Attiecības ar sevi, savu laiku un dzīves mērķiem  (2)

Dzīves jēgas meklējumi ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas cilvēku nodarbina jaunībā. Vēlāk katra cilvēka dzīvē ir posmi, kad pastiprināti tiek vērtēti pagātnes notikumi, sava rīcība, tiek pārvērtēti agrāk izvirzītie mērķi un ilūzijas, to nozīmīgums un piepildījums. Šādos brīžos mēdz rasties šaubas par agrāk svarīgām lietām un attiecībām, neziņa un nedrošība par nākotni, kā arī tiek izvirzīti jauni dzīves uzdevumi un mērķi.

Ar "dzīves jēgu" cilvēks saprot iekšējo motivāciju, kad pašam ir svarīga sava darbība un spēja savu dzīvi sajust kā kaut ko nozīmīgu un vienotu - "būt pašam", "pašrealizēties", "apzināties sevi kā vērtību".

Eksistenciālās krīzes

Dzīves laikā cilvēks vidēji ik pēc desmit gadiem pārdzīvo eksistenciālās krīzes, kas saistītas ar attīstības posmu maiņu un veicina personības izaugsmi.

Krīzes cilvēks izdzīvo, jau sākot no bērnības. Bērnībā nozīmīgākā ir septiņgadnieka krīze - laiks, kad bērns sāk iet skolā, nonāk jaunā vidē, mācās veidot jaunas attiecības, apgūst jaunas iemaņas un mācās iztikt bez vecāku klātbūtnes un palīdzības.

Daudz smagāka ir pusaudžu krīze, kas noris vidēji no 13 līdz 18 gadu vecumam. Pusaudzis cenšas atbrīvoties no vecāku kontroles, viņam rodas vēlme noliegt vecākus un pārvērtēt viņu uzskatus, rodas vēlme veidot savu dzīves modeli. Pusaudzis meklē atbildi uz jautājumu "Kas es esmu?", viņam ir izteikta vēlme dzīvot pieauguša, patstāvīga cilvēka dzīvi, lai gan psihiski un emocionāli viņš tai vēl nav gatavs.

Nākamā ir divdesmitgadnieka krīze. Šajā laikā tiek iegūta izglītība, veidota karjera, attiecības, tiek dibināta ģimene, dzimst bērni.

Laikposmā pēc trīsdesmit dzīve iegūst zināmu stabilitāti. Vairumā gadījumu ir iegūta izglītība un atrasts stabils darbs, tiek audzināti bērni.

Daudz smagāka krīze ir vecumā ap četrdesmit, smaguma ziņā tā tiek pielīdzināta krīzei pusaudžu vecumā. Šajā vecumā veidojas atskārsme par dzīves galīgumu. Šai laikā varbūt no dzīves jau aizgājis kāds vienaudzis, vecāki. Pieaug bērni, viņi aiziet savā dzīvē. Vecākos rodas tukšuma - "tukšās ligzdas" - sajūta. Nereti šajā laikā laulātie mēdz justies atsvešināti, jo zudis kopīgais mērķis - bērnu audzināšana -, kas reizēm ir spēcīgākais abus vienojošais faktors. Daži šī posma emocionālās grūtības mēģina risināt, dibinot jaunu ģimeni un radot bērnus, kas palīdz saglabāt ilūziju par jaunības turpināšanos.

Krīzes 50 un 60 gadu vecumā saistītas ar lielāku uzmanības pievēršanu savam fiziskajam ķermenim. Var parādīties veselības problēmas, cilvēks vairāk laika velta savām vajadzībām. Tuvojas pensijas vecums, kas nereti mēdz būt depresijas cēlonis.

Tuvojoties 70 un 80 gadu vecumam, cilvēks bieži saskaras ar vientulību un domām par nāvi. No dzīves, iespējams, aizgājis dzīvesbiedrs, draugi un paziņas. Bieži ir veselības problēmas. Šajā laikā svarīgi ir saglabāt tuvas attiecības ar ģimeni, jo tieši ģimenes un līdzcilvēku atbalsts un sapratne ir visvajadzīgākā.

Kādēļ vieni ar dzīves krīzēm tiek galā vieglāk, bet citi - ne tik viegli? Vieni tās izdzīvo, uztverot kā jaunus dzīves izaicinājumus, paļaujoties uz saviem spēkiem, ģimenes un draugu atbalstu. Citi šajos posmos saskaras ar nedrošību, bailēm, trauksmi, vientulību, depresiju. Var rasties sajūta, ka neviens cilvēku nesaprot, nespēj iejusties viņa situācijā un nepalīdz atbrīvoties no nedrošības un bailēm. Šādās reizēs svarīgi ir pieņemt jebkuru atbalstu, ko sniedz tuvinieki un līdzcilvēki, taču nereti ir situācijas, kad nepieciešams meklēt speciālista palīdzību. Ir brīži, kad atbalstu vajag pieņemt vai meklēt pašam. Atbalsta meklēšana un pieņemšana nav vājuma pazīme.

Dzīves izšķirošākajos brīžos cilvēks ir vientuļš - viens ienāk šajā pasaulē un viens arī no tās aiziet. Arī daudzo izšķirošo lēmumu (piemēram, eksāmeni, profesijas izvēle, lēmums par ģimenes dibināšanu u.c.) pieņemšanas brīžos cilvēks ir vientuļš. Tad ir svarīgi apzināties, kāda ir mana dzīve, kāds esmu es pats un vai esmu gatavs dažkārt doties ceļā viens, ir svarīgi saprast, kā nejusties vientuļam. Vientulības sajūta dzīvo dziļi katrā cilvēkā. Dzīvē vissvarīgākais uzdevums ir saprast sevi, apzināties savas dzīves mērķus, pilnveidot sevi ik mirkli, lai brīžos, kad pilnīgā vientulībā sastopamies ar sevi, nenobītos no tā cilvēka, kas esam.

Lai cilvēks justos droši, ir svarīgi atrasties sabiedrībā, būt piederīgam kādai grupai. Grupā ir iespēja gūt panākumus, iegūt atzinību, apliecināt savu nozīmīgumu, tā ir iespēja tikt saprastam. Drošības sajūtu galvenokārt dod siltas, stabilas, atbalstošas attiecības, sajūta, ka esi mīlēts un spēj mīlestībā dalīties.