Kad tehnoloģijas 'nogalina rokrakstu'. Pieaug interese glābt to, kas palicis  (98)

Armijnieki, juristi, kinologi

Līvija Bērziņa ar rakstīšanu nodarbojas jau 37 gadus. Šobrīd viņa faktiski ir vienīgā Latvijā, kas glītrakstīšanu un kaligrāfiju var pasniegt tādā līmenī. Ar rakstīšanas mācīšanu citiem cilvēkiem viņa nodarbojas tikai trīs gadus un šajā laikā apmācījusi rakstīt cilvēkus vecumā no 5 līdz 55 gadiem. "Nāk tie, kam ir šausmīgs rokraksts, bet tad ir arī tie, kas vēlas iemācīties rakstīt jau kaligrāfijas līmenī," stāsta pasniedzēja. "Mācās visdažādākie cilvēki - ir bijuši juristi, grāmatveži, skolotāji, armijnieki, ir bijis pat kinologs, politologs un prezidenta kancelejas darbinieks. Vecāki uz glītrakstīšanas nodarbībām ved skolniekus. Mani satrauc tas, ka glītrakstīšana jau sen vairs nav izglītības programmā. Paskatieties, kas notiek apkārt! Visbriesmīgākais laikam ir mēģināt izlasīt ārstu rakstīto. Protams, datori nogalina rokrakstu, un cilvēkiem rokraksts tiešām bojājas," stāsta Līvija.

Nodarbību telpā pie liela galda klusumā sēž divas dāmas, kas cītīgi raksta. Klusumā var labi dzirdēt, kā skrapst rakstāmspalvas. Brīžiem liekas, ka dāmas rakstot neelpo. Spalvas ceļo no tušas trauciņa uz papīru un atpakaļ. Rakstīšana šādā veidā prasa lielu koncentrēšanos. Ja rokas pārāk trīcot - varot sanākt īsta kardiogramma, smejas rakstītājas.

Nesenajā Grāmatu izstādē Ķīpsalā Līvijai ar domu biedrenēm bija savs stends, un viņas piedzīvojušas īstu interesentu uzlidojumu. "Cilvēkiem tiešām ir interese! Mūs tur gāza apkārt, cilvēki izmēģināja un rakstīja, galvas nepacēluši," Līvija pauž prieku, ka sabiedrībā atdzimst interese par glītrakstīšanu un kaligrāfiju. Arī mākslas salonos un veikalos parādījušās rakstāmspalvas un bieži varot gadīties tā, ka tās visas jau izpirktas.

Skolnieki ar aptiekāra rokrakstu

Skolnieces Annas mamma Ieva stāsta, ka viņas 12 gadus vecajai meitai rakstīšana nav padevusies, rokraksts bijis tālu no tā, ko sauc par skaistu. "Bērnam vajadzēja nodarbošanos ārpus skolas, un šis bija kā nošaut divus zaķus. Atšķirība starp to, kā viņa rakstīja tad un kā tagad, ir milzīga," Annas mamma ir priecīga, ka tagad var skaidri izlasīt, ko bērns ir uzrakstījis. "Man pašai visa dzīve notiek datorā, ar roku gandrīz nerakstu. Cilvēku rokraksti ir sabojāti, tāpēc sūtīsim mācīties rakstīt arī mazo brāli, kad tas paaugsies," stāsta Annas mamma.

Mācīties skaisti rakstīt pie Līvijas nāk arī Jaunmārupes sākumskolas skolotāja Diāna Zemīte, kura pati ikdienā strādā ar bērniem, kas tik tikko sākuši rakstīt. "Te daudz kas ir atkarīgs no skolotāja. Es cenšos sekot, lai bērni raksta arī skaisti. Taču būs skolotāji, kas teiks - vai nav vienalga? Galvenais, lai nav kļūdu! Jā tā, tad ar laiku vecākajās klasēs rokraksts jau ir briesmīgs," stāsta skolotāja. "Es piekrītu, ka dažu gadu laikā šī diskusija būs jāpaceļ ļoti lielā mērogā, jo sekas var būt bēdīgas. Jā, es pati ar riebumu atceros glītrakstīšanu savā bērnībā - skolotāja meta rakstīto atpakaļ un lika visu pārrakstīt. Bet šobrīd glītrakstīšana it kā vispār nav priekšplānā, svarīgi ir izpildīt formāli prasīto un viss," spriež Diāna.

Neesam karotājas ar spalvu

Šajā datorizētajā laikmetā netrūkst cilvēku, kas pildspalvu paņem rokā labi ja vēlu vakarā pie kases veikalā, lai parakstītos uz pirkuma čeka. "Padomājiet - tagad pat Mākslas akadēmijas beigšanas diplomus vairs neraksta ar roku - tos izdrukā," secina Līvija, kas pati reiz studējusi akadēmijā un vēlāk arī rakstījusi beidzējiem diplomus. Taču joprojām ir cilvēki, kas vēlas tieši ar roku skaisti rakstītu tekstu. "Cilvēki pasūta apsveikumus, lūdz noformēt viesu grāmatas, kāzu ielūgumus un galda kartes, ir nācies pat rakstīt vēstījumu nākamajai paaudzei, ko iemūrēja ēkas pamatos. Pastāv arī modernā kaligrāfija - var rakstīt kaut vai ar saliektu skārda bundžas loksnīti vai burkānu - youtube.com var redzēt visādus brīnumus. Jā, ir cilvēki, kas novērtē rakstības skaistumu, un tikai daļa sāk attapties, kādā nelāgā virzienā kopumā iet mūsu rakstīt spēja," spriež Līvija.

"Neviens jau nezina, kā patiesībā citi raksta, jo pārsvarā viss apkārt ir drukātā veidā. Tas mani šausmīgi uztrauc, ka bērniem nemāca to glītrakstīšanu un mērķtiecīgi izglītības programmā mēģina iestrādāt darbu ar planšetdatoriem. Zviedrijā, lasīju, jau šobrīd bērniem faktiski nemāca rakstīt ar roku. Tā ir katastrofa, jo bērna pirkstu motorika vēl veidojas un, ja to nepraktizēt... Roberts Ķīlis labu gribēdams tā dara, bet es esmu rokām kājām pret. Tās planšetes var arī būt, bet skolā noteikti atkal ir jābūt glītrakstīšanai," satraukumu pauž viena no Līvijas skolniecēm - māksliniece Kristiāna Jansone, kas kaligrāfiju pie Līvijas apguvusi jau ļoti augstā līmenī.

Patlaban Kristiānas priekšā uz galda stāv kaligrāfijas grāmata, ko viņa tikko pasūtījusi no tās autora Irānā. "Šobrīd esmu aizrāvusies ar tā dēvēto "copperplate rakstu". Tā jau ir smalka padarīšana. Bet vispār - mēs ejam uz publiskiem pasākumiem, piemēram, piedalāmies arī Rīgas svētkos, kur cilvēki redz, ka kaut kas tāds vispār ir. Ar kaut ko jau mums ir jāsāk. Pasauli un Latvijas bērnus mēs dažas izglābt nevaram. Redzēs, kā tas viss tālāk attīstīsies," spriež Kristiāna.

Līvija, Kristiāna un vēl daži kaligrāfijas zinātāji nolēmuši dibināt Kaligrāfu biedrību, lai iegūtu lielāku atbalstu savām idejām, popularitāti un varētu skaļāk runāt par cilvēku iespējām rakstīt salasāmi un skaisti. "Sabiedrībā mostas interese, mums uz to jāatbild," spriež Līvija.

Pasniedzēja Līvija uzņēmusies izveidot tādu kā mācību materiālu - rakstīšanas darbu burtnīcu, kurā būs uzskatāmi glītrakstīšanas paraugi un padomi. Iespējams, ka ar laiku tā nonāks pārdošanā. Taču tā vēl ir tikai iecere. Līvija uzsver: "Es neesmu karotāja. Zinu, ka cilvēku rakstīšanas spēju var glābt tikai caur skolu sistēmu. Gados vecākie vēl raksta pieklājīgi, bet iemaņas zūd. Es te viena vai mēs, topošās biedrības domubiedri, pasauli nevaram izglābt, bet šī tēma diemžēl tur augšās nevienu īpaši neinteresē".