Pieci iemesli, kāpēc cilvēkiem patīk sevi žēlot un skumt  (18)

Jau savos pirmsākumos cilvēkiem nācās koncentrēties uz briesmām un potenciālajiem draudiem, lai novērstu priekšlaicīgas nāves risku. Tādējādi negatīvie notikumu pavērsieni un iespējamās nepatikšanas jau ir ieprogrammētas mūsu instinktos un apziņā, brīdinot par to sekām, kā arī kādu laiku nezūdot no apziņas, lai situācija neatkārtotos.

Psihologi šo fenomenu dēvē par ironisko domāšanu, kas izpaužas brīžos, kad nedrīkst smieties, bet tie nāk vēl vairāk, citu acu priekšā neizdodas lieta, kas vienatnē sanākusi teicami, kā arī piepildās tas no kā baidāmies, un daudz citu lietu.

Tāpat ir secināts, ka cilvēkiem, kas nemitīgi par kaut ko raizējas, smadzenes darbojas krietni aktīvāk, jo neapzināti visi spēki tiek veltīti konkrētās lietas analizēšanai pat tad, ja mērķis ir vienkārši pārstāt par to domāt.

Būtiski, ka izdzīvojot noteikta veida sāpes, pēc zināma laika perioda iestājas rezistence pret to radīto pārdzīvojumu, kā rezultātā cilvēka dabā ir meklēt arvien jaunas lietas, par ko pārdzīvot.

Tādēļ pieauguša vecuma cilvēkiem ir krietni grūtāk pielāgoties pārmaiņām, jo nedrošības sajūta var veicināt depresijas rašanos un pašnožēlas attīstīšanos, savukārt, piedzīvojot neveiksmi, aktivizēsies paredzētā negatīvo seku pieredzi, mudinot cilvēku virzīties uz priekšu, pārciestu neizdošanos.

Tas ļāvis secināt, ka nomāktība un skumjas cilvēka prātā rodas nepiespiesti, savukārt pozitīva noskaņojuma uzturēšana pieprasa zināmu piepūli, ko var pielīdzināt regulāriem garīgiem treniņiem, kas liek sevi uzturēt mentālā formā.