteigums, uzzinot, ka puisis, kam dikti patika aizskart, to darījis, jo esi patikusi, un savādāks veids, kā izrādīt uzmanību nav bijis.

Psihoterapeita komentārs

Psihoterapeits Andris Veselovskis uzskata, ka jebkādi iepriekš aprakstīti varianti ir iespējami atkarībā no cilvēka subjektīvās sajūtas. Ja cilvēks redz sevi kā vērtīgu pozitīvu personu, tad viņš jutīsies salidojumā labi. Ja cilvēks par sevi slikti domā, tad arī salidojumā domās, ka slikti izskatās un pārdzīvos, ka nav gana labs.

Dzīves laikā pašapziņa var pieaugt - tas, kurš jutās neiederīgs var sākt justies vērtīgs un var būt otrādi - kāds, kurš vienmēr juties veiksminieks, var sajusties kā zaudētājs. Atkarībā no cilvēka uztveres salidojums var kļūt par jautru tusiņu vai sāpīgu pārdzīvojumu, salīdzinot sevi ar šķietami veiksmīgākiem pārējiem.

Vai iet uz salidojumu, vai nē katram jāizvērtē pašam. Vai tas dos patīkamas emocijas? Vai radīsies traumējošas mazvērtības sajūtas, kuras negribas pārdzīvot? Katram ir izvēle iet uz salidojumu vai nē. Dzīves laikā var būt arī dažādi periodi - gan laiks kad gribās tikties ar klasesbiedriem un atskatīties atpakaļ, gan laiks, kad vecos klasesbiedrus negribas redzēt.