Pastāstiet nedaudz par sevi - ar ko nodarbojieties ikdienā, vai arī jūsu darbs ir saistīts ar tikpat radošām aktivitātēm?
Pēc izglītības esmu arhitektūras maģistrs, specializējos interjeru un dārzu projektēšanā un šajās jomās dažādos projektēšanas birojos un apzaļumošanas firmās strādāju kopš 2000. gada. Man vienmēr bijis interesanti ne tikai strādāt uz papīra, bet arī uzraudzīt, kā plānotie dizaini tiek materializēti dabā. Katram projektam cenšos piedāvāt kādu oriģinālu ideju - vides mākslas objektu vai mākslas darbu ar simbolisku jēgu un man ir interesanti, ja varu piedalīties šo objektu ierīkošanā dabā. Piemēram, bērniem piedāvāju piedzīvojumu tipa rotaļu laukumu ar tādiem objektiem kā lielas putnu ligzdas, noslēpumu tuneļi, ūdens atribūti, atjautības spēles u.c.
Savā maģistra darbā pētīju vides psiholoģiju - kā apkārtējā vide ietekmē cilvēka pašsajūtu, kā būtu jāplāno dārzs vai interjers, lai cilvēks tajā justos patīkami un komfortabli. Vides psiholoģiju sāku mācīties, kad studēju Zviedrijā, un šīs zināšanas man šķita ārkārtīgi svarīgas katram, kas iekārto mājokli vai dārzu, tādēļ nodevos mācībām ar milzīgu interesi. No Zviedrijas pārvedu mājās pilnu bagāžnieku ar grāmatām, jo tajā laikā Latvijā vispār nebija pieejama literatūra par šo tēmu. Arī šobrīd vides psiholoģijas zināšanas man ļoti noder, strādājot pie interjera un dārza projektiem.
Rudens lapu kleitu ideja šķita ļoti oriģināla. No kurienes tā nākusi?
Ideja par rudens lapu kleitām, šķiet, nāca no maniem pastāvīgajiem meklējumiem pēc radošām idejām saviem dārza un interjera projektiem. Man bieži vien ir tā, ka ieraugu kaut kur uz ielas kādu interesantu tekstūru, kaut vai nodrupušu krāsu uz koka sētas, un man rodas doma, ka te varētu sanākt, piemēram, interesants skapītis interjeram. Tāpat notika arī rudenī, kad skatījos savā pagalmā, kā lapas krīt no kokiem un sakrājas krāsainā mozaīkā pie koka saknēm. Domāju - cik brīnišķīgas krāsas! Kaut arī pati daudzus gadus strādāju ar dārza un interjera dizainu, tik un tā domāju, ka cilvēks nekad nav spējis radīt kaut ko tik brīnišķīgu kā tas, ko ir radījusi daba! Tāpat kā integrēju dabas elementus interjera un dārza dizainā, pēkšņi iedomājos - visskaistākā kleita taču būtu no dabas - veidota no dabas elementiem, krāsām un tekstūrām!
Esmu bezgala pateicīga, ka man ir brīnišķīga draudzene - Māra Indriksone, kas strādā par floristi ziedu salonā "Fiori" un ir tikpat traka kā es, kad ir runa par radošām idejām! Viņa man palīdzēja šo ideju realizēt. Izveidojām kleitai pamatni iecerētajā formā - vēlējāmies, lai kleita būtu gara un apakšējā daļā saplūstu ar krāsainajām lapām uz zemes. Gribējām panākt efektu, lai tā it kā "izaugtu" no zemes un būtu saistīta ar visām nokritušajām krāsainajām lapām uz zemeslodes un visu rudens skaistumu visapkārt!
Mums pašām rezultāts tā patika, ka nolēmām taisīt kleitu vēlreiz - šoreiz divas kleitas. Vienu izgatavojām ar mazām bērzu lapiņām augšā, kas pāriet uz leju dzeltenās kļavas lapās un tālāk tās kļūst arvien oranžākas un sarkanākas līdz pat tumši sarkanām lapām apakšdaļā. Otra, savukārt, bija ar segliņu lapām augšdaļā, kas pāriet zaļās un dzeltenās kļavas lapās lejas daļā. Mārai bija izveidota pamatne cepurei, uz kuras piestiprinot kļavas lapas, sanāca brīnišķīga rudens lapu cepure. Manā pagalmā tobrīd bija nozāģēta liela bumbiere, kas bija jau nobrūnējusi, un no tās sanāca brīnišķīgs kontrastējošs fons Māras kleitai.
Bildes ieliku "draugiem.lv " galerijā un tās kļuva neticami populāras - galeriju skatījās ap 45 tūkstoši cilvēku. Mēs ar Māru smējāmies, ka, iespējams, būsim atklājušas jaunu modes tendenci. Varbūt drīz būs tā, ka mēs iekāpsim sabiedriskajā transportā un tur sēdēs meitenes - visas satērpušās lapu un ziedu kleitās! Cik gan tas būtu skaisti! Un kaut kādā mērā tā arī bija, jo meitenes man rakstīja un interesējās, kā mēs tādu kleitu uztaisījām, un vēlējās to izmēģināt arī pašas mājās.
Patiesībā Māra kā floriste daudz interesējas par oriģināliem risinājumiem floristikā un viņai ir gadījies redzēt modes skates, kur modeles ir ietērptas ziedu un lapu kleitās, taču tas prasa milzīgu darbu - tur strādā veselas floristu komandas! Mums arī šis uzdevums nenāca viegli - kleitu taisījām visu dienu līdz vēlai naktij, tad pa nakti to bija svarīgi nolikt vēsumā un mitrināt ar smidzinātāju ik pēc brītiņa, lai lapas nesažūtu. No rīta agri cēlāmies līdz ar saullēktu, lai paspētu nofotografēties, kamēr ir viegla gaismiņa un migla, jo vēlējāmies panākt mistisku iespaidu, lai mēs kā rudens fejas peldētu pa zemes virsu. Turklāt, kleitu uzvelkot un pārvietojoties, lapas sāk krist nost - tās ir trauslas, līdz ar to nākas kleitu visu laiku pielabot. Darbs bija liels un piņķerīgs, bet mēs to izbaudījām ar prieku - tā bija iespēja īstenot sapni, kas bija atnācis kā vīzija par kādu skaistu rudens būtni, kas saplūstu ar dabas pasakaino skaistumu.
Kad galerija kļuva tik populāra, es sapratu, ka šī ideja varētu interesēt vēl daudzas meitenes, kas vēlētos iejusties rudens karalienes lomā. Uzaicināju profesionālu fotogrāfu un piedāvāju meitenēm, kas vēlas, atbraukt pie manis un nofotografēties. Meitenes pieteicās, taču pēc divām dienām uznāca sals un pēdējās lapas no kokiem bija nokritušas - tā arī šoreiz neizdevās realizēt šo ieceri.
Vai arī pavasarim un vasarai ir kāda tāda radoša ideja padomā?
Man ir sapnis vasarā izveidot kleitu no rudzupuķēm - tieši pie mājas ir lauks, kur vasarā ir zils klajums ar rudzupuķēm. Šis uzdevums gan varētu būt sarežģīts, jo rudzupuķes ir ātri vīstošas, bet efekts varētu būt satriecošs - ir vērts mēģināt! Vēl iztēlojos matus no zāles stiebriem, kas varētu piestāvēt pie rudzupuķu kleitas - te mežā ir tāda mitra vieta, kur aug gara, skaista zāle. Mēs varētu izveidot kleitas no pļavas puķēm un sēdēt pie galda, klāta ar puķēm un zālēm zem mana lielā ozola zariem... Aizsapņojos. Paeksperimentēt ar galda klājumu no dabīgiem ziediem man arī šķiet ļoti interesanti.
Patiesībā mani vienmēr ir saistījusi daba un man ir gribējies dzīvot tuvāk dabai. Reiz ar vienu savu mīļu draugu devāmies ziemā pārgājienā uz mežu - izvēlējāmies kartē vietu, kur ir vislielākie meža apgabali un vismazāk apdzīvotu vietu, braucām, skatījāmies pa logu un lūdzām šoferim mūs izlaist vietā, kur būtu garš meža posms. Bijām plānojuši noiet dienā kādus 30 kilometrus, bet nogājām varbūt kādus piecus, jo sniegs bija ar sērsnu un katrs solis nāca ar grūtībām. Naktī savilku mugurā visu savu garderobi, ko biju paņēmusi līdzi un nakšņojām tāpat zem kokiem, paslēpjoties no vēja aiz lielas apgāzta koka saknes. Nakts bija pasakaini skaista - starp koku zariem rēgojās liels mēness un gaiši stari no tā atspīdēja un vizuļoja sniegā. Vienīgā nelaime bija tā, ka neiedomājos pa nakti zābakus ielikt iekšā guļammaisā. No rīta zābaki bija sasaluši un tos vairs nevarēja dabūt kājās. Turklāt ar vienām zeķēm kājās bija grūti izdomāt, kā lai iekurina ugunskuru. Beigās kaut kā divatā tomēr uguni iekūrām, zābaki atkusa, bet vienlaikus zābakiem izkusa arī zoles - no tās reizes man par piemiņu ir zābaki ar izkusušām zolēm. Un atmiņas par šo piedzīvojumu ir palikušas neaizmirstamas!
Ja nebūtu jādomā par praktiskiem apsvērumiem - iespēju izbraukāt uz darbu, komunikācijām, kas nepieciešamas, lai varētu strādāt mājās, un citu ģimenes locekļu labklājību, es labprāt dzīvotu kādā mazā būdiņā meža vidū. Vai var būt kaut kas skaistāks par zeltainu saules staru, kas cauri varenu koku galotnēm ielijis meža sūnās?
Vai ģimene atbalsta jūsu radošās aktivitātes?
Pirms sešiem gadiem iepazinos ar savu pašreizējo vīru, kurš pēc izglītības ir dizainers un pēc pārliecības mākslinieks - viņam ir brīnišķīga krāsu izjūta! Sākām strādāt pie kopīgām idejām ar lielu iedvesmu! Man bieži vien ienāk prātā kāda koncepcija, bet vīrs to ietērpj brīnišķīgās krāsās un formās. Kopā strādājām pie interjeru projektēšanas un iekārtošanas un realizējām dažas neprātīgas idejas, piemēram, ar puscaurspīdīgu audumu apdarināta lampa visā griestu platumā (manā mājas lapā www.studijakaste.lv- lampa "Sand Waves"), lampa glezna (ar lina audumu apvilkts rāmis, zem kura atrodas spuldzes un uz auduma ar eļļas krāsu gleznots zīmējums - lampa "Network"), lampas no avīzēm (paņēmām piepūšamu bumbu un aplīmējām to ar avīzēm ar tapešu līmi) u.c.
Vīrs strādāja arī pie lielformāta gleznām un taisīja brīnišķīgas kolāžas no krāsainiem žurnālu gabaliņiem, kuras domājām izmantot arī kā praktisku interjera elementu, piemēram, virtuves sienas paneļos. Paralēli darbam pie projektiem un interjeriem arī paši ar savām rokām izremontējām dzīvokli un, jo vairāk bija saskare ar dažādiem meistariem, jo vairāk nācās iemācīties darīt pašiem. Viss beidzās ar to, ka vīrs iemācījās pats darīt ne tikai remontdarbus, bet arī visus santehnikas darbus, bet es iemācījos pati savilkt elektrības vadus, pievienot rozetes un pat pievienot elektrības sadalītāju kasti!
Vai tik daudz piesauktā ekonomiskā krīze valstī ietekmēja arī jūsu profesionālās darbības jomas?
Kaut arī daudzi saka, ka krīze mums ir tikai galvā, mēs to izjutām ļoti reāli un spēcīgi. No savas un kolēģu pieredzes varu teikt, ka krīze ir spēcīgi ietekmējusi tieši dizaina jomu. Manā darba vietā tika nolikvidēta visa nodaļa, kurā strādāju, un mani atlaida no darba. Vīrs bija nesen pabeidzis studijas, bet darbu dizaina profesijā nevarēja atrast. Projektiem cenas bija nokritušās vairākkārtīgi, taču pārtikas un sadzīves pakalpojumu cenas turpināja augt. Daudziem dizaineriem un ainavu arhitektiem nācās pārkvalificēties un sākt strādāt citās jomās, lai nopelnītu vismaz minimālu algu. Ir skumji, ja ainavu arhitektam, kas studējis 7 gadus, lai iegūtu maģistra izglītību, un visu dzīvi nostrādājis savā profesijā, ir jāmaina darbības joma vai vispār jāpaliek bez darba, bet tā notika ar daudziem maniem kursabiedriem un bijušajiem kolēģiem. Citi aizbrauca strādāt uz ārzemēm, bet man ir prieks, kad dzirdu, ka kāds no viņiem arī atgriežas.
Es pirms krīzes sākuma biju paspējusi pastrādāt un padzīvot ārzemēs un, lai vai cik tur būtu labi apstākļi vai atalgojums, skaidri zināju, ka no Latvijas vairs braukt prom negribu. Vēl iepriekšējā darba vietā strādājot, mani nosūtīja ainavu arhitektes darbā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Darbs bija ļoti aizraujošs - strādāju Abu Dabi vienā no lielākajām apzaļumošanas firmām, projektēju pasakaini dārgus atpūtas kompleksus un dārzus, pieczvaigžņu viesnīcas teritorijas.
Bija ļoti interesanti iepazīties ar arābu mentalitāti, pavisam citiem dzīves uzskatiem un prasībām pret dizainu un materiāliem, kas mums, eiropiešiem, brīžiem šķita ļoti dīvainas. Piemēram, man bija jaunums, ka dārzos nekur nedrīkst attēlot cilvēku attēlus vai skulptūras. Dīvaini šķita arī, ka viņi dārza terasēm neizmanto koku, kas šajā sausumā lieliski saglabātos un nebojātos, bet vēlas tikai akmeni vai flīzes, uz kurām vasarā +50 grādu karstumā var apdedzināt kājas.
Darbs man ļoti patika, bija iespēja arī vadīt citu ainavu arhitektu darbu. Kolēģi bija no Indijas, Filipīnām, Sīrijas, Ēģiptes un citām eksotiskām valstīm un bija aizraujoši iepazīties ar viņu mentalitāti. Katru piektdienas pēcpusdienu birojā tika rīkots nacionālais vakars, kurā kāds no darbiniekiem iepazīstināja ar savas tautas nacionālajiem ēdieniem un tradīcijām. Taču man ļoti pietrūka Latvijas gaišo vakaru (Emirātos neatkarīgi no gadalaika katru vakaru plkst. 18.00 paliek tumšs).
Patiesībā varu pastāstīt to kā kuriozu, kā pirmajā vakarā biju izpētījusi Abu Dabi karti un izlēmusi, kurus parkus pēc darba apskatīšu un fotografēšu, un biju pilnīgi pārsteigta, ka, darbam beidzoties, ārā bija melna nakts un neko paspēt nofotografēt vairs nevarēja. Vēl man ļoti pietrūka Latvijas dabas - plašuma, zaļuma, svaiguma... Emirātos ir tikai pilsētas un tuksnesis un viss, kas ir zaļš, tiek mākslīgi apūdeņots un mēslots. Viņiem pat nav melnzemes! Vienīgais organiskais mēslojuma materiāls ir kokosa šķiedras. Lai ierīkotu dārzu, visa zeme metra dziļumā ir jāizņem un jāved projām, jo tā ir pārāk sāļa. Tās vietā jāatved cita zeme no kalniem, kas gan ir tikpat smilšaina kā aizvestā.
Dzīvojot daudzstāvu namā starp tūkstošiem iebraucēju un tūkstošiem debesskrāpju visapkārt un vērojot cilvēku burzmu uz ielām, jutos šeit pilnīgi sveša un neiederīga - kā ieslodzīta krātiņā zooloģiskajā dārzā. Turklāt balto meiteni šeit bieži vien arī apkārtējo skatieni vēroja kā tādu eksotisku dzīvnieku. Un interesanti ir tas, ka atrodoties Latvijas sabiedrībā, tu instinktīvi jūti, ka cilvēki tevi saprot - mums ir kopīga vēsture, kopīgas bērnības atmiņas un šeit mēs visi esam savējie. Ārzemēs tā nekad nav - nekad nav tādas sajūtas, ka apkārtējie tevi varētu saprast tā kā tevi saprot Latvijā, lai vai cik draudzīgi viņi tevi uzņemtu. Man ļoti pietrūka māju, savu tuvinieku un vīra, ar kuru toreiz bijām tikai nesen iepazinušies.
Latvijā krīzes laikā brīžiem pieķēru sevi pie domas: "Kā būtu, ja es toreiz būtu palikusi strādāt Emirātos?". Tā kā ne vīram, ne man krīzes laikā nebija darba, iestājos Nodarbinātības aģentūras kursos, studēju grāmatvedību un dzīvojām no stipendijas 70Ls mēnesī. Gaidīju meitiņu un grāmatvedības eksāmenu nokārtoju 8. grūtniecības mēnesī. Tā kā tuvākajā laikā ekonomiskā situācija neuzlabojās, kad meitiņai palika gadiņš, vīrs aizbrauca strādāt uz Zviedriju. Kaut arī daži tuvinieki un draugi mani mudināja braukt līdzi, es tomēr apņēmos Latviju nepamest un uzsākt šeit ko ilglaicīgu, lai vīram pēc kāda laika būtu pamudinājums braukt atpakaļ. Nodibināju savu uzņēmumu SIA "Dizaina Studija Kaste", ievācos telpās, ko paši savām rokām bijām izremontējuši. Strādāju ar interjera un dārza projektiem, tāpat arī ar reklāmas dizainu - izstrādāju reklāmas bukletus, firmu logotipus, vizītkaršu dizainu. Kaut arī šeit gāja grūti, jo pasūtījumu bija maz, nepietika naudas reklāmai, projektu cenas bija ievērojami kritušās, bet man ir tendence izstrādāt visus projektus ļoti detalizēti un cītīgi, un tas prasa pārāk daudz laika attiecībā pret projektu cenām, es apņēmos projām nebraukt.
Brīžiem kārdinājums ir liels, jo tas būtu tik vienkārši - vīrs tur ir iekārtojies, viņam ir dzīvoklis un pastāvīgs darbs, viņa draugi ir pārcēlušies uz turieni ar savām ģimenēm, tur ir sociālās garantijas, cilvēki ir draudzīgi un vide ir droša, tomēr tās nav mājas! Mūsu mājas ir šeit! Šeit, kur arī mūsu vecāki un vecvecāki pārvarēja dzīves grūtības un nekur nebēga, vienīgi smagi strādāja un priecājās par savu zemi un sava darba augļiem! Turklāt šobrīd es visvairāk par visu gribu pateikties - pateikties krīzes laikam par to, ka tas mani pamudināja nodibināt savu uzņēmumu, iet kursos un mācīties; pateikties visām grūtībām par to, ka tās mani stiprināja un deva man pieredzi, no tām daudz ko iemācījos; pateikties saviem brīnišķīgajiem vecākiem par to, ka viņi mani atbalstīja un deva man iespēju novērtēt to, cik esmu laimīga par to, ka viņi man ir; pateikties savam vīram par to, ka viņš meklēja un atrada risinājumu sarežģītai situācijai un par to, ka visvairāk tieši prombūtnē esam novērtējuši to, cik mēs viens otram esam svarīgi un vajadzīgi un cik ļoti mums vajadzētu to vienam otram izrādīt arī ikdienā!
Es spītīgi nepadodos un, kaut arī dizaina jomā pieprasījums pašlaik nav ievērojami pieaudzis, man galvā ir daudz radošu ideju, esmu nobriedusi daudz strādāt un pierādīt sev un Latvijai, ka grūtības var mūs mudināt strādāt ar vēl lielāku degsmi un atdevi un sasniegt panākumus tepat Latvijā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!