Kam mirusi, kam dzīva
"Lielākā daļa bijušo biedru narkomānu domā, ka esmu mirusi. Narkomānu vidē tā ir - ja kāds ilgāku laiku nerādās, tātad cietumā vai miris," mierīgi paziņo K. Taču K. ir dzīvāka par dzīvu. Mīksts trikotāžas sporta tērps, sakopti mati un atklāts smaids - K. izskatās labi un pirmajā acu uzmetienā āriene nemaz neatklāj baiso dzīvesstāstu.
"Neviens man neticēja, ka reiz pārstāšu lietot. Neviens. Ne cietumā, ne krīzes centrā - nekur. Tagad ir noticējuši, laikam arī pati esmu sev noticējusi," saka K., kas nelieto narkotikas jau gadu un astoņus mēnešus. Narkomānam ar tādu stāžu tas ir iespaidīgs termiņš. Jaunā sieviete uzsākusi jaunu dzīvi - viņai ir īrēts dzīvoklis, viņa mācās, ārstējas Minesotas programmā un cer pēc iespējas ilgāku laiku nodzīvot šajā pasaulē kopā ar savu trīsgadīgo meitiņu, kas dzīvo kopā ar viņu. Vēl vairāk - K. ir pat konkrēti nākotnes plāni - pabeigt 12.klasi, sākt strādāt algotu darbu, vēl ir jāsaņemas satikties ar vecākajiem bērniem, kas neaug kopā ar māti, plānā ir pat kāzas un ģimenes dzīve.
"Alkoholu sāku lietot 10 gadu vecumā. 11 gados sākās tabletes un tālāk jau viss aizgāja bezkontrolē," stāsta tagad 34 gadus jaunā sieviete, kas pati uzaugusi alkoholiķu ģimenē. Četras reizes par zagšanu sēdējusi cietumā, divus vecākos bērnus audzina radinieki, uz trešo bērnu vecāku tiesības atņemtas un bērnunams, kurā tas dzīvo, sievietei nav zināms. 2006.gadā viņai atklāja HIV. Protams, neiztrūkstošs ir arī C hepatīts. 2009.gadā cietumā piedzima viņas ceturtais bērns - meitiņa. Pateicoties mediķu pūlēm, HIV infekcijas mazajai meitenei nav. Vienā brīdī sieviete ir likusi punktu savai iepriekšējai dzīvei un sākusi jaunu - pilnīgi citu.
Bailes, šausmīgas bailes
"Pirms diviem gadiem iznācu no cietuma ar meitu pie rokas. Dažus mēnešus man bija ļauts padzīvot krīzes centrā sievietēm "Māras centrs"", atceras sieviete. Pat esot krīzes centrā, K. pamanījās atsākt lietot narkotikas. Taču tad tuvojās laiks, kad sievietei centrs bija jāpamet. Doma par to, ka tagad būs jāiet ārā - tur - svešajā, baisajā reālajā dzīvē, sievieti iedzinusi tādā izmisumā, ka notika lūzums. "Man bija paniskas bailes. Tā arī darbiniekiem atzinos. Biju tik zemu kritusi, ka zemāk vairs nebija kur. Teicu, ka esmu gatava ārstēties. Centra darbinieki mani aizveda uz Minesotas programmu, parakstījos uz papīriem un sapratu - viss, ārstēšos".
Pamazām dzīve sākusi nokārtoties. Sociālie darbinieki palīdzējuši noīrēt dzīvokli. Meitiņa iekārtota bērnudārzā. Joprojām sieviete katru nedēļu apmeklē ārstu - psihoterapeitu, atbalsta grupas, lieto zāles pret HIV infekciju.
Fiktīvo firmu stāsts
"No sākuma izvairījos pat iziet uz ielas - bija briesmīgi bail satikt vecos paziņas. Taču uz terapiju sākumā bija jābrauc cauri visai pilsētai un tad vienmēr bija risks kādu sastapt. Bija šausmīgi grūti. Taču pamazām esmu iemācījusies pateikt - nē, es vairs nelietoju, nē, savu telefona numuru nedošu, nē - ar jums nekur neiešu!" stāsta K. Katra diena ir cīņa - ar sevi, ar slimībām, ar pagātni. "Visur redzu narkomānus - atpazīstu pēc acu skatiena. Tad ir strašna. Redzu, kā zog veikalā," K. ir atklāta.
Joprojām pašai ir noslēpums - kur viņā atradies spēks saņemties? Savā vienlaicīgi īsajā un tik garajā no narkotikām brīvajā dzīvē sieviete ieguvusi pirmo diplomu mūžā - izmācījusies par konditora palīgu, apguvusi latviešu valodas pamatus un tagad mācās nākamo valodas līmeni. Uz viņas vārda savulaik bijušas atvērtas vairākas fiktīvas firmas. Par parakstīšanos uz kaut kādiem papīriem esot iedoti 50 lati. Par vienas firmas darbību jau ierosināta krimināllieta, pārējās divas sievietei pašai izdevies slēgt. "Pati gada garumā karoju. Un slēdzu! Uzņēmuma reģistrā latviski neko nesapratu - bija lielas mokas. Gāju uz "Martas centru" pēc juridiskās palīdzības, uz VID gāju, uz policiju! Nācās pat samaksāt un nolīgt grāmatvedi, lai palīdz. Un beigās es tās firmas slēdzu!" K. balsī ieskanas drošāka nots.
Satikt bērnus un ... dzīvot
Cik K. atlicis dzīvot, ārsti nesakot. Viņa akurāti dzer HIV ārstēšanai paredzētās zāles, no kurām stipri reibst galva, ir jāgrīļojas un mēdz būt slikta dūša. Sajūtamas problēmas sagādājot hepatīta sabeigtās aknas. "Internetā izlasīju, ka varot pat 15 gadus nodzīvot. Bet aknas gan man švakas - varu pat nomirt aknu, nevis HIV. dēļ," stāsta K.
Taču sieviete vēlas pati audzināt mazo meitu. Cietumā dzimušais bērns nav redzējis neko no tām šausmām, kādās gadiem dzīvojusi viņas māte. "Man viņa jānoliek uz kājām. Viņa ir īsts brīnums, jo ir taču vesela! Viņa dzied, ir tik kustīga, visur rāpjas - īsts mazs huligāns," mamma ir lepna ar savu mazo brīnumu. Bail paliekot brīžos, kad pašai sašūpojas veselība. "Kaut vai vienkārša saaukstēšanās mani noliek uzreiz gultā. Temperatūra var mani iedzīt šausmās, tad atdzīvojas vecās bailes un man liekas, ka miršu. Bet man nav variantu - jāsaņemas".
Kā vislielāko atbalstu savā jaunajā ceļā sieviete min savu Minesotas programmas ārsti - psihoterapeiti. Lielu uzmundrinājumu dodot katra tā reize, kad terapeite vai sociālie darbinieki paslavējot. "Tas kaut kā uzreiz pieliek spēku," atzīst K.
Vienai svarīgai lietai K. gan vēl nav gatava - uzmeklēt un satikt savus trīs vecākos bērnus. "Ir šausmīgas bailes un kauns, negribu, ka viņi mani patriec. Man vēl jāsaņemas!" skumji saka sieviete. Vainas apziņa par atstātajiem bērniem viņu burtiski vajā. "Visu uztveru saasināti. Aizeju vakarā pakaļ mazajai meitai uz bērnudārzu - viņa negrib nākt, gribot vēl palikt dārziņā. Es uzreiz - viss, esmu slikta māte! Labi, ka mana terapeite tad mani uzmundrina un paskaidro, ka mazam bērnam patīk ar draugiem dārziņā, un ne viss uzreiz nozīmē, ka esmu slikta māte," stāsta māte.
Šie būs pirmie Ziemassvētki, kuros abas kopā ies uz svētku eglītes pasākumu bērniem - labdari uzdāvinājuši biļetes. Agrāk K. narkotikām dienā tērēja ap 100 latiem. Tagad ar šādu summu viņas iztiek mēnesi. Sociālais dienests apmaksā dzīvokli un bērnudārzu. Taču K. sapnis ir sākt strādāt pašai kā konditora palīgam un savu algu nopelnīt pašai. Kamēr tas vēl nav noticis, K. palīdz arī organizācija Palidzesim.lv. "Šis ir neticams stāsts un tik ārkārtīgi rets gadījums, ka K. ir pelnījusi atbalstu un otru iespēju," saka organizācijas pārstāve Renāte Robežniece.
Palīdzēt K. ilgāk būt šajā pasaulē kopā ar savu meitiņu var ar labdarības organizācijas Palidzesim.lv starpniecību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!