Atpūtini smadzenes jeb deviņas lietas, par ko labāk 'necepties'  (25)

Nereti mūsu uzmanību novērš pavisam nesvarīgas lietas, piemēram mazi konflikti, kas neļauj nonākt pie galvenā - visiem svarīga atrisinājuma. Ar laiku mēs pieņemam, ka šie sīkumi ir nozīmīgi un zaudējam saikni ar mums patiešām svarīgo, raksta portāls "Marc and Angel". "Pasaule nav tikai tāda, kāda tā izskatās. Tā ir tāda, kādu tu to saproti."

Lai palīdzētu dzīvē saskatīt labo un nozīmīgo, portāls "Delfi" iesaka iepazīties ar deviņiem padomiem, kas to varētu palīdzēt izdarīt. Viss, kas tam nepieciešams, ir laiks nelielām pārdomām.

Par ko raizēties ir bezjēdzīgi:

Brīžos, kad iet grūti, jāpacenšas atrast arī nedaudz brīvu laiku sev, un pie tējas pārdomāt visas tās lietas, kuras notiek pareizi. Ja ir grūtības atrast jebko pietiekami sajūsminošu tajā, kas mums ir, lai par to priecātos, vienmēr vērts atcerēties par visu to, no kā tev izdevies izvairīties.

Dažkārt pašas labākās dzīves dāvanas ir problēmas, ka mūs nepiemeklē.

Bieži vien dzīve piespiež pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir - bez viņu kategorizēšanas un centieniem izmainīt. Tā, piemēram, kolēģus, mums nav iespējas izvēlēties, tāpēc jāpaņem labākais, kas viņos ir.

Šī bezierunu cilvēku pieņemšana nenozīmē, ka mēs kādā veidā piekāpjamies vai izkaram balto karogu - tā būtu zaudēšana. Tā vietā labāk jāļauj sev pārtraukt domāt par to, kam šiem cilvēkiem vajadzētu līdzināties, un kā mūsuprāt viņiem vajadzētu reaģēt un rīkoties dažādās situācijās. Tas ļaus iemīlēt cilvēkus par to, kas viņi patiešām ir, un saskatīt, ka dzīve nav nemaz tik sarežģīta.

Tikai tajā brīdī, kad pārtraucam domāt par to, ko par mums domā visi citi, un sākam darīt to, ko patiešām vēlamies, bet līdz šim esam sevī apspieduši, varam sajusties patiešām brīvi.

Aptuveni pusi no savām problēmām varam zaudēt tajā brīdī, kad aizliegsim citiem domāt un lemt mūsu vietā par to, kas attiecas tikai uz mums. Jāņem dzīve savās rokās! Citi var mūs ietekmēt noteiktu laiku, bet vienīgi mēs paši spējam iespaidot savu dzīvi bez laika ierobežojuma .

Nav iespējams likt citiem sevi cienīt, taču ikvienam ir iespējams kļūt par tādu, pret kuru rodas cieņa. Tas, vai patiešām mūsu pūliņus novērtēs, gan paliek citu rokās. Taču cieņu vari iegūt arī atsakoties no attiecībām, kurās nav abpusējas cieņas.

Neatkarīgi no tā, cik daudz mums kāds cilvēks var rūpēt, viņš šīs rūpes par sevi var izmantot savtīgi. Jāatceras, lai kā mēs to varbūt arī nepārdzīvotu, kādas personas nodevība nebūt nav pasaules gals. Agri vai vēlu katrs no mums saprot, ka viņam blakus ir arī tādi cilvēki, kuriem vairs nerūp vai pat patiesībā nekad nav rūpējis mūsu viedoklis un citu labsajūta. Kad to apzinās, ir vienkāršāk beigt izniekot savu laiku un dot vietu kādam, kuram mēs kaut ko patiešām nozīmējam.

Sevī nekad neatradīsim mieru, ja ļausim prātā un sirdī plosīties naidam un sāpēm. Lai tiktu tam pāri, ir jāizprot, kāpēc viss noticis tā, kā noticis un vai ir bijis vērts tā ciest, lai to atkārtotu vēlreiz.

Pagātne ir jāpieņem kāda tā ir, no tās atmiņās saglabājot tikai to labāko, ko iespējams paņemt - mācību neatkārtot savas kļūdas. Pēcāk iespējams katram pašam ļaut noskaņoties visam labajam, kas vēl gaidāms nākotnē. Nekas nespēj veiksmīgāk sadziedēt brūces un vienlaikus kļūt labākam par spēju mīlēt un piedot.

Mēs pusi no saviem paziņām nepazīstam ne tuvu tik labi, kā mums pašiem šķiet.

Vienlaikus tieši viņu nezināmā daļa ir tā, kas viņus mūsu acīs padara tik interesantus. "Katrs cilvēks ir skaists, bet, lai to spētu saskatīt, ir tikai nepieciešams pareizais acu pāris" - jo pieaaugušāki mēs kļūstam, jo vienkāršāk ir zem citu mākslīgi veidotajām tēlu čauliņām patiešām ieraudzīt, kādas šīs personas ir patiesībā.

Nekad nedrīkst ļaut vienam indīgam mirklim maldīgi ļaut aizmirst visus jaukos brīžus, ko esam pavadījuši ar kādu kopā. Ja esam dusmīgi uz kādu, ko mīlam, vislabākās zāles ir cieša otra apskaušana un pārdomāšana, cik nozīmīga mums ir šī persona.

Protams, esot dusmīgi, mēs dabīgi nevēlamies otru apskaut, taču tas ir tikai vēl viens iemesls, lai to noteikti izdarītu. Ir grūti palikt dusmīgam, kad tu zini, ka otra persona tevi mīl. Un šī sajūta ciešas apskaušanās brīdī abus spēj pārņemt vienā mirklī.

Katram pašam sev šajā pašā mirklī jāapsola, ka nekad ne pie kādiem apstākļiem nevienam netiks lūgta viņa mīlestību, cieņa un uzmanība. Tās ir īpašības, kuras katram būtu jāprot radīt par sevi bez īpašas piepūles.

Mēs esam sev paši labākie draugi, tāpēc jāuzticas savam iekšējam garam un jāseko saviem instinktiem. Katram sevī jārod tā persona, ar kādu mēs paši justos laimīgi, ja kopā būtu jāpavada visa atlikusī dzīve. Mums ir dota iespēja katram pašam parādīt pašu labāko sevi, pārvēršot visas radošās idejas aizrautīgā dzīves piepildījumā un mazās uzvarās.

Šis, tieši šis brīdis, kas notiek patlaban, un šī vieta ir vispareizākie visām mūsu visneprātīgākajām idejām.

Tieši šodien un tagad ir jaunais sākums, sākums mūsu turpmākajai dzīvei. No jebkura brīža vienmēr ir jāskatās uz priekšu, apzinoties, ka nākamā gada laikā iespējams pilnībā izmainīt savu būtību, mērķus un iespaidu, ko atstāj citu acīs. Šajā laikā ikviens no mums ir spējīgs savu dzīvi pārveidot pilnīgi jaunā kvalitātē.

Vienīgais uzdevums, ko uzdot sev pašam - kas ir tā persona, par kādu vēlos kļūt un kas man ir sevī jāmaina?