Lasīšana un rakstīšana ir divas svarīgākās pamatprasmes, kas bērnam jāapgūst jau skolā. Tās ir cieši saistītas ar valodas zināšanām, izpratni, lietošanu un ietekmē jebkura cilvēka sociālo un kultūras dzīvi, uzsver pedagoģijas doktore.
"Lasītprasmes apguve ir svarīgs nosacījums ne tikai mācību procesā skolā - tā nosaka gan profesionālos panākumus, gan līdzdalību kultūras, politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Rakstveida valodas apguves traucējumi apgrūtina dzīves plānu īstenošanu, jo sabiedrībā izveidojies stereotipisks spriedums par to, ka slikts lasītājs ir neizglītots vai nepietiekami attīstīts. Un tas savukārt veido negatīvu paštēlu, nereti rada uzvedības traucējumus un sociālās iekļaušanās grūtības," problēmu skaidro Anda Kauliņa.
Kaut gan Latvijā šajā jomā nav veikti speciāli pētījumi, tomēr dati liecina, ka vidēji Eiropā 2 līdz 4% bērnu ir izteikti lasīšanas traucējumi. ASV situācija ir sliktāka, jo tur 10 - 17,5% cilvēku ir šāda problēma. Tas nozīmē, ka 20 skolēnu klasē ir vismaz 2 bērni ar lasīšanas traucējumiem, to skaitā vairāk nekā 80% bērnu ar mācīšanās grūtībām ir arī lasīšanas grūtības. Vācijā situācija ir līdzīga - līdz pat 10% skolēnu raksturīga apgrūtināta vai traucēta vizuālās uztveres spēja, grūtības izmantot vizuālos palīglīdzekļus un 7 - 8 % astoņgadīgu un 4 - 6 % divpadsmitgadīgu bērnu ir diagnosticēti specifiski lasīšanas traucējumi, teikts Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) paspārnē veiktajā pētījumā.
Lasīšanas traucējumus iespējams diagnosticēt otrās klases beigās, kad bērns ir saņēmis vismaz divus gadus ilgu pedagoģisko palīdzību lasīšanas pamatprasmju apguvē un, neskatoties uz vecuma grupai atbilstošu vispārējā intelekta līmeni (IQ līdz pat 100), nespēj lasīt atbilstoši izvirzītajām prasībām. "Atsevišķi pētījumi liecina, ka pat 5 - 15 % cilvēku ar IQ līmeni 85 - 115 ir ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem. Bieži vien šiem traucējumiem netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība un problēma padziļinās līdz pat 4. - 5. klasei, kad bērns vairs nespēj kvalitatīvi sekot līdzi mācību procesam. Tā sekas ir psihosomatiskas slimības, otrgadniecība, mācību kavējumi, agresīva - antisociāla uzvedība un mācību pārtraukšana," lasīšanas problēmu sekas skaidro Anda Kauliņa.
RPIVA Izglītības un sociālās psiholoģijas katedras lektore norāda, ka zemās pamatprasmes nereti mudina skolotājus atstāt bērnu uz otru gadu, kas ilgtermiņā ir sociāli nelabvēlīga problēma, jo paaugstinās sociālo risku iespēja, to skaitā risks, ka skolēns neturpinās mācības un nebeigs skolu. To pierāda kaut vai Kauliņas pētījumā noskaidrotais fakts, ka Latvijas izglītības sistēmā ir vērojama tendence skolēniem pārtraukt vai neturpināt izglītību. Piemēram, 2005./2006. mācību gadā pamatizglītības 1. posmā (1. līmenis) mācījās 129368 skolēni, bet 2007./2008. mācību gadā pamatizglītības 2. posmā (2. līmenis) tikai 82566. Līdzīga tendence vērojama arī salīdzinot 2008./2009. un 2009./2010. mācību gadu datus - attiecīgi 114312 un 66247.
"No šiem skaitļiem mēs varam secināt, ka Latvijā ir vērojama strauja izglītības ieguvē iesaistīto personu skaita samazināšanās, kas pats par sevi nav labs rādītājs. Turklāt tas norāda, ka šai problēmai būtu jāpievērš lielāka uzmanība," secina Anda Kauliņa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
