Mans bērns ir homoseksuāls! Kā rīkoties un kā pieņemt faktu?  (7)

1948. gadā Alfrēds Kinzijs veica pētījumu ASV, kurā 15 000 cilvēku tika aptaujāti par viņu seksuālajiem ieradumiem, vēlmēm un pieredzi. Rezultāti liecināja, ka apmēram 10% amerikāņu pārsvarā ir homoseksuāli. Līdzīga statistika pastāv arī Latvijā.

Tomēr, kaut gan mēs apzināmies, ka homoseksuāli cilvēki pastāv, visbiežāk mēs nedomājam, ka kāds no radiem, kolēģiem vai draugiem ir homoseksuāls. Tieši tāpēc vecākiem bieži vien ir šoks, ja viņu bērns atklāj savu seksuālo orientāciju, kas ir citādāka nekā ierasts. Tādā brīdī tiek domātas simtiem domas – kāpēc tā; vai es kā vecāks to ietekmēju; kā man uz to reaģēt. Šajā rakstā apkopojam atbildes uz šiem jautājumiem.

Mūsu bērniem vissvarīgākais ir stipra ģimene. Tāda ģimene, kur izjust drošu plecu, uz kura var atbalstīties, jo īpaši tad, ja dzīve piespēlē dažādus pārbaudījumus, negaidītus notikumus un pavērsienus. Tā ir sajūta, ka citi ģimenes locekļi tevi mīl, saprot un pieņem. Tādā vidē aug laimīgi bērni. Un šo vidi veidojam mēs – vecāki. Jo tikai tad, ja mēs esam saprotoši, pieņemoši un mīloši, mūsu bērni iemācīsies būt tādi paši, varēs gūt panākumus dzīvē un paši veidot laimīgas, mīlošas un citādi pilnvērtīgas attiecības.

Bērnu dabiskā vēlme ir būt atklātiem, it īpaši attiecībā pret saviem vecākiem. Izlikties par kādu citu, par tādu, kādu sagaida vecāki, bet kas nav pats bērns, ir ļoti grūti, un tas var izraisīt citas emocionālas problēmas. Turklāt tas var radīt kauna un vainas izjūtu.

Parasti mēs savam bērnam mācām, lai, vienalga kas, viņš runā ar mums, stāsta, kas notiek, kas viņu nomāc vai uztrauc. Tāpēc bērns saņemas un grib runāt arī par savu seksualitāti pat tad, ja viņš zina, ka tā ir citādāka nekā ierasts. Bērns aptver, ka tas, iespējams, radīs atstumtības sajūtu, bet tajā pašā laikā viņam kļūs daudz vieglāk, jo noslēpumu viņš vairs neturēs pie sevis.

Godīgums norāda arī uz labu audzināšanu, tāpēc visu cieņu vecākiem, kuru bērni spēj būt atklāti arī situācijās, kad viņi saprot, ka, iespējams, negūs atbalstu. Un to ir svarīgi novērtēt arī pašiem vecākiem gan attiecībā uz sevi, gan saviem bērniem.

Lai gan jaunais fakts par bērna citādo orientāciju var sākotnēji radīt smagumu pašiem vecākiem, tā ir iespēja labāk iepazīt savu bērnu un stiprināt savstarpējo emocionālo saikni. Ja jūs spējat būt atklāti pret savu bērnu par savām jūtām un izstāstīt bērnam, ka mīlat viņu neatkarīgi ne no kā, arī pēc atklātā jaunuma, tad tā ir iespēja veidot vēl labākas savstarpējās attiecības un iespēja kļūt par sava bērna tuvāko uzticības personu.

Protams, brīžiem šķiet, ka labāk neko tādu nezināt, tomēr būsim reāli – seksualitāte ir daļa no mūsu ikdienas, un tā ir arī svarīga daļa no bērna identitātes. Bērns ir tā pati persona, kas agrāk, vienīgā atšķirība ir tā, ka jūs tagad par viņu zināt nedaudz vairāk. Pirms tam homoseksuāls cilvēks likās kaut kas abstrakts, uz ko varēja vērst dažādus stereotipus un aizspriedumus, bet šādā brīdī ir skaidrs – bērns ir savējais, dienu no dienas iepazīts un izprasts, ar kādu glabātu pārsteigumu, kas jāpieņem.

Bieži vien, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, rodas jautājums, vai homoseksualitāti var izārstēt. Ir jāsaprot, ka tā nav slimība. Pasaules Veselības organizācija izslēdza homoseksualitāti no mentālo slimību saraksta 1981. gadā. Ir bijuši cilvēki visās kultūrās un visos vēstures periodos, kas sevi ir identificējuši kā gejus, lesbietes un biseksuāļus.

Ja padomā par problēmām, pretestību un diskrimināciju, ar ko saskaras šie cilvēki, tad ir skaidrs, ka neviens speciāli neizvēlētos tik grūtu ceļu. Būt gejam, lesbietei vai biseksuālam ir gluži vienkārši daļa no cilvēka iedzimtā rakstura, tas ir gluži tāpat kā būt kreilim. Dažādu reliģiju pārstāvjiem šķiet, ka viņi var izārstēt homoseksuāļus, taču to pašu domāja par kreiļiem vecajos laikos. Rezultātā bērnu soda par to, ko viņš pats nav izvēlējies, piespiež iekļauties tā brīža sabiedrības normās un rakstīt ar labo roku. Bet jājautā – kāds no tā ir labums?

Arī heteroseksuāļi neizvēlas savu orientāciju, mums liekas dabiski interesēties par pretējo dzimumu un mīlēt to. Seksuālā orientācija, lai kāda tā būtu, nav kaut kas, par ko cilvēks var pieņemt lēmumu vai mainīt, bet gan kaut kas iedzimts. Te gan būtu svarīgi nošķirt homoseksuālu pieredzi (kādu daudzi, arī heteroseksuāli cilvēki, piedzīvo, kad sāk apzināties seksuāla rakstura jūtas) un homoseksuālu orientāciju. Pirmais ir seksuāla rotaļa, kur lielāks uzsvars ir uz ķermenisko un mazāks – uz emocijām. Savukārt homoseksuāla orientācija balstās dziļās emocijās un sevis izzināšanā.

Kad cilvēkā sāk pamosties seksuāla rakstura jūtas, homoseksuāls bērns bieži jūtas savādāk nekā citi, un sava dzimuma pārstāvji viņam šķiet pievilcīgāki gan emocionāli, gan fiziski. Mūsdienu sabiedrībā homoseksuāls bērns bieži noliedz savu seksualitāti ne tikai citiem, bet arī sev, jo daudzviet pastāv ļoti izteikta homofobija – diskriminējoši un vienpusīgi uzskati par homoseksualitāti.

Jaunieši, kuri ir geji, lesbietes vai biseksuāļi, baidās būt savu vecāku, vienaudžu un pat savstarpēji atstumti, neskatoties uz to, ka tie ir cilvēki, no kuriem viņi varētu saņemt atbalstu un padomus. Viņi bieži raizējas par to, ka tiks izslēgti no savu draugu loka vai pieredzēs agresiju no vienaudžiem un klasesbiedriem. Bieži viņiem nākas dzirdēt homofobiskas anekdotes ne tikai savu vienaudžu starpā, bet arī no pieaugušajiem.

Jaunieši baidās, ka jebkura viņu izdarītā kustība vai izteiciens varētu atklāt viņu homoseksualitāti citiem. Noslēpumainības dēļ viņiem ir grūti atrast citus pusaudžus, kuri piedzīvo to pašu, tāpēc viņiem bieži nākas justies kā vienīgajiem homoseksuālajiem visā pasaulē.

Tāpēc var teikt, ka jauni geji, lesbietes un biseksuāļi izjūt to pašu šoku, ko izjūt vecāki, uzzinādami, ka viņu dēls vai meita ir homoseksuāls vai biseksuāls. Viņi jūtas tā, it kā viņi būtu vienīgie, kas to ir pieredzējuši. Nereti jaunietim ir jākrāj spēki trīs vai četrus (vai pat daudz vairāk) gadus, lai beidzot saņemtos un vecākiem izstāstītu savu noslēpumu.

Tomēr šādos gadījumos nevajadzētu bērnam vaicāt – vai tu esi pavisam pārliecināts? Vai apgalvot – tu to savā vecumā vēl nevari zināt, tas gan jau ir pārejoši! Neuzticēšanās dabiski izriet no vecāku labajiem nolūkiem – viņi grib vislabāko savam bērnam un varbūt nevēlas, lai viņu bērns būtu savādāks nekā citi. Diemžēl šādi apgalvojumi var vēl vairāk traumēt jauno cilvēku un radīt atstumtības un nesapratnes izjūtu.

Tāpat svarīgi ir nevērtēt, nemoralizēt un nenosodīt. Nekad nevajadzētu teikt – ārprāts, man tas nav pieņemami, – jo ar to saruna būs beigusies. Turklāt jaunais cilvēks nevarēs mainīt orientāciju tikai tāpēc, ka kāds ir nosodījis vai moralizējis. Viņš atsvešināsies un meklēs atbalstu citur.

Nevajag uzreiz pieņemt kardinālus lēmumus. Vajag ļaut sev atgūties, dot laiku, lai pierastu pie jaunās informācijas, iespējams, vecākiem nepieciešams ar kādu aprunāties, lai rastos skaidrība par savām domām. Bieži vien negatīvās izjūtas var rasties nezināšanas dēļ, var rasties vainas apziņa, ("Es laikam nepareizi viņu audzināju."), vilšanās ("Man nebūs mazbērni."), bailes ("Ko teiks mūsu radi un draugi?") un dusmas ("Kā viņš/viņa varēja tā ar mani rīkoties?").

Ir svarīgi apzināties savas patiesās jūtas un dalīties tajās ar otru cilvēku. Bērns gaida no vecākiem atbalstu un sapratni vai vismaz mēģinājumu saprast. Arī bērnam ir ļoti grūti. Un noteikti ir vērts atcerēties, ka tad, ja bērns ir pateicis kaut ko tik intīmu un viņam svarīgu, viņš tev ļoti uzticas. Vislabāk pieņemt šo uzticēšanos kā dāvanu.

Ja tomēr ir grūti pieņemt cilvēka neheteroseksuālu orientāciju, jāatceras, ka tā ir tava problēma, nevis homoseksuālā cilvēka problēma vai vaina. Ja tiešām ir grūti pieņemt situāciju, var runāt ar draugiem, zvanīt uz krīzes telefonu, iet pie psihologa, vērsties geju un lesbiešu organizācijās, kur darbojas ne tikai geji un lesbietes, bet arī viņu draugi un radi. Ļoti iespējams, šie cilvēki ir pārvarējuši situāciju, kurā tu pašlaik esi, un saruna ar viņiem var palīdzēt tikt skaidrībā ar savām izjūtām un šaubām.

Ja aplūkojam iemeslus vecāku dažādām reakcijām, var pamanīt, ka ir zināmas sakritības. Lai gan ir daudz vērtīgu grāmatu par gejiem, lesbietēm un biseksuāļiem, tās nav plaši zināmas un parasti nav pieejamas parastos grāmatu veikalos vai mazās bibliotēkās. Tāpat kā lielai daļai cilvēku, bērnu vecākiem mēdz būt uzskati par homoseksualitāti, kas īstenībā ir mīti un balstās aizspriedumos. Objektīva informācija par homoseksualitāti bieži vien ir grūti pieejama. Pat pārrunas par homoseksualitāti mājās vai sabiedrībā, lielākoties, ir retums, izņemot, ja tās ir saistītas ar kādu skandālu medijos. Arī vecāki, kuri sevi uzskata par ļoti saprotošiem, bieži nepieļauj, ka arī viņu ģimenē varētu būt kāds homoseksuāls vai biseksuāls cilvēks.

Viens no visbiežākajiem mītiem par homoseksualitāti ir tas, ka tēva klātbūtnes trūkuma un stingri valdošas mātes dēļ dēls kļūst par geju. Tomēr, ja tā būtu taisnība, tad, piemēram, Otrā pasaules kara laikā, kad daudzi tēvi ilgstoši bija tālu no mājām, būtu bijis izteikts geju un lesbiešu skaita pieaugums, taču nekas tamlīdzīgs nenotika.

Tāpat vecāki var salīdzināt, ja ģimenē ir vairāki bērni. Būtībā visi ir audzināti līdzīgi, līdzīgā vidē, tomēr viens ir homoseksuāls, citi – heteroseksuāli. Pat tad, ja ir bijušas izteiktas atšķirības starp dažādiem bērniem, nav nekā tāda, kas norādītu uz kaut ko, kas būtu homoseksualitāti raisošs.

Nevajag apspiest savas jūtas, var pateikt, ka situāciju esat pieņēmuši, bet iekšēji izjūtat izteiktu konfliktu un satraukumu. Daudz veselīgāk ir teikt savam dēlam vai meitai, ka jūs joprojām viņu mīlat, bet jums vēl ir nepieciešams laiks, lai pārietu šoks un jūs varētu pierast pie jaunās situācijas.

Daži vecāki paši saprot, ka viņu bērns ir homoseksuāls, pirms viņu dēls vai meita ir saņēmušies, lai to pastāstītu. Daudzi homoseksuāli un biseksuāli jaunieši ļoti vēlētos, lai viņu vecāki pateiktu: "Cilvēki mēdz būt heteroseksuāli, homoseksuāli un biseksuāli, un, lai kas tu būtu, tu esi mūsu bērns, un mēs tevi mīlam! Vissvarīgākais ir tas, ka tu esi laimīgs un tev ir iespēja atrast kādu, kuru mīlēt. Ja tu vēlies ar mani parunāties par jebko, vienkārši saki." Šādus mājienus var dot arī netiešā veidā, kas bērnam būs signāls, ka viņš varētu tikt saprasts.

Spēja veidot un uzturēt ilgstošas un mīlestības pilnas attiecības nav saistīta ar cilvēka seksuālo orientāciju, to veido vairāki faktori: cik ļoti bērns ir juties mīlēts, saprasts un atbalstīts savā ģimenē; kādas ir bijušas vecāku attiecības. Dažreiz homofobiskie avoti geju un lesbiešu dzīvi atspoguļo tikai kā seksu, tas ir, bez jūtām. Tomēr patiesībā geju, lesbiešu un biseksuāļu attiecības ne ar ko, izņemot partnera dzimumu, neatšķiras no heteroseksuālām attiecībām.