Seši padomi 'piedošanas fobijas' uzvarēšanai  (12)

Teju visā pasaulē pastāv nerakstīts likums, ka, ja otru patiesi mīli, tad tu esi tā persona, kurai pēc jebkāda strīda, neskatoties uz tā iemesliem, ir jāspēj atvainoties otram cilvēkam par to, ka no savas puses tādu vispār pieļāvi. Attiecīgi tāda pat atbildība ir no otra strīdā iesaistītā, taču pēdējā muļķība būtu analizēt, kurš šo soli sper ātrāk, jo mums katram ir citāds temperaments un raksturs.

Viens gan ir skaidrs - jo ātrāk problēmas tiks atrisinātas, jo labāk jutīsies gan tu, gan otrs strīdnieks. Tas, no kā mēs baidāmies (un baidās arī mūsu partneri) ir noliegums no otras personas puses. Mūsu iekšējais gods baidās tikt samalts druskās, bet „ego" - tikt sodīts par savu atklātību un atvērtību, taču patiesībā vārds „piedod" vienmēr tiek sagaidīts ar atvieglojumu un tiek atdarīts ar to pašu, raksta portāls „Psychology Today".

Atvainošanās iespēju cilvēce pati ir radījusi, lai izkļūtu no sāpīgām un nepatīkamām situācijām, kas parasti rodas mūsu aizmāršības, karsto prātu un nepārdomāto frāžu dēļ. Mums tikai jāiemācās to izmantot.

Portāls „Delfi" iesaka sešus ceļus, kā sadūšoties un lūgt piedošanu:

Sāc ar to, ka nedomā, kas ir godīgāk, bet gan par to, kas tev dos vislielāko brīvību pēcāk. Vai tu labāk jutīsies gaidot un mēģinot pievērsties citām lietām vai tomēr rīkojoties un lūdzot piedošanu?

Piedošanas lūgšana ir dāvana, ko vari dot sev – atrisināt situāciju, aizmirst notikušo ar tīru sirdsapziņu un dzīvot tālāk. Turklāt arī otra persona jutīsies labāk, ja no nolieguma fāzes pāriesi uz atrisinājuma meklēšanu.

Saskati konfliktu un tā risinājumu kā vispārēju attiecību stiprinātāju. Neviens no jums nevēlas justies atkarīgs no otra attiecībās,kuras balstītas uz savstarpēju neuzticību. Ar vainas atzīšanu tu palīdzi jums abiem, un, kā zināms, labs vienmēr atmaksājas.

Atrodi sevī spēku apžēloties, apzinoties, ka otrs cilvēks nav ļauns, bet gan laba persona, kura ir kļūdījusies savā darbībā vai teiktajā.

Ir grūti atvainoties, ja domājam, ka otra persona pārestību pastrādājusi ar iepriekšēju nolūku. Tāpēc sākumā centies iekāpt otra ādā un izdomāt vismaz vienu iemeslu, kāpēc šis cilvēks izdarīja to, ko izdarīja. Varbūt viņš bija satraukts, morāli ievainots vai jutās aizmirsts?

Neatkarīgi no šīs personas iemesla, apzinies, ka cilvēki ārkārtīgi reti kaut ko dara ar apzināti ļaunu nolūku, turklāt nekad pret tiem cilvēkiem, pret kuriem izjūt kaut mazāko cieņas kripatiņu. Jo ātrāk saskatām otra ievainojamību un iemeslus viņa rīcībai, jo vieglāk ir izdarīto piedot.

Turklāt atvainošanās nekad nenāk pa sliktu, jo nākamreiz tu vari būt tā persona, kas visu salaiž dēlī.

Lūdz piedošanu par to, ko esi nodarījis, bet ne par savu vispārējo eksistenci. Ikreiz pārdomā, ko gatavojies teikt - saproti, ka tev nav un nevajag atvainoties par to, ka esi viscaur briesmīgs radījums, jo tāds tu noteikti neesi, bet vajag atvainoties par to vienu konkrēto domu, rīcību vai izturēšanos, ar kuru sāpināji otru.

Saprotot savas pieļautās kļūdas niecību uz visa globālā dzīves fona, ir daudz vieglāk pateikt: „Piedod, tā no manas puses bija muļķība. Vai varam abi kopā pacensties to atrisināt?"

Pat ja tevis pieļautā kļūda bijusi pavisam maznozīmīga, tu nekad nevari zināt, cik ļoti tā ir sāpinājusi otru. Šī iemesla dēļ atvainošanos uztver nopietni pat tad, ja aizmirsts apliet puķes vai piezvanīt noteiktā laikā.

Kamēr tu šādus sīkumus varbūt pat nepiefiksē, otram šie pāridarījumi atmiņā var krāties līdz mērs ir pilns. Rezultātā pēc kārtējā tevis pastrādātā „sīkuma" vari saņemt tev šķietami nepamatotu kritiku, kuras laikā tiek pieminēts ne tikai tas, ko esi izdarījis, bet pat tas, ko vēl tikai varētu izdarīt.

Pat ja apzinies, ka pastrādāji kādu nebūtisku kļūdu, labāk atvainojies, jo nekad nevari zināt, vai otram jau nav „sakrājies sarakstiņš" ar taviem pāridarījumiem, iesaka portāls „Psychology Today".

Neveido savu iekšējo dubultstandartu - ja vēlies, lai citi pieņem tavu atvainošanos, dari to pašu. Daudzu lielāka kļūda ir otra atvainošanās mēģinājumu izmantot savā labā un „pakāpties" uz tā, meklējot, ko otrs vēl nav izdarījis līdz galam pareizi.

Tikmēr, kamēr otra cilvēka atvainošanās bijusi godīga, neradi šķēršļus tās izteikšanai. Tā vietā piedod un nožēlo savu vainas daļu.

Ja izvēlēsies nepieņemt otra piedošanu tādu, kā tā tiek izteikta, rēķinies, ka jaunu atvainošanos tu nesagaidīsi, bet pats kļūsi par to personu, kas aizvainojusi otru. Rezultātā abi paliksiet pie savas taisnības, kura nevienam no jums neko labu nedos.

Ja tev ir pārāk grūti atvainoties par to, kas ir noticis, bet iekšēji ir sajūta, ka tas varētu palīdzēt, neturi to pie sevis. Atvieglo savu ceļu uz atvainošanos, sākotnēji otram atzīstot, cik grūti to ir pateikt.

Neuztver to kā savstarpējās cīņas turpinājumu, bet pieņem kā solīti pretī tam, lai rastu atrisinājumu no esošās situācijas un varbūt uzsāktu tik ļoti nepieciešamo komunikāciju. Droši saki: „Varbūt izklausās jocīgi, bet es apzinos, ka esmu parādā atvainošanos, kas mums abiem varētu palīdzēt, bet es to patlaban vēl nespēju pateikt." Otra persona pieņems šos vārdus ar atvieglojumu un visticamāk panāks kādu solīti pretī.

Iemācoties atvainoties šoreiz, nākamreiz, kad šie vārdi būs iesprūduši tavā rīklē, kāds cits var spert pirmo solīti un atvainoties tev pirmais.