10 ietekmīgākās sievietes pasaules vēsturē  (81)

Tomēr vairākas no viņām vēsturē savu vārdu ierakstījušas ar īpaši trekniem burtiem. Portāls "Delfi" iepazīstina ar spilgtākajām personībām, kas mūsu uztveri, domāšanu un sabiedrību kopumā spējušas ietekmēt visvairāk:

1897. gadā dzimusī Amēlija Erharte ir viena no pasaules slavenākajiem pilotiem.

Viņa pirmo reizi kā pasažiere lidoja 23 gadu vecumā, un viņu tik ļoti aizrāva redzētais, ka jau nākamā gada beigās viņa uzsāka lidošanas apmācības, bet pēc dažiem gadiem jau bija ieguvusi pilota tiesības. Kopš tā brīža ārkārtīgā vēlme lidot burtiski paņēma visu viņas dzīvi.

Erharte uzstādīja daudzus tā laika lidošanas rekordus, turklāt kļuva par pirmo sievieti, kas vienatnē pārlidojusi gan Atlantijas, gan Kluso okeānu. Pēc šiem sasniegumiem viņa bija slavena visā pasaulē, kas ļāva pilotei  kļūt gan par vienu no aktīvākajām sieviešu tiesību aktīvistēm un komerciālo lidojumu aģitatoru.Nākamais pašas uzstādītais mērķis gan viņai izrādījās liktenīgs. 1937. gadā viņa vēlējās kļūt par pirmo sievieti, kas aplidos apkārt visai zemeslodei. Kad viņa bija nolidojusi jau divas trešdaļas no visa ieplānotā lidojuma, lidmašīna pazuda virs Klusā okeāna. Par vienu no ticamākajām versijām tiek uzskatīta degvielas izbeigšanās. Ne izcilās lidotājas, ne viņas navigatora Freda Nūnana mirstīgās atliekas un lidmašīna tā arī nekad netika atrasti.

Džeina Gudāla nāca pasaulē 1934. gadā Londonā un savas karjeras laikā kļuva par pasaules pazīstamāko šimpanžu pētnieci un to aizsardzības aktīvisti.

Viņas aktīvā karjera sākās 1960. gadā, kad viņa kopā ar mammu uzsāka darbu Tanzānijā, Gombē Nacionālajā parkā, lai novērotu šimpanzes viņu dabīgajā vidē. Jaunās zinātnieces pētījumi ļāva nonākt pie secinājumiem, ka šimpanzes līdzīgi kā cilvēki ir visēdāji, turklāt spēj izgatavot un lietot dažādus primitīvus instrumentus. Tāpat viņa noskaidroja, ka šie primāti veido sarežģītu sociālo tīklu, kā arī spēj attīstīt jūtas.

1977. gadā Gudāla dibināja savā vārdā nosauktu institūtu, lai padziļināti turpinātu šimpanžu un citas dzīvās radības pētījumus, izglītošanu par tiem un dzīvnieku aizsardzību. Zinātniece par savu darbu saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, tostarp 2002. gadā saņēma godu kļūt par ANO miera vēstnesi.

Elizabete I Tjudora pasaulē nāca 1533. gada 7. septembrī un bija Anglijas un Īrijas karaliene no 1558. gada 17. novembra līdz pat savai nāvei 1603. gada 24. martā. Viņa dažkārt politisku apsvērumu dēļ lietoja arī titulu "Francijas karaliene", tā demonstrējot pretenzijas uz šo zemi.

Viņas laikā Anglija pārgāja protestantismā un aizsāka pasaules vēsturē ievērojamāko koloniālisma periodu. Kā karalienei, Elizabetes I lielākais panākums bija viņas ierosinātā 1588. gada jūras spēku kampaņa, kurā tik sakauta varenā spāņu armāda.

Pēc vairāku tuvu draugu nāves viņa ieslīga depresijā, saslima un drīz arī mira, tā beidzot savu 44 gadus ilgušo valdīšanu, kurā tā arī neapprecējās un neatstāja mantinieku.

Par "sievieti ar lampu" sauktā Florence Naitingeila savu iesauku ieguva Krimas kara laikā, esot viena no pirmajām sievietēm medmāsām, kas strādāja kara laika hospitālī.

Viņa 1820. gadā piedzima turīgā ģimenē, taču pati vēlējās kļūt par slimnieku kopēju. 1854. gadā viņu uzaicināja aprūpēt Krimas karā cietušos. Viņa bija sašutusi par kara hospitāļa sliktajiem apstākļiem un trūcīgo aprīkojumu, par ko arī aktīvi cīnījās ar augstākstāvošajām armijas amatpersonām. Aktivitāšu dēļ medmāsa ātri iemantoja karavīru atbalstu.

Pēc kara viņa veica plašu pētījumu par valstij neglaimojošo Lielbritānijas armijas karavīru veselību, ko 1958. gadā publicēja. Turpmākajos gados viņa līdzīgus darbus izdeva arī par slimnīcu stāvokli un slimnieku kopšanas darbu. 1960. gadā viņa dibināja pirmo māsu skolu, kurā topošās slimnieku kopējas tika apmācītas arī dažādās zinātnēs, kas nekad agrāk nebija noticis.

Atlikušo mūžu viņa veltīja nesavtīgam darbam, cīnoties par publisko veselības pakalpojumu uzlabojumiem, no kuriem daudzi mūsdienās tiek uzskatīti par pašsaprotamiem.

Žanna d'Arka piedzima 1412. gadā turīgā ģimenē, un vēsturē iegājusi kā Orleānas jaunava, kuru sadedzināja uz sārta pēc tam, kad viņa bija varonīgi piedalījusies tā saucamajā Simts gadu karā.

d'Arka bija kareivīga jau agrā pusaudža vecumā, kad teicās dzirdam balsis, kas liek viņai glābt Franciju no angļiem. Viņa devās pie karaļa Kārļa VIII un lūdza, lai viņai ļauj pievienoties armijai gājienā uz aplenkto Orleānu.

Pateicoties savām vīzijām, viņa kļuva par galveno armijas iedvesmu, dodoties neskaitāmās kaujās. Pēc kāda neveiksmīga uzbrukuma Orleānas jaunava nokļuva franču ienaidnieku burgundiešu gūstā. Ģimene par spīti turībai prasīto izpirkuma maksu nespēja sagādāt, tāpēc 19 gadus vecā meitene tika pārdota angļiem.

Angļu armija jaunavu piesēja pie staba un kā raganu sadedzināja dzīvu Ruānas pilsētas tirgus laukumā. 1920. gadā pāvests Benedikts XV viņu iecēla svēto kārtā.

Pasaulslavenā politiķe Mārgareta Tečere (dzimusi Robertsa) savu karjeru sāka, palīdzot tēvam viņa privātajā veikaliņā, un vēlāk ieguva jurista grādu. Izglītība viņai lieti noderēja, lai kļūtu par politiķi un 1979. gadā - par pirmo Lielbritānijas premjeri-sievieti.

Savas valdības laikā viņa veicināja patriotisma uzplaukumu un ieviesa aktīvu liberāļu politiku - privatizāciju, zemus nodokļus, balansētu budžetu un privātās iniciatīvas, tostarp mazo un vidējo uzņēmēju spēcīgu atbalstu.Arī starptautiskajā politikā viņa sevi pieteikusi kā dzelzs lēdiju, ar kuru nejoko. 1982. gadā par spīti spēcīgajai opozīcijai un skepticismam viņa iesaistījās Folklendu salu karā pret Argentīnu, ko briti arī pārliecinoši uzvarēja. Tāpat viņa savas varas gados nostādīja Lielbritāniju līdzīgākās ekonomiskās pozīcijās ar Rietumu pasaules galveno lielvaru - ASV, kā arī aktīvi atbalstīja Gorbčova uzsāktās PSRS reformas, kas noveda pie savienības sabrukuma.

Varšavā 19. gadsimta vidū dzimusī Marija Kirī iegājusi pasaules vēsturē ar veiktajiem radioaktivitātes pētījumiem, par kuriem dzīves laikā saņēmusi divas Nobela prēmijas.

Viņa atzinību ieguva arī par divu ķīmisko elementu - polonija un rādija, atklāšanu, kā arī kļuva par pirmo personu, kas atklāja, ka ar izolētiem radioaktīvajiem izotopiem var ārstēt vēzi.1934. gada 4. jūlijā 66 gadu vecumā poļu zinātniece atvadījās no šīs pasaules. Par galveno viņas nāves iemeslu tik uzskatīta pārāk ilgā atrašanās radioaktīvo vielu tuvumā.

Par "mūsdienu cilvēktiesību kustības māti" iesauktā Roza Pārksa dzimusi 1913. gadā, taču vēsturē iegāja, kad 1955. gada 1. decembrī atteicās autobusā palaist apsēsties balto vīrieti. Kad viņa to atteicās darīt arī pēc šofera pavēles, sieviete tika arestēta.

Cilvēktiesību aktīvists Mārtins Luters Kings pēc šī incidenta aizsāka plašu autobusu boikotu, kas vēlāk izvērtās visu ASV mēroga cilvēktiesību kampaņā.Savu turpmāko dzīvi Pārksa veltīja cīņai par cilvēktiesībām, Dieva vārda sludināšanai, kā arī nodibināja Rozas un Rejmonda Pārksu Pašizaugsmes institūtu.

Būdama Jēzus Kristus māte, Jaunava Marija tiek piesaukta arī kā simbols mātes mīlestībai un humanitātei.

Gan austrumu ortodoksālās baznīcas, gan katoļi un visa veida protestanti uzskata, ka Marija bija jaunava un Jēzus tika ieņemts no Dieva. Daudzi kristieši pie Marijas vēršas kā pie starpnieka ar Dievu un baznīcas aizbildnes.

Kā galvenais sievišķais kristietības tēls Dievmāte tiek pielūgta visā pasaulē, un viņas attēls atrodas miljoniem cilvēku mājokļos, darbavietās un transporta līdzekļos.

Anjeze Gondža Bojadžiu, vēlāk pazīstama kā Māte Terēze, piedzima 1910. gadā un jau 12 gadu vecumā saprata, ka viņas mērķis šajā dzīvē ir palīdzēt nabadzīgajiem.

Pēc tam, kad viņa kļuva par mūķeni, 17 gadu vecumā viņa tika aizsūtīta uz Kalkutu Indijā, kur klosterī strādāja par pasniedzēju. 1948. gadā labdare pameta klosteri un dibināja pati savu Žēlsirdības ordeni, kurš vēl pēc pāris gadiem tika nosaukts viņas vārdā. Terēze visu savu mūžu veltīja nabago, slimo, mirstošo un pamesto aprūpei galvenokārt Indijā, bet vēlāk ordenis atvēra filiāles arī citviet pasaulē.

Māte Terēze 1980. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju, kuru ziedoja savas kustības patversmēm, turklāt viņa atteicās arī no Nobela prēmijas laureātu svinīgā mielasta, lūdzot, lai tam paredzētos līdzekļus atdotu viņas aprūpējamiem. Kad viņa 1997. gadā nomira, bēru procesijā piedalījās ap 20 000 cilvēku.