Divdesmit viena gada vecumā Madara uzņēmās rūpes par savu trīspadsmit gadu veco brāli Ilgvaru Jāni. Pašai negaidot, Madara no Ilgvara māsas kļuva par viņa oficiālo aizbildni. Mātes pienākumus nācās apgūt nekavējoties, tomēr padomus audzināšanā meitene nemeklē grāmatās.
Dodot dzīvību brālītim, slimībai piekāpusies māte
"Par Ilgvara aizbildni kļuvu pagājušajā gada vasarā, kad augustā nomira mūsu mamma. Man esot septiņpadsmit, bet Ilgvaram – septiņus gadus vecam, bija aizgājis arī mūsu tēvs. Paliekot bez vecākiem, apzinājos, ka esam viens otram vienīgā īstā ģimene, tādēļ pār brāli bez liekām šaubām uzņēmos aizbildniecību," savu stāstu klusi, tomēr apņēmīgi iesāk Madara.
Madaras un Ilgvara mammai pirms desmit gadiem tika konstatēta izkaisītā jeb multiplā skleroze, kas spēcīgi ietekmē centrālās nervu sistēmas darbību. Neraugoties uz sliktajām prognozēm, slimību uz laiku izdevies apklusināt, tomēr tā atgriezusies ar divkāršu sparu.
"Kad mammai atklāja slimību, man bija divpadsmit gadu. Tā viņu skāra smagi, tomēr radās iespēja iesaistīties nesen atklātu, eksperimentālu zāļu testēšanā, un tās viņu izglāba. Mamma tika uz kājām un sāka jaunu dzīvi. Viņa burtiski uzplauka un atrada sev arī mīļoto cilvēku," acīm silti mirdzot, atminas meitene.
Tā, pirms trīs gadiem Madaras un Ilgvara ģimenē ienāca arī mazais Mārtiņš, tomēr tieši rūpes par ģimenes pastarīti paņēmušas mammas dzīvību.
"Sākotnēji pastāvēja šaubas, vai mammas veselības stāvoklis ļauj dot dzīvību vēl vienam bērniņam, tomēr mazais brālītis piedzima bez sarežģījumiem.
Diemžēl pirmos divus Mārtiņa dzīves gadus, viņam augot, mamma pilnībā aizmirsa par sevi. Viņa mazajam bērniņam atdeva sevi visu, piemirstot par slimību un nepieciešamajām pārbaudēm. Tomēr šo divu gadu laikā slimība atkal sāka progresēt, un tā attīstījās tik tālu, ka mamma vienkārši nieka trīs mēnešu laikā aizgāja," balsij notrīcot vien nedaudz, stāsta Madara.
Jau bērnībā zināja, ka par brāli būs jāparūpējas pašai
Līdz ar jaunajiem pienākumiem mainījušās arī Madaras un Ilgvara attiecības. Nācies saprast, ka draugs un sabiedrotais nu ir kļuvis arī par personu, kam padsmitgadnieks jāizaudzina par kārtīgu cilvēku, reizē neaizmirstot par prasmi uzklausīt un sadzirdēt otru tādu dzīves skādētu dvēseli, ar ko jāsadzīvo arī pašai.
"Nezinu, kāpēc, bet jau kopš pusaudzes gadiem sevī biju iedzinusi apziņu, ka par brāli tāpat nāksies parūpēties man. Viņa audzināšanā iesaistījos jau no agra vecuma. Ilgvara raksturs nav no vieglajiem, un jau no bērna kājas viņš klausīja vienīgi mani, tādēļ zināju, ka man ar viņu būs kaut kā jātiek galā.
Protams, sākumā bija milzīga panika. Bija grūti aptvert, ka tagad mana galvenā prioritāte ir brāļa audzināšana. Tas nebija viegli, īpaši tāpēc, ka nācās uzreiz kļūt par mammu pusaudzim, kurš savas izjūtas glabā aiz deviņām atslēgām.
Reiz viņam jautāju, kāpēc nebrauc pie mammas uz slimnīcu tik bieži, un viņš atbildēja: "Man bija bail." Varbūt viņš ar savām bērna acīm redzēja to, ko es nepamanīju. Redzēja, ka mamma mirst," prāto Madara.
Lielāko šoku piedzīvoju, saprotot, ka nu man jākļūst par pieaugušo un jāņem brālis pie sevis, jo jutu, ka viņš vēlas dzīvot ar mani. Attiecības ar mammas draugu ir labas, pēc viņas nāves esam satuvinājušies vēl vairāk, tomēr Ilgvars vienmēr ir gribējis būt man tuvumā," nosaka Madara.
Strādāšana bez brīvdienām un sadzīves rūpes kā savdabīga terapija
Tiesa, negaidītā atbildības uzņemšanās un koncentrēšanās uz jaunajiem pienākumiem ļāvusi vieglāk pārciest pirmos mēnešus pēc mammas nāves. Lai saņemtos un rastu spēku dzīvot tālāk, Madara gluži kā savdabīgu terapiju izmantojusi darbu.
"Ar visu to haosu, ko nācās piedzīvot pēc mammas nāves, bija ļoti grūti nokārtot daudzās formalitātes, kas skāra mantojuma lietas, aizbildniecības nokārtošanu, kā arī Ilgvara pārcelšanos no Dobeles uz Rīgu.
Līdz šī gada maijam strādāju arī "Radio bārā" par oficianti. Nu darbu esmu pametusi, lai varētu godam absolvēt studijas, tomēr tieši darbā pavadītās naktis man ļāva atslēgties no mammas zaudējuma.
Gada laikā izmantoju vien trīs brīvdienas, lai domāšanai par notikušo neatliktu ne spēka, ne laika. Arī pats aizbildniecības iegūšanas process bija sarežģīts. Bāriņtiesa ir iestāde, par kuru savulaik visvairāk sūkstījās arī mamma.
Neskaitāmas formalitātes, papīru kārtošana, nevajadzīga neskaidrības un sausa attieksme. Cilvēkam, kurš nekad nav saskāries ar šo institūciju darbību, nav viegli to izprast arī cilvēcisko faktoru dēļ. No aizbildniecības kārtošanas procesa atminos vien papīrus aiz papīriem.
Arī mammu burtiski tracināja komplicētais dokumentu kārtošanas process un darbinieku pienākums apsekot bērnu dzīvesvieta, lai pārliecinātos par apstākļu piemērotību. Protams, tas tiek darīts bērnu interesēs un ir nepieciešams, tomēr ir grūti savā teritorijā un pasaulē ielaist svešinieku, ļaujot aplūkot intīmus, tev nozīmīgus sīkumus, ielūkoties mājas sirdī, tā pārkāpjot tās iemītnieku privātās robežas," prāto Madara.
Mēs beidzot sākam atcerēties, kā tas ir - dzīvot
Šobrīd Madara ar Ilgvaru, kā arī savu mīļoto cilvēku dzīvo kopā. Attiecības reizēm ir piesardzīgas, tomēr sirsnīgas. Trijotnei pievienojies arī ģimenes luteklis – vēl krietnu devu Madaras uzmanību pieprasošs un rejošs četrkājainis. Ikdiena pamazām kļūst vieglāka, ir atgūta zināma emocionālā stabilitāte. Lai gan Madara ar brāli vēl ir tikai ceļa sākumā, ieminot taciņu vienam pie otra, pamazām tiek veidots atspēriens tālākai nākotnei, tiek ievilkta elpa jaunam dzīves sākumam.
"Tagad dzīvojam zem viena jumta, un, šķiet, abi pamazām esam sapratuši, ka esmu mamma. Māsa es vairs neesmu. Arī mans mīļotais cilvēks audzināšanā nejaucas, vien reizēm nočukst, kā es to spēju? Kā man izdodas nezaudēt šo kontroli?
Tad atbildu, ka līdz kaulam gribas, lai tas bērns dabū visu to labāko, lai viņam ir tas, kā reiz trūka man. Tāpēc esmu nedaudz maigāka. Tomēr, kad pieķeru viņu melos, manī patiešām burtiski atveras stingrā māte," smejas meitene.
Reizēm gribas plēst matus un nebalsī kliegt
"Pagaidām es vēl domāju, kā ar viņu tikt galā. Atceros sevi viņa gados, un man reizēm paliek bail, iedomājoties par to, kādas palaidnības un brīnumus pati savulaik esmu sastrādājusi. Baidos, ka Ilgvars nenoiet no ceļa, tādēļ cenšos parādīt, ka ar mani nebūs spēlēšanās, ka mani jāciena, un audzināšanā reizēm varbūt arī izmantoju stingrāku roku nekā vajadzētu.
Arī īpašu padomu, ko izmantot audzināšanā, man nav. Izmantoju vecāku sniegto pieredzi par to, kā audzināja mani, un cenšos to vislabākajā tās izpausmē pielietot attiecībā uz brāli.
Padomu grāmatas vecākiem uzskatu par muļķīgām, jo mēs katrs esam individuāls. Domāju, ka es tādu grāmatu pat rokās neņemtu. Tas viss ir uz izjūtām. Katrs vecāks jūt un izvēlas, kā audzināt savu atvasi, un tas kaut kur zemapziņā jāsaprot arī man," spriež Madara.
"Cenšos parādīt, ka tagad mums ir jāstrādā kā citādāk. Ir jāvienojas, un tas jādara kopā. Cenšos iemācīt, ka ir jārunā, un tad arī būs vieglāk. Bet, ja kaut kas nedarbojas, sāku domāt, kur ir kļūda, kas ir izdarīts ne tā, kā vajadzēja.
Protams, ir bijušas reizes, kad gribas plēst sev matus un bļaut – nu, kā tu vari nesaprast, neuzticēties, neatklāties?! Tomēr kliegusi esmu tikai vienreiz. Saprotu, ka tā nedrīkst un šādā veidā neko atrisināt neizdosies, tomēr toreiz neizturēju, un kaut kas tai visā kontroles mehānismā nogāja greizi. Un viņš saprata, bija iztrūcināts un sabijies, tomēr kaut ko saprata," atminas meitene.
Dos visu, kas reiz trūcis pašai
Sarunājoties ar Madaru par Ilgvaru, nevar nepamanīt meitenē gruzdošo lepnumu par jaunāko brāli. Tiek kalti plāni gan labas izglītības nodrošināšanai, gan Ilgvara redzesloka paplašināšanai.
"Ilgvars ir gudrs. Tiešām gudrs. Atzīmes skolā joprojām ir ļoti labas, neraugoties uz mammas zaudējumu. Es viņam klāt stāvu nemitīgi, tomēr atrast veidu, kā sarunāties ar pusaudzi, nav viegli. Īpaši tāpēc, ka viņš jau kopš tēva nāves ir sevī noslēdzies. Arī tad, kad vēl bija dzīva mamma, viņai bija grūtības rast ar brāli kontaktu. Viņš nav no tiem, kas runā un atklāj savas izjūtas.
Ļoti gribu, lai viņš iekļaujas savu vienaudžu lokā, ir pieņemts. Atminos, ka mana vecuma meitenēm tajos gados bija bikboka drēbes, ko arī man ļoti gribējās, bet mūsu ģimene to nevarēja atļauties. Gribu, lai Ilgvaram šādas izjūtas nav jāpiedzīvo, tāpēc cenšos dot visu, kas man ir pieejams, un visu, ko varu atļauties," stāsta meitene.
Neveiksme ar pirmo ģimnāziju apbēdina vairāk nekā brāli
"Vispār viņš man ir tāds matemātiķis. Ilgvars kādreiz gāja robotikas pulciņā, un viņam ļoti patīk un padodas dažādas ar fiziku saistītas lietas. Tāpat viņš labi uztver svešvalodas.
Sūtīju viņu arī uz Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas matemātikas kursiem, lai viņam izdotos iestāties šai skolā jau šoruden. Tomēr pietrūka divu punktu, un Ilgvars septembrī sāks mācības Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā.
Nezinu gan, kurš to pārdzīvoja vairāk. Pieņemu, ka es biju vēl vairāk apbēdināta un vīlusies nekā viņš," smej Madara, piebilstot, ka cerības par mācīšanos 1. ģimnāzijā nav zudušas. Laba izglītība pavērs daudzas durvis un dos iespēju iepazīt pasauli.
"Gribu, lai viņam dzīvē viss izdodas. Lai viņš ieiet tādās sliedēs, kas ļauj veidot panākumus karjerā un veicina personības izaugsmi. Man, gluži kā mammai, jādomā, kā savu bērnu attīstīt un likt viņam doties uz priekšu. Vēlos, lai viņš izaug un ir kaut kas, nevis nekas," Madaras apņēmību pauž pierē neviļus iegūlusies rieva.
Ja varētu, vēl būtu tāda – ar spārniem pie papēžiem
Taujāta par pašas sapņiem un mērķiem, Madara uz brīdi kļūst domīga, tomēr apņēmīgi iezīmē galvenos vaļus, uz kuriem nu turas viņas pasaule.
"Pirms mammas aiziešanas manai dzīvei bija citi plāni, tomēr burtiski vienā mirklī tā sagriezās kājām gaisā, un es pati kļuvu par mammu. Tagad tas ir mans galvenais uzdevums.
Ja dzīve būtu iegrozījusies citādi, es noteikti būtu bijusi tāda ar spārniem un vairāk lidinājusies apkārt, kā to dara vairums mana vecuma jauniešu. Mammas zaudējums un viņas aizstāšana mani padarīja daudz nopietnāku. Tas tomēr liek kļūt pieaugušam, vai to vēlies, vai nē. Arī Ilgvars ir dvēseliski vecāks par saviem vienaudžiem. Šī situācija lika pieaugt mums abiem," stāsta meitene.
Saprast, cik mazsvarīga ir lielākā daļa mūsu problēmu
"Reizēm esmu domājusi, cik mazsvarīgas gan ir mūsu ieceres. Atceros, ka vēlējos braukt tur vai tur, sevi pilnveidot... Tomēr šobrīd esmu šeit savā ziņā iesprūdusi. Ir jārēķinās ar to padsmitgadnieku, ir jārēķinās, ka viņam ir jūtas, vēlmes un vajadzības un ka viņam ir nepieciešama uzmanība, kas ir mana prioritāte.
Par sevi patiesībā ir ļoti grūti domāt, jo esmu pieradusi domāt par citiem. Zinu, ka gribu nostāties uz kājām. Par citiem tālākajiem plāniem man nav ne jausmas. Šobrīd galvā ir vēl ir pamatīga putra, ar ko jātiek galā, lai spētu doties tālāk.
Ir cilvēki, kas ir teikuši, ka mani apbrīno un nesaprot, kā es to vispār varu izturēt, īpaši tad, kad nomira mamma. Visi jautāja, kā es spēju būt tik iekšēji mierīga. Manuprāt, tas vienkārši bija šoka moments un mana aizsargreakcija pret to. Patiesībā pat nezinu, kur rodu šo spēku. Vienkārši saprotu, ka tas ir mans pienākums un man tas ir jādara. Citas izejas jau nav.
Šādi notikumi arī liek saprast, cik nenozīmīga patiesībā ir lielākā daļa mūsu ikdienas raižu un cik viegli var atrisināt vairums problēmu, ja vien ņem un dara," pragmatiski nosaka Madara.
Dosies uz priekšu. Gāzt kalnus. Kā tanks
"Tā kā es dzīvē esmu ļoti daudz zaudējusi, vēlos parādīt, ka šai ziņā tomēr varu būt kaut nelielā mērā ieguvēja. Varu no tā mācīties un censties kaut ko sasniegt. Esmu kļuvusi stiprāka un mani vairs nebūs tik viegli salauzt. Cenšos tikt ar visu galā, un tas izdodas. Pati dzīve man dod spēku un motivāciju.
Mani uzlādē tas, kas es esmu apņēmusies nepieļaut, ka mani kaut kas var izsist no sliedēm vai nenozīmīgi šķēršļi attur no kaut kā sasniegšanas. Man gribas visu paveikt tā, lai ar mani lepotos. Mamma tur kaut kur augšā ir. Gribu, lai viņa redz, ka es neesmu vājš cilvēks.
Zinu, ka es turpināšu cīnīties. Par sevi, par brāli, kā arī jāsāk domāt par pašas ģimeni un nākotni. Pamazām ir jāiet uz priekšu. Man ir sapnis par darbu, uz kuru dodos ar prieku, un nodrošinātu dzīvi gan bērniem, gan man. Vēlos kaut ko savu. Vēlos kalnus gāzt.
Tāpēc reizēm es pat varbūt neredzu visu, kas notiek man apkārt, jo koncentrējos vien uz savu tuvinieku labklājību, kā arī cenšos nostāties uz kājām pati. Tā nu eju kā tāds tanks – tikai un vienīgi uz priekšu, neskatoties atpakaļ," Madaras acis iemirdzas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!