"Es izcīnīju iespēju būt šajā klasē ar to, ka es tos klasesbiedrus pārbaidīju. Viņi joprojām baidās no manis, un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl varu pa šiem koridoriem staigāt un mēģināt mācīties šajā skolā," portālam "Delfi" stāsta Amanda (vārds mainīts) – kādas Rīgas skolas skolniece. "Katrs ceturtais skolnieks Latvijā ir bijis vārdiskas, fiziskas vai kibervardarbības upuris. Tas ir drausmīgs skaitlis," jaunākās aptaujas rezultātus cilā organizācijas "Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis" vadītājs Mārtiņš Valters.
Pasaules Veselības organizācijas 2009./2010.gadā veiktais un 2012. gadā publiskotais pētījums par skolēnu veselības ieradumiem 39 valstīs atklāja, ka Latvijā ir vieni no augstākajiem vienaudžu vardarbības rādītājiem. Šogad februārī publiskotā skolēnu aptauja atkal aktualizējusi vardarbības jautājumu. Tās dati rāda - vardarbība skolās joprojām ir ikdiena. Turklāt kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā rādītāji ir vēl sliktāki - tur, saskaņā ar jaunākās aptaujas datiem, ar vardarbību skolā saskāries katrs otrais skolēns.
Būtu labāk, ja tu nomirtu
"Mēģiniet parunāt, varbūt viņa pati pastāstīs ko vairāk. Ja godīgi - es pati līdz galam nezinu visu, kas tur īsti notika. Nevaru tam bērnam dvēselē ielīst," saka Amandas māte. Pilnīgi skaidrs ir tikai tas, ka klasesbiedru konflikta dēļ meita bija spiesta mainīt skolu. Pretēji mātes teiktajam, Amanda uzreiz ir atklāta. Kopš lielajiem pārdzīvojumiem ir pagājis kāds laika sprīdis. Meitenes balss tonis ir stingrs, secinājumi - netipiski nobrieduši tik gados jaunam cilvēkam.
"Sākumā viss bija labi. Man bija tuvi draugi, skolā it kā radoša atmosfēra. Bijām foršs bariņš. Es varbūt atšķīros ar to, ka man vienmēr bija savs viedoklis. Es citādāk ģērbjos, izskatos, bet it kā viss bija normāli," atceras meitene. Divpadsmit gadu vecumā kopīgi sākuši niekoties ar alkoholu, smēķējuši. Drīz pēc tam sākušies strīdi draugu starpā, viens no draugiem sācis cītīgi noskaņot pārējos pret Amandu un gada laikā viņam tas izdevies pilnībā.
"Vienā mirklī sapratu, ka esmu palikusi viena. Visi ir pret mani. Mani apsaukāja par dzērāju, narkomāni un padauzu. Jā, mēdzu iedzert, uzsmēķēt, taču zināju, ka viņi dara to pašu!" atceroties notikušo Amanda raud. Visbriesmīgāk bijis no agrākajiem draugiem dzirdēt tādus paziņojumus, kā "Tu esi slikts cilvēks! Tev nav tiesību dzīvot! Būtu bijis labāk, ja tu nomirtu! Es tevi ienīstu, tu īstenībā nekad neesi bijusi mans draugs!"
Nesen klasē bija nomainījusies klases audzinātāja un jaunajai audzinātājai nav bijis lielas intereses par klasē notiekošo. "Viņai bija diezgan vienalga, viņa neredzēja vai izlikās neredzam," atceras Amanda. "Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, bet meita neko nestāstīja," atceras māte. Sieviete zvanījusi klases audzinātājai, taču tā apgalvojusi, ka klasē viss ir labākajā kārtībā. "Bērns turpināja histēriski raudāt līdz vienā dienā atteicās iet uz skolu vispār. Sapratu, ja nedabūšu viņu no tās vides ārā, būs pavisam slikti". Meita tika pārcelta uz citu Rīgas mikrorajona skolu.
Ar rokām pie rīkles
"Pirmās dienas jaunajā skolā bija vēl briesmīgākas par veco skolu. Tā bija elle," atceras Amanda. "Viņi mani apsaukāja par muļķi un stulbeni, kaut gan neviens mani tur nepazina. Tas bija ne tikai emocionāli, bet arī fiziski, jo viņi meta pa mani ar grāmatām, pudelēm un pat burkāniem, ko skolā dalīja. Tas viss notika skolotājas acu priekšā, kura neiejaucās," Amanda ir nomierinājusies un var turpināt stāstīt. Pirmajā dienā jaunā klases audzinātāja centusies meiteni mierināt aci pret aci kādā kabinetā. Teikusi - parādi, ka tu kaut kas esi. Trešajā dienā Amandas jau divu gadu laikā nokaitētie nervi vairs neizturēja. Viņa parādīja.
"Tur bija viens puisis - vislielākais klasē, kas apmētāja mani ar burkāniem. Vienā mirklī man laikam aizbrauca jumts. Es sagrābu viņu aiz rīkles, mana kāja bija pie viņa stakles, un es teicu, ja viņš kaut vēl reizi man ko teiks vai ar kaut ko metīs - es par sevi negalvoju". Kopš tā laika neviens vairs skaļi nav uzdrošinājies ko teikt. Skolotājas atbalsts izpaudies vien tādējādi, ka viņa vēlāk pārrunājusi šo notikumu audzināšanas stundā. "Es viņus nobaidīju. Es izcīnīju vietu hierarhijas augšgalā ar savu spēku. Protams, kāds ko pazemot vienalga viņiem ir vajadzīgs, bet tagad tur ir vairāki tādi - saucamais "zemais gals", ko viņi spīdzina. Bet tiem vairākiem kopā ir vieglāk izturēt," stāsta Amanda.
Vecāki strādā, bērni cieš
Biedrības "Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis" 19 skolās elektroniski veiktajā skolēnu aptaujā parādās, ka vardarbības upuriem bieži ir viduvējas, sliktas vai pat ļoti sliktas attiecības ar vecākiem. Varmākas visbiežāk ir klasesbiedri, pārsvarā zēni. Visizplatītākie vardarbības veidi - apsaukāšana (72%), grūstīšana vai sišana (43%), "nejauku lietu stāstīšana" - (44%). Gandrīz 38% aptaujāto upuru izsmieti par ārējo izskatu. "Aptauja rāda, ka varmākas bieži ir no labām ģimenēm, viņiem pašiem bieži ir labas attiecības ar saviem vecākiem! Kopumā skolēni atzinuši, ka nejūtas droši ne klasē, ne iekšā skolā, ne tās apkārtnē. Protams, nav arī nekādas sakarības starp to - prestižāka skola - mazāka vardarbība. Nekā tamlīdzīga," secina Valters.
Pētījuma autorus uztrauc fakts, ka tikai 5% gadījumu upuri ir izstāstījuši par notikušo skolotājam. "Tieši skolotājs ir tā persona,kas visātrāk un labāk var palīdzēt, taču bērni pie skolotājiem acīmredzot nevēršas," stāsta biedrības vadītājs Mārtiņš Valters. Tikai 29% par notikušo ir stāstījuši saviem vecākiem. "Šādu pētījumu vienlaicīgi veica sešas ES dalībvalstis un atklājās, ka tieši Latvijā ir visaugstākā vecāku nodarbinātība - 71.1 % vecāku strādā un viņiem vienkārši nav laika sekot savu bērnu problēmām," stāsta Valters.
Projekta ietvaros izstrādāts interaktīvs mācību līdzeklis - video ar subtitriem latviešu valodā un rokas grāmata skolotājiem. Tā veidotāji cer, ka tas palīdzēs skolotājiem darbā ar skolēniem, piemēram, audzināšanas stundās. Materiāli pieejami starptautiskā projekta "Eiropas anti- vardarbības kampaņa" mājas lapā www.e-abc.eu un biedrības interneta vietnē www.bernutalrunis.lv.
Jaunie materiāli, protams, var vien raisīt vai uzturēt spēkā diskusiju, taču ko vēl būtu iespējams darīt, lai situācija nebūtu tik kritiska? "Visām atbildīgajām institūcijām beidzot ir jāapvienojas. Lai novērstu vardarbības izplatību un izglītotu bērnus par tās sekām, skolām, pašvaldībām, valsts iestādēm, pedagogiem, sociāliem darbiniekiem, psiholoģijas augstskolām, medijiem un nevalstiskajam sektoram nepeiciešams apvienoties, veidojot Vislatvijas anti- vardarbības tīklu," paziņojis biedrības "Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis" valdes loceklis Mārtiņš Valters. Idejas autoram gan pagaidām nav ne jausmas, cik un kādas institūcijas šim viņa aicinājumam varētu atsaukties.
Augšējie un zemākie - kastas ir sadalītas
Tikmēr Amandai ir diezgan vienalga, ko par mobingu, bosingu un vardarbības novēršanu skolās spriež ierēdņi un citi atbildīgie. Viņai katra diena skolā joprojām ir izdzīvošana. "Izdzīvo visstiprākais. Bet, ja godīgi - visbagātākais. Hierarhija ir stingri noteikta - augšā labākie. Bet labākie viņi ir nevis tāpēc, ka gudrāki, bet tāpēc, ka vecākiem ir vairāk. Bet viņi apzinās savu pārākumu. Tad ir kaut kas pa vidu un zemais gals. No tā izkļūt ir grūti. Faktiski neiespējami. Skolas psihologs un sociālais pedagogs? Viņiem nav nekādas teikšanas un nozīmes. Viņi ir šīs sistēmas daļiņa, kas paši tajā piedalās un paši to apzinās. Mazas skrūvītes, kas izliekas, ka neko neredz, kaut visu to redz un zina," Amanda spriež kā pieaudzis cilvēks.
Lai izdzīvotu, meitenei ir nācies daudz pazaudēt. "Man nav ļoti tuvu draugu. Nē, viena draudzene tomēr ir, viņa mani izvilka no depresijas un iepazīstināja ar cilvēkiem ārpus skolas. Bet cilvēkiem es tomēr vairs neticu," stāsta pamatskolniece. Lai tik ļoti neizceltos un mazinātu risku reiz atkal nokļūt upuris - varmāka attiecībās, meitene ir ziedojusi šo to no savas spilgtās ārienes. "Cenšos būt ārēji neitrālāka, neizlekt. Turpinu turēt viņus bailēs. Bet vispār - esat redzējusi kādu no tām idiotiskajām amerikāņu filmām par skolu un skolniekiem? Pie mums notiek viss tas pats vājprāts. Viss!"
Abās skolās piedzīvotais stress rezultējies somatiskās saslimšanās. "Kad situācija beidzot puslīdz normalizējās, viss tas pārdzīvojums beidzot sāka tīrīties ārā, un viņa slimoja un slimoja. Arī sekmes ir tālu no ideālā," atceras Amandas māte. Lai cik bēdīgi arī bijuši meitenes līdzšinējie skolas gadi, viņai ir konkrēts nākotnes plāns. Viņa zina skolu, kur reiz mācīsies tālāk, viņai ir skaidra vīzija par nākotni. Taču rētas ir dziļas - "Cilvēkiem es vairs neticu. Es ticu sev."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!