"Ledus ir sakustējies – biedrību uzmeklē ne tikai vecāki, kas savus bērnus ir zaudējuši tikko. Ar mums sazinās vecāki, kas savus bērnus zaudējuši pirms septiņiem, desmit un pat divdesmit gadiem. Vecākiem, kas zaudējuši bērnus, atbalsts ir vajadzīgs mūža garumā," portālam "Delfi" stāsta biedrības "Alisbetas Sirds" vadītāja un divu eņģeļbērniņu mamma Annija Logina.
Uz mūžu salauztie koki
Dienas vidū centra kafejnīcā apdullinoši skaļi skan "džinglbelli". Steidzīgi ļaudis pie blakus galdiņiem apspriež savas ikdienas gaitas. Arī Annija stāsta par savu ikdienu, taču tā tik ļoti atšķiras no ierindas cilvēka dienas gaitām. "Jā, visa mana dzīve tagad ir par un ap bērnu nāvi. Jutu, ka no bēdām vai nu pārvērtīšos par aukstu monstru bez sirds jeb metīšos iekšā biedrības darbā un palīdzēšu sev un citiem tādiem pašiem vecākiem," stāsta Annija, kas viena gada laikā apglabājusi abas savas mazās meitiņas. Abiem bērniem bija ļoti reta iedzimta ģenētiska saslimšana - sialidoze. Vecākā meitiņa nomira 10 mēnešu vecumā, kad Annija bija otras meitiņas gaidībās. Otra meitiņa nodzīvoja divus mēnešus.
"Biedrība dibināta šovasar, taču publikācijas medijos ir darījušas savu - cilvēki ir par mums dzirdējuši, arī iestādēs ir par mums dzirdējuši un tas dod cerību, ka izdosies ieviest izmaiņas valsts attieksmē pret vecākiem, kas zaudējuši bērnu," 24 gadus jaunā, bet tik daudz pārdzīvojusī Annija ir noskaņota uz aktīvu rīcību. "Bērna nāve ir visnedabiskākais un cilvēkam nesaprotamākais, nepieņemamākais notikums. Ir loģiski, ka bērni pārdzīvo vecākus un ne otrādi. Cilvēki ir visu savu nākotni saistījuši ar šo bērnu, vismaz tuvākos 20 gadus un, kad nomirst bērns, nomirst arī visi vecāku nākotnes plāni. Nomirst vīzija, kas viņš būs - kopā ar bērnu nomirst vecāku tagadne un nākotne. Tas ir ļoti biedējoši. Sabiedrībā ir normāli runāt par nāvi, jo mēs visi mirstam, bet ne par bērna nāvi - tas ir tāds trieciens! Varbūt tāpēc šie vecāki arī ir tādi valsts aizmirsti. Par to nerunāja, arī paši palīdzību nelūdza - nekā arī nebija. Tagad domājam to mainīt, " Annija ir noskaņota rīkoties.
"Nesen kaut kā ar vecāko dēlu stāvējām ārā un nevilšus iznāca tāda saruna no sirds. Pēkšņi atcerējos visu un sāku raudāt. Viņš mani apķēra un mierināja. Tik daudz gadu pagājuši, bet mēs esam kā salauzti koki. Tas nekad neaizmirsīsies," stāsta cita divu eņģelbērniņu mamma Aiga (vārds mainīts). Aiga pirmo bērnu zaudēja grūtniecības laikā 1989.gadā, otrs mira divu gadu vecumā 2005.gadā pēc aizrīšanās ar tableti. "Tas ir prātā katru dienu, to nav iespējams aizmirst, mēs sabrukām... Nesen uzzināju par "Alisbetas Sirdi" un uzrakstīju vēstuli - nemaz nebiju tā domājusi, bet saņēmu tik daudz atbalsta un labu vārdu, tik daudz pretimnākšanas!" stāsta Aiga, kas joprojām cenšas sadzīvot ar savas ģimenes traģisko pagātni.
Vecākiem pēc zaudējuma - īpašu statusu
Šobrīd valsts atbalsts vecākiem pēc bērna nāves ir niecīgs - divas apmaksātas darba dienas, bēru pabalsts un varbūt dažas psihologa konsultācijas no sociālā dienesta, saka biedrības vadītāja. Faktiski - kad izklīduši bēru viesi, nelaimīgie vecāki aizver aiz sevis durvis un viss, paliek vieni. Labi, ja ir radinieku atbalsts, bet, ja nav - tā ir bedre, no kuras ir jāpalīdz izrāpties, uzskata Annija.
"Ar vīru bijām depresijā, vīrs noslēdzās totāli un iegrima datorā, lai tikai nebūtu jādomā par to, kas ir noticis. Bija paņemts kredīts uz otrās meitiņas dzimšanu, lai dzemdībās klāt būtu ārsts. Vīrs bija paņēmis bērna kopšanas atvaļinājumu, bet bērnu jau vairs nebija un pabalsta arī. Vīrs vairs negribēja un nevarēja atgriezties vecajā darbā. Pa to laiku mēs zaudējām arī dzīvesvietu, jo nespējām vairs to īrēt un maksāt par dzīvokli. Es pasniedzu privātas vokālās un mūzikas nodarbības, kas bija vienīgais ienākumu avots - līdz ar to zaudēju vietu, kur pieņemt skolniekus. Gan emocionāli, gan naudas ziņā bija pilnīga krīze un depresija. Nebija nekā... Un mēs noteikti nebijām tādi vienīgie. Mums palīdzēja draugi, kas uz laiku izmitināja pie sevis," Annija mirkli klusē.
Mirklī, kad vairs nebija nekā, Annija nodibināja biedrību un sāka pulcēt cilvēkus, kas bija gatavi iesaistīties. Organizācijā kā brīvprātīgie darbojas vairāki juristi, psihologi, projektu vadītāji un citi darbinieki. Biedrība uztur mājas lapu Alisbetassirds.lv, komunicē ar dažādām valsts un pašvaldību iestādēm, profesionālajām asociācijām, sociālajiem dienestiem un cenšas panākt, lai informācija par organizāciju nonāktu līdz tiem, kam šāds atbalsts būtu vajadzīgs - vienalga, vai traģiskais zaudējumus noticis tikko vai pirms vairākiem gadiem.
Šobrīd biedrība nolēmusi panākt Ministru kabineta noteikumu maiņu, kas ļautu vecākus pēc bērna nāves ieskaitīt sociāli mazaizsargāto grupā. "Jā, aktīvais sēru laiks ir 2-3 gadi, bet tas tomēr ir tik individuāli. Ja ar zaudējumu nestrādā, tad rodas lielas problēmas - cilvēkā notiek lielas izmaiņas, sirds nocietinās un tas viss ilgst gadiem. Izjūk attiecības un ģimenes, cilvēki zaudē darbaspējas. Turklāt vēl - sēras ik pa laikam atgriežas. Var būt pagājuši gadi, bet ir kāda situācija un klikšķis - un cilvēks atkal bedrē. Tad ir svarīgi viņam palīdzēt tūlīt un tagad. Krīzē nevar gaidīt. Uzskatu - šie cilvēki uz visu dzīvi ir grupa, kam mēs palīdzam. Attiecīgs statuss nozīmētu, ka valsts ir spērusi pirmo soli, un ir atzīts - šiem cilvēkiem ir nepieciešama palīdzība. Šobrīd nav īsti pamata sniegt šiem vecākiem palīdzība," stāsta divu eņģeļbērniņu mamma.
Biedrība izsūtījusi vēstules Labklājības ministrijai, Rīgas Domei, arī daudzām organizācijām un asociācijām - piemēram, Ģimenes ārstu asociācijai, Vecmāšu asociācijai, Ginekologu asociācijai, psihoterapeitu un psihologu organizācijām - visiem, kas ikdienā saskaras ar šādiem vecākiem, ar lūgumu izskatīt šo jautājumu un sniegt atzinumu. Annija cer izkausēt klusēšanas ledu valstiskā līmenī. Taču biedrībai joprojām nepieciešami papildspēki - vēl juristi un psihologi, kas būtu gatavi iesaistīties šajā darbā. Tāpat biedrība arī aicina atsaukties organizācijas, kas varētu sniegt biedrībai finansiālu atbalstu.
Jau tagad biedrības lūgumam palīdzēt atsaukušās vairāki uzņēmumi un kultūras iestādes, kas bez maksas ļauj bēdās slīkstošajiem vecākiem apmeklēt, piemēram, teātri, kino, sporta centru. Iziešana no mājas un emocionālā sastinguma stāvokļa šādiem cilvēkiem ir ļoti svarīga.
"Agrāk vīrs nezināja, kas ir slimības lapa. Tagad viņam tāda slimība un tāda. Mēs esam salauzti. Joprojām mani piemeklē tādi dusmu un pat agresijas momenti, skumjas atgriežas. Skaidrs, ka šādiem cilvēkiem ir jāpalīdz atgriezties sabiedrībā, bet valsts atbalsta nav! Tāpēc priecājos, ka tagad ir šāda biedrība. Saņēmām skaistu iespēju - "Alisbetas Sirds" mums piedāvāja izmantot iespēju izjāt divatā ar zirgiem. Tas bija skaisti un esam par to pateicīgi," stāsta Aiga, kura tagad regulāri sazinās ar biedrību. "Man piedāvāja uzrakstīt savu stāstu biedrības mājas lapai. Pagājuši tik daudzi gadi, bet tam vēl joprojām neesmu gatava," skumji piebilst Aiga. Sieviete biedrībā sākusi apmeklēt psihologu - "uz maniem KĀPĒC neviens neatbildēs un tomēr - pēc vizītes palika vieglāk. Ja valsts vecākiem sniegtu iespēju atveseļoties - ieguvēji būtu visi".
Annija Logina atgādina, ka biedrībā pēc palīdzības var vērsties ne tikai bērnu zaudējušie vecāki (vienalga, cik sen zaudējums noticis), bet arī pārējie ģimenes locekļi - brāļi, māsas, vecvecāki. Viņa uzsver - "Mēs palīdzam arī latviešiem ārzemēs. Nesen sazinājāmies ar mammu Anglijā, kurai tur nomira bērns. Šī mamma stāstīja, ka tūlīt pēc bērna nāves ap viņu saslēgušies visi iespējamie dienesti - paši viņu uzmeklējuši, braukuši, runājuši ar mammu, citiem ģimenes locekļiem, visādi palīdzējuši. Es ceru, ka reiz tāpat būs arī Latvijā".
Biedrības ziedojumu tālrunis - 9000 60 82.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!