Pāreja uz vasaras laiku negatīvi ietekmējot neelastīgos prātus  (182)

Psihoterapeite Aina Poiša norāda, ka pulksteņa rādītāju pārgriešana uz priekšu vai atpakaļ uztrauc tikai tos cilvēkus, kas nav spējuši „galvu ieriktēt pareizi". Viņa uzskata, ka racionāla iemesla par to uztraukties nav.

Teorētiski esot pieņemts uzskatīt, ka tas ietekmē fizioloģisko pusi, kas ir sasaistīta ar dabas procesiem, taču Poiša skaidro, ka realitātē mūsdienu cilvēks ir tik ļoti pieradis pie ārējā spiediena un ietekmēm un aizgājis prom no dabas, ka laika pabīdīšanai par stundu turp vai atpakaļ nav vairs nekādas nozīmes.

Jautāta, vai arī viņai nākas saskarties ar šādiem cilvēkiem, viņa atzīst, ka jā.  Taču psihoterapeite ir pieņēmusi, ka dažus cilvēkus satrauc viss, tostarp arī laika maiņa.

Savukārt jogas skolotāja Baiba Kranāte norāda, ka liela nozīme ir tam, kā cilvēks pavada ikdienu. „Es pati esmu cilvēks, kas elastīgi organizē savu laiku un dienaskārtību, un varu veiksmīgi pielāgoties sociuma prasībām, kā dēļ mani laika mainīšana neietekmē. Tomēr esmu dzirdējusi kompetentu pētnieku lekcijas par šo tēmu un sapratusi, ka daudzu cilvēku veselību šīs pārmaiņas ietekmē pat ļoti slikti."

Kranāte stāsta, ka pati dzīvo saskaņā ar dabu, bet tas vairāk ietekmē tehniskus cilvēkus. „Tāpat, ja cilvēks aizbrauc ziemā sauli baudīt uz citām zemēm, tad adaptācija prasa vismaz trīs dienas un vēl trīs dienas atkārtota pierašana pie vides maiņas seko pēc atgriešanās - tas organismam ir smags trieciens." Ajūrvēdas speciāliste uzskata, ka ikgadējā diskusija par laika maiņu jau vien parāda, ka daudzus tā tomēr uztrauc.

Patlaban pavasarī un rudenī pulksteņu rādītājus stundu uz priekšu un atpakaļ no pasaulē esošajām aptuveni 200 valstīm griež vien mazākā daļa - 70 valstīs. Portāls "Delfi" iepazīstina ar populārākajiem argumentiem "par" un "pret" pulksteņa rādītāju griešanu:

Emocionālais faktors - "laika griešanas" idejas autora Džordža Hadsona doma bija ar pulksteņa rādītāju pagriešanu panākt, ka cilvēki vasarā izbauda vairāk saules gaismas.

Enerģijas taupīšana - tādējādi tiek ekonomēta apgaismojuma elektrība, jo cilvēki ir nomodā vairāk gaišo stundu un nav nepieciešams mākslīgs apgaismojums

Drošības faktors - dažādos pētījumos regulāri tiek pierādīts, ka, pārejot uz vasaras laiku, par dažiem procentiem samazinās autoavāriju skaits un citu negadījumu iespējamība, kurus ietekmē tumsa.

Veselības faktors - cilvēkiem pieejams lielāks laiks, ko pavadīt gaismā, kas palielina iespēju nodarboties ar dažādām fiziskajām aktivitātēm svaigā gaisā.

Emocionālais faktors - dzīvojot tuvāk ekvatoram, sezonu maiņa nav aktuāla, tā skar tikai tos, kuri izjūt ziemas un vasaras nomaiņu, kas, piemēram, Havaju salās vai Indijā nav manāma.

Enerģijas taupīšana - ņemot vērā, ka arī dienas laikā modernais cilvēks tāpat daudz laika pavada slēgtās mākslīgi apgaismotās telpās, turklāt izmantojot energoefektīvās spuldzes, ietaupīt elektrību šādā veidā nevar. Pat pretēji - ja cilvēki ir nomodā lielāku diennakts gaišo un līdz ar to arī karsto laiku, vairāk elektrības tiek patērēts gaisa kondicionētāju un ventilatoru darbināšanai.

Idejas nepopularitāte - noskaidrots, ka vidēji pat tajās valstīs, kur diskusija par pāreju uz vasaras laiku "ir aktuāla", tā patiešām satrauc vien aptuveni 1% iedzīvotāju.

Veselības faktors - konstatēti miega traucējumi to cilvēku vidū, kuri dzīvo noteiktā stingrā ritmā, kā rezultātā ik reiz pēc laika maiņas vismaz uz nedēļu krītas viņu produktivitāte.

Laika plānošanas faktors - ar regulārām problēmām saskaras tie, kuri daudz ceļo vai ikdienā kontaktējas ar cilvēkiem dažādās pasaules malās. To vēl vairāk pasliktina tas, ka regulāri kāda valsts maina likumu, nosakot, vai pavasarī pāries uz vasaras laiku vai to tomēr nedarīs.

Vasaras laiku Latvijā pirmo reizi ieviesa 1981. gadā. Sākot no 1997.gada, vasaras laiks Latvijā ir spēkā no marta pēdējās svētdienas plkst.3 līdz oktobra pēdējās svētdienas plkst.4.

Pāreju uz vasaras laiku un atpakaļ Latvijā nosaka 2010. gada 26. oktobra Ministru kabineta noteikumi "Par pāreju uz vasaras laiku". Noteikumos minēts, ka Latvijā pāreja uz vasaras laiku notiek šādā kārtībā: marta pēdējā svētdienā plkst.3 atbilstoši otrās joslas laikam pulksteņa rādītājus pagriež par vienu stundu uz priekšu un attiecīgi oktobra pēdējā svētdienā plkst.4 - par vienu stundu atpakaļ. Par pāreju uz vasaras laiku un atpakaļ Latvijā atbildīgā institūcija ir Ekonomikas ministrija.

Savukārt Eiropas Savienībā pāreju uz vasaras laiku nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 19.janvāra direktīva par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku. Direktīva nosaka vasaras laika sākumu un beigas vienoti visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Latvijai tuvākās valstis, kas nepāriet uz vasaras laiku, ir Krievija un Baltkrievija, kas pie šāda lēmuma nonāca 2011. gadā.