Kā runāt ar bērnu un tapt sadzirdētam  (5)

Kā vecāki mēdz runāt:

Sarunā bērns jāmudina sadarboties, nevis jāmanipulē

Ārste-psihoterapeite Inita Goldšteina norāda, ka šie izteicieni, kā jau aiz slīpsvītras skaidrots, varētu tikt interpretēti kā dažāda veida manipulācijas. Bērns tiek nevis mudināts sadarboties, bet viņu iebiedējot vai kauninot, tiek panākt bezierunu paklausība un viņa nedomā, ka tas kādam nāk par labu.

Ja vecāku bērna darbība sadusmo, tā arī jāsaka: "Man nepatīk, ka tu tā dari. Es gribu, lai tu pārtrauc". Bērns arī nav atbildīgs par to, ko vecāki ir viņa labā darījuši. Šādi vecāki manipulē ar bērnu, lai viņš nerunātu vecākiem pretī un nerīkotos tā, kā negrib vecāki. Viņi it kā saka - mums vajadzīgs tikai labs un paklausīgs bērns. Nepaklausīgu, dusmīgu vai niķīgu bērnu mēs negribam, jo dusmoties, protestēt ir slikti. Taču bērnam ir svarīgi, lai viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir - gan priecīgu, gan bēdīgu, gan dusmīgu.

Jārunā īsi un konkrēti, bez gariem paskaidrojumiem

Ja tiešām gribam bērnu no kaut kā brīdināt, tad tā arī jāsaka - pie sarkanās gaismas pāri ielai iet nedrīkst. Tas ir bīstami! vai - Man nepatīk, ka tu tā dari. Pārtrauc!- Īsi un konkrēti, neielaižoties garos paskaidrojumos.

Tieši centieni bērnam visu paskaidrot ir viens no iemesliem, kādēļ bērni nedzird. Jo tas, kas svarīgs, vienkārši tajā daudz teiktajā pazūd. Vispār jau jāsaka - bērni tiešām var būt aizņemti ar citām nodarbēm un nedzirdēt. Viņus daudz vairāk var interesēt garām braucoša mašīna, nevis jūsu vārdi. Turklāt bērni tikai skolas vecumā sāk apzināties, kas ir bīstami. Mazākiem bērniem tas šķiet pat interesanti.

Daudzi bērni tiek nepārtraukti brīdināti - neskrien! Nokritīsi! Nekāp peļķē, sabridīsi kājas un tamlīdzīgi, bet no visa uzmanīties nav iespējams. Bērns iemācās nedzirdēt. Starp citu, būtiski arī nelietot visu laiku vārdus ar "ne" priekšā, jo aizrāvies rotaļā, mazulis to nemaz nedzird. Tad jāsaka - ej lēnām. Apstājies! (Nevis - neskrien.)

Vārdi, kas palīdz un vārdi, kas sāpina

Bērnu sāpina noniecināšana, ņirgāšanās, pārmetumi (Tev tik ceļš uz cietumu! No tevis gan dzīvē nekas labs neiznāks!), bet palīdzēs konkrēti pateiktas vecāka domas un tas, ko viņš no bērna sagaida. Nekad par ļaunu nenāks paslavēšana, kad kaut kas ir labi izdevies vai padarīts. Kad kaut kas nav sanācis, varētu teikt - tā gadās. Padomāsim, kā varam to izdarīt citādāk-.

Var aizrādīt bērnam par konkrētu rīcību, uzvedību, nevis izdarīt secinājumus par bērna personību. Negatīvs novērtējums ietekmē bērna personību, cieš bērna pašcieņa, bērns jūtas arvien nepārliecinātāks par sevi. Mēs it kā viņam "iedvešam", piespiežam būt tādam, par kādu viņš nosaukts varbūt tikai par vienu pārkāpumu. Taču tieši vecākiem jābūt pirmajiem, kas tic bērnam un paredz viņam veiksmīgu nākotni.

Citi ieteikumi, kā vecākiem runāt ar bērniem

Runājiet jūtu valodā. Bērna jūtas, emocijas nevajag noliegt, pat negatīvās (naids, dusmas, skaudība), labāk tās vienkārši nosaukt vārdā. "Tu tagad esi apvainojies, bēdīgs, dusmīgs...".Tāpat sakiet, ko jūs jūtat, uzzinājuši par skolas kavēšanu - "esmu satraukusies", "esmu izbrīnīta".

Ar bērniem ir jāsarunājas, nevis viņi jāpamāca. Kad vecāki draud, komandē, pamāca, lasa morāli, bērns jūtas slikts, neko neprotošs un nevērtīgs. Saruna no "saviem augstumiem" ir vienpusēja saskarsme.

Biežāk izmanto vārdu "dari", nevis "nedari", piemēram, saki nevis "nesit durvis!", bet "lūdzu, aizver durvis klusu!", nevis "nerausti kaķi aiz astes!", bet "esi labs pret kaķīti!" u.tml.

Efektīva metode sarunā ar maziem bērniem - formulē savu lūgumu vienkārši, nesaki "ej uz savu istabu, bet vispirms savāc rotaļlietas, bet vēlāk izvedīsi suni pastaigāties."

Ja bērns ar prieku stāsta par kādu notikumu (bijis ārā un palīdzējis kaimiņienei uznest somu), nepārtrauc viņu ar dusmīgu aizrādījumu, ka viņam vispirms vajadzēja izpildīt mājas darbu, nevis iet ārā.

Jāpriecājas arī par vārdiņu "nē"

Ārste-psihoterapeite Inita Goldšteina akcentē, ka ja gribam, lai bērni mūsos ieklausītos, mums vispirms jāiemācās ieklausīties viņos. Jāspēj atrast brīdi netraucētai sarunai, lai painteresētos, kā mazajam dienā gājis, kā veicies. Kas apbēdinājis un kas iepriecinājis? Runājot ar bērnu būtu labi atrasties viņa acu augstumā, pietupjoties, apsēžoties pretim.

Vārdi domāti, lai mēs spētu aprakstīt savas izjūtas un pateikt savas domas. Ne velti bērns pirmos vārdiņus sāk runāt, kad jau kaut ko spēj un viņam tik būtiski ir vārdiņi - Es pats! Es gribu! Svarīgi iemācīties ne tikai pateikt jā un piekrist, bet izrunāšanās arī ir veids, kā pateikt nē. Paši pirmie, kam šis vārdiņš būs jādzird ir vecāki. Par to jāpriecājas tāpat kā par jā, par mamma un tētis, jo tas parāda, ka mūsu bērns aug par personību.

Psihoterapeite ir dzirdējusi mammas, kuras stāsta: "Viņš tik smuki teica mamma, bet tagad viņš vairs nesaka..." Pieliecas pie bērna un saka: "saki mamma!" un bērns smaidot atbild: "tētis". Mamma pārdzīvo. Bet mīļās mammas - mums taču ir jāļauj bērnam teikt to, ko viņš saka. Citādi sanāk, ka mamma ir gatava nevis ieklausīties savā bērnā, bet tikai grib dzirdēt to, ko viņa grib dzirdēt.

Tas, ka pazīstam savus bērnus, ļauj viņus arī vieglāk vadīt - palīdzēt, kur viņiem ir grūtības, samīļot, kad viņi ir bēdīgi un tml. Vecākos, kuri ir par savu bērnu, bērns arī labprātāk ieklausīsies. Grūtības rodas tad, ja vecāki grib bērnus nevis vadīt, bet valdīt pār viņiem. Tas automātiski izsauks pretestību un niķus.