Visi vīnziņi - meļi?  (201)

Radot plašu sabiedrības ažiotāžu, blogeris vīnu degustēšanu, kā arī citas ar šo dzērienu saistītas nodarbes, nodēvējis par vienu no muļķīgākajiem laika pavadīšanas veidiem, savukārt vīnziņus - par meļiem, minot arī savu ideju pamatojošus argumentus. 

Turpinājumā piedāvājam Roberta Gonzalesa veiktos novērojumus, atgādinot, ka autora secinājumi ir subjektīvi un tas, cik nopietni tos uztvert, atkarīgs no katra lasītāja individuāli.

Tā raksturo fenomenu vienu un to pašu vīna šķirni novērtēt ar atšķirīgu punktu skaitu, nezinot, ka vīns tiek degustēts atkārtoti. Tādējādi, vīna eksperti, paši to neapzinoties, nostāda savu viedokli pretrunā iepriekš paustajam, demonstrējot nekompetenci un apstiprinot ticamības trūkumu vīnu degustācijās iegūtajiem rezultātiem.

Tāpat bloga autors uzsver, ka izdevuma "Wall Street Journal" publikācijā minētie vīnziņi pārstāvējuši Ziemeļamerikas prestižākos nozares speciālistus, kas vēl jo vairāk liecina par šīs profesijas, kā arī vīna degustēšanas bezjēdzību.

"2001. gadā franču pētnieks Frederiks Brošē uzaicināja piecdesmit četrus vīnu pazinējus, sniegt savus raksturojumus par diviem it kā dažādiem vīniem - sarkanvīnu un baltvīnu. Patiesībā abās glāzēs izrādījās ieliets vienas un tās pašas šķirnes baltvīns, tikai vienas glāzes saturs tika iekrāsots ar sārtu pārtikas krāsvielu.

Eksperti šo tā dēvēto "sarkanvīnu" raksturoja, izmantojot izplatītākos šo dzērienu apzīmējošus izteiksmes līdzekļus. Tika minēta gan vīna "bagātīgā augļu buķete", kuru radīto garšu "galvenokārt veido sarkanas krāsas ogas", kā arī citi vispārzināmi apgalvojumi par sarkanvīna izcelsmi.

Neviens no vīndarības speciālistiem neatklāja, ka nogaršotie dzērieni patiesībā ir vienādi, kas teicami apliecina, ka šim procesam nav ne mazākā ticības faktora," ar patiku secinājis bloga autors.

Tāpat publikācijas autors uzsvēris faktu, ka garšas sajušana notiek emociju, kā arī indivīda prāta stāvokļa iespaidā un šī tendence ir pierādīta neskaitāmos pētījumos.

Pamatojot šo novērojumu, blogeris minējis kādu pētījumu, kurā noskaidrots, ka cilvēki ēdienu novērtē kā baudāmāku tad, ja to iespējams nogaršot mierīgā un relaksētā atmosfērā, kā arī patīkamā interjerā, nevis, piemēram, trokšņainā ātro uzkodu ēstuvē.

Šo apgalvojumu raksturo vēl kāds iepriekš minētā franču pētnieka Brošē veikts pētījums, ko labprāt aplūkojis arī bloga autors.

Minētā pētījuma dalībniekiem tika piedāvātas divas vīna pudeles, kurās tika ieliets augstvērtīgs un dārgs vīns, informējot, ka tas gan atrodams tikai vienā pudelē, jo otrā ieliets lēts dzēriens.

Ticot pētījuma vadītāja sniegtajai informācijai par dzērienu izcelšanos, tā dalībnieki vienu no vīniem raksturoja kā "izsmalcinātu" un "garšas ziņā piesātinātu", kamēr otrs tika nodēvēts par "vienkāršu" un "vāju", neraugoties uz faktu, ka raksturots tika viens un tas pats dzēriens.

Šo uzskatu pamato novērojumi par zinātnes neiesaistīšanu vīnu degustēšanā, pakļaujot tās rezultātus subjektīviem cilvēku spriedumiem, nespēju pilnvērtīgi apkopot iegūtos rezultātus vīnu garšošanā, kā arī vienotu standartu, kas būtu jāievēro vīndarības speciālistiem, trūkumu.

Tādējādi vīnu šķirnēm bieži vien tiek piešķirti nepamatoti vērtējumi, laupot ticamību to patiesumam, jo vīna novērtējumu var ietekmēt pat tik triviāli faktori, kā degustēšanas laiks, degustētāja iepriekšējā maltīte un citi.

Tāpat bloga autors uzsvēris nepareizo vīnu baudīšanas procedūru struktūru, minot, ka bieži vien vīna speciālistiem jānogaršo pārāk daudz vīna šķirņu nepietiekamā laikā, kas korelē ar iepriekš minēto novērojumu par vienas un tās pašas vīna šķirnes atšķirīgu vērtējumu pie viena un tā paša speciālista.

To apstiprina kāds pētījums, kurā atklāts, ka vīna degustētāji lieto noteikta konteksta vārdus, lai raksturotu nosacīti dārgus un lētus dzērienus. Lētos dzērienus raksturojošie vārdi tiek lietoti samērā bieži, savukārt tā dēvēto dārgo dzērienu garšu apzīmē samērā reti lietoti izteiksmes līdzekļi, tādējādi it kā pastiprinot dzēriena izsmalcinātību.

Tāpat bloga autors arī minējis konkrētos vārdus un to grupas, kas izmantoti dzērienu raksturošanā. Piemēram, dārgie vīni tiek raksturoti ar tādiem spēcīgiem epitetiem kā "intensīvs", "bagātīgs", "dūmakains" un "samtains", kā arī noteiktām garšas notīm, piemēram, šokolādes un tabakas aromātu. Savukārt lētākajiem dzērieniem visbiežāk tiek piešķirta vienkārša "augļu", "tīrības", "svaiguma" un "sulīguma" garša.

Tāpat, lai raksturotu dārgākus dzērienus, tiek izmantoti ekskluzīvāki īpašības vārdi, kas aizstāj to vienkāršākos sinonīmus - "sens", "elegants" un "īpatnējs", nevis "patīkams", "atsvaidzinošs" un "jauks".

Līdzīgs princips ievērots arī, informējot par ēdienu kombinācijām, ar ko konkrēto dzērienu iespējams baudīt - lētākos vīnus ieteicams dzert ar cāli vai picu, bet dārgākos - ar jūras veltēm un medījumiem, novērojis bloga autors.

Tāpat minēts fakts, ka dzērienu izsmalcinātā izcelsme, kas ir pamats to cenu variēšanai, ne vienmēr garantē atbilstošu garšu, jo ierindas pircēji bieži vien izvēlas vienkāršākas garšas un izcelsmes vīnus, kas atbilst arī to finansiālajām iespējām.

Savukārt tā dēvēto ekskluzīvo vīnu garša nereti atbilst vien vīndarības speciālistu gaumei, un, neraugoties uz gūtajām zināšanām kādā no vīnu baudīšanas meistarklasēm, patērētāji visbiežāk atgriezīsies pie agrākajiem vīna iegādes un dzeršanas paradumiem, kas ne vienmēr izceļas ar savu izsmalcinātību.