Divdesmit gadu vecais Metjū Būts no Mančesteras sevi sāka badināt četrpadsmit gadu vecumā. Anoreksijas smagākajā pakāpē puisis svēra vien divdesmit astoņus kilogramus un bija pilnībā atteicies no ēdiena un šķidruma uzņemšanas.
Astoņpadsmit gadu vecumā puisis nokļuva slimnīcā, kur pēc Metjū sirds apstāšanās ārsti divdesmit minūtes cīnījās par viņa dzīvību, un nu jaunietis ir atveseļojies un darbojas fitnesa klubā, kā arī vēlas kļūt par personisko treneri.
Kā atklāj Metjū, ēšanas traucējumi puisi piemeklēja vidusskolā, kur jaunietis tika apsmiets atšķirīgā izskata un interešu dēļ.
Nemitīgo pazemojumu dēļ Metjū uzsāka nodoties nemitīgiem treniņiem un ierobežot pārtikas patēriņu, tādējādi cerot darīt galu nemitīgajai apsmiešanai un beidzot iekļauties pārējo vidusskolēnu lokā. Tomēr puiša centieniem nebija panākumu, un apsmiešana turpinājās.
"Mani apsmēja tāpēc, ka biju citāds. Man bija gari mati, un es spēlēju bungas skolas smagā metāla grupā, kā arī nekontaktējos ar skolas populārajiem jauniešiem.
Lai kļūtu muskuļotāks un varētu sevi aizstāvēt pret pāridarītājiem, sāku apmeklēt svaru zāli, ko vēlāk papildināja arī ēdienreižu izlaišana, uzskatot, ka tādējādi man izdosies ātrāk uztrenēt labāku fizisko formu.
Tā rezultātā svars, protams, sāka kristies, tomēr es jutos labi, jo manā dzīvē beidzot bija kaut kas, ko varu kontrolēt. Tiesa, apsmiešanas dēļ pametu arī skolu," kādā intervijā stāsta Metjū.
Ikdienā Metjū mājās uzturējās viens, jo viņa sešdesmit vienu gadu vecā māte strādāja par ierēdni un mājās pārradās vien vakarā. Tādējādi puisis neieturēja ne brokastis, ne pusdienas un astoņas stundas dienā nodevās fiziskiem treniņiem.
Redzot, ka Metjū atsakās arī no vakariņām un ir nokrities svarā līdz četrdesmit četriem kilogramiem, viņa māte puisi nogādāja pie ārsta. Metjū tika diagnosticēta anoreksija un nozīmēta ārstēšanās, tomēr pēc diviem mēnešiem puiša svars jau bija pazeminājies līdz trīsdesmit pieciem kilogramiem. Metjū vairs nespēja staigāt, un tika pārvietots invalīdu ratiņos.
"Sākotnēji es atteicos no ēdiena, tomēr pēc gadu ilgas intensīvas terapijas, kas tika izieta trīs dažādās klīnikās, kas specializējas ēšanas traucējumu ārstēšanā, sāku ilgoties pēc mājām un centos uzņemt pārtiku.
Kad mans svars sasniedza sešdesmit trīs kilogramu, saņēmu atļauju doties mājās, tomēr ātri vien atgriezos pie vecajiem ēšanas paradumiem un pārspīlētās trenēšanās. Es izmisīgi centos zaudēt svaru, tomēr zināju, ka vienīgais veids, kā atkal nenokļūt slimnīcā, ir maldināt cilvēkus, liekot domāt, ka esmu atveseļojies un ēdu normāli," atminas jauneklis.
Reizi divās nedēļās Metjū apmeklēja ārstu, kurš pārbaudīja, kā norit puiša atveseļošanās. Lai neatklātu savu patieso stāvokli, Metjū pirms vizītes izdzēra divus litrus ūdens, tādējādi radot iespaidu par svara pieaugšanu.
"Vakaros, tiekoties ar savu māti, stāstīju viņai, ka esmu ēdis brokastis un pusdienas, nosaucot ēdienus. Tā kā viņa dienas pavadīja darbā, par manu patieso dzīvesveidu bija viegli samelot.
Man šķita, ka jūtos labi, tomēr es vairs nespēju ne normāli domāt, ne sevi kontrolēt. Bija sajūta, ka manā galvā dzīvo cita persona," stāsta puisis.
Neraugoties uz sāpēm, nemitīgo salšanu un nespēku, Metjū nespēja atbrīvoties no savas apsēstības un turpināja atteikties no ēdiena. Tāpat puisis uzsāka lietot caureju izraisošus medikamentus, dienā apēdot pat četrdesmit tablešu.
2010. gada Ziemassvētkos Metjū pat pavadīja vienu dienu nemitīgi minoties uz velotrenažiera, jo paniski baidījās no pieņemšanās svarā.
Puiša ķermenis jau bija atteicies no pilnvērtīgas funkcionēšanas, un arī viņa prāts bija sasniedzis kritisko robežu. Ciešot no kompulsīvās apsēstības traucējumiem, Metjū pavadīja sešpadsmit stundu dienā, vienkārši riņķojot pa istabu, jo puisis nespēja mierīgi nosēdēt.
Slimības smagākajā pakāpē Metjū trīs nedēļu garumā atteicās arī no ūdens uzņemšanas, kā arī netīrīja zobus un nemazgāja seju, baidoties, ka mazākā ūdens pilīte var radīt puiša svara pieaugumu. Puiša lūpas no dehidratācijas asiņoja.
"2011. gada janvārī manai mutei nekas nedrīkstēja pieskarties. Es modos četros no rīta, lai zombija stāvoklī riņķotu pa savu istabu līdz desmitiem vakarā. Tā bija darbošanās autopilotā – es lāgā nespēju nostāvēt, tomēr man bija jākustas, lai neuzbarotos, neraugoties uz neciešamajām sāpēm, ko jutu.
Es sapņoju par ēdienu, un bija skaidrs, ka mans prāts un organisms izmisīgi lūdz pēc pārtikas un ūdens, bet es to noraidīju. Man sākās paranoja un halucinācijas, uzskatīju, ka esmu dzēris ūdeni, lai gan to nebiju darījis.
Beigu beigās es neko vairs nespēju norīt, manas lūpas bija saplaisājušas un nemitīgi asiņoja, savukārt seja pūžņoja.Es vairs negāju uz virtuvi, jo baidījos, ka manā ķermenī var iekļūt ēdiens un ūdens," atceras Metjū.
2011. gada februārī puisis krietni smagākā stāvoklī otro reizi slimnīcā. Pēc divām dienām Metjū piemeklēja sirds lēkme, un jaunietis divdesmit minūtes pavadīja bez dzīvības. Kad mediķiem izdevās Metjū atdzīvināt, jauneklis beidzot atskārta, ka viņa dzīvība būs atkarīga vien no spējas atsākt uzņemt pārtiku.
"Atmostoties no klīniskās nāves un saprotot, ka divdesmit minūtes biju miris, izplūdu asarās. Kad mana māte mani apmeklēja un pateica, ka ārsti desmit minūtes centās mani atdzīvināt, jutos neizsakāmi vainīgs par to, ko esmu viņai nodarījis. Sapratu, ka manai dzīvei jāmainās. Tas bija kā modinātājpulksteņa zvans, kas lika pamosties no murga.
Palūdzu mātei spoguli, lai aplūkotu savu seju. Ieraugot tās attēlu, nepazinu sevi. Es izskatījos pēc astoņdesmit gadu veca vīra, nevis jaunieša. Tiku ēdināts caur sistēmu un arī tualetes apmeklējums notika caur caurulīti. Tas bija pazemojoši," stāsta puisis.
Metjū ķermenis bija tik ļoti novārdzināts, ka mediķiem nācās ik pa divām stundām veikt puiša asins analīzes, lai kontrolētu glikozes līmeni. Badošanās bija izraisījusi aknu, nieru un sirds mazspēju.
Laika gaitā puiša organisms atkopās no piedzīvotā šoka, un Metjū atguva spēju staigāt, kā arī pavadīja ilgu laiku īpašās klīnikās, ārstējoties no slimības radītajiem garīgajiem traucējumiem.
Šobrīd puisis dzīvo kopā ar savu draudzeni Tamiju, atklājot, ka meitene ir viņa lielākais atbalsts un palīdz brīžos, kad Metjū prātu nodarbina negatīvas domas. Tāpat puisis regulāri trenējas un drīzumā kļūs par fitnesa treneri.
"Bez dzīvības pavadītais laiks man ir licis saprast, cik ļoti vēlos dzīvot. Man ir dota otrā iespēja un vēlos to pilnvērtīgi izmantot, kā arī atlīdzināt mātei nodarītās sāpes. Es nevēlos vairs izniekot savu dzīvi," teic Metjū.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
