Kāpēc daudzi vīrieši nevēlas piedalīties dzemdībās  (168)

Arī jautājot māmiņu un tētu viedokli, kāpēc tā, vīrieši visbiežāk atbild vispārīgi, minot, ka ir daudz un dažādu iemeslu, bet ne vienmēr spējot precīzi noformulēt. Tomēr no pusvārda un māmiņu sarunām ar otrajām pusītēm ir iespējams aprakstīt vairākus konkrētus iemeslus, kāpēc tā. Tie arī apgāž daļu māmiņu viedokli, ka vīrietis negrib piedalīties vienkārši negribēšanas dēļ, bez nopietna pamatojuma.

Protams, ir gadījumi, kad vīrietim ar sievieti nav saskaņas, kad cilvēki nemaz nav gatavi bērnam, jo vairāk domājuši par savu prieku, nevis iespējamām sekām. Ir arī gadījumi, kad vīrietis, piemēram, vēlas tikai dēlu, bet gaidāma meitiņa un vīrietis to nespēj pieņemt, tāpēc runa par piedalīšanos dzemdībās vispār nevar būt. Tomēr pārsvarā tam ir kāds nopietnāks pamatojums.

Senāk arī Latvijā vīrietis rūpējās par sievietes drošību, bet bērna piedzimšana tika uzticēta sievietei un senajām dievībām, kā arī citām viedām sievām, kuras varēja palīdzēt.

Nesen ir radusies jauna izpratne par dzemdībām un vīrieša lomu tajās, bet daudziem tā vēl nav saprotama, daļai vēl arvien nav pieņemama. Kaut gan mūsdienās tas ir pieņemams, nedrīkst aizmirst, ka tagadējos tēvus audzināja tajos laikos, kad tas nebija pieņemams. Šie uzskati, varētu teikt, ir uzņemti jau ar mātes pienu. Turklāt, ja vīrietim joprojām ir uzskats, ka viņš ir mājas sargātājs un naudas pelnītājs, šīs robežas diezgan strikti tiek sadalītas. Un tas nebūt nav slikti tad, ja arī sievietei ir līdzīgi uzskati.

Protams, jāņem vērā, ka sieviete pēdējos grūtniecības mēnešus var būt mājās, gatavoties bērniņa piedzimšanai, bet vīrietim ir jāturpina strādāt, pelnīt nauda, viņam ir vēl lielāka atbildības sajūta, jo drīzumā ģimenē ienāks arī bērniņš, un tas ir emocionāli ļoti piesātināts un pārdzīvojumiem piepildīts laiks. Vīrietis nevar atļauties emocionāli salūzt, jo viņa ikdienas gaitas turpinās katru dienu. Turklāt ir daļa vīriešu, kuri nevēlas, lai sieviete redz viņu vājumu, kur nu vēl dzemdībās, kad sievietei ir galvenā loma. Daļa vīriešu, lai noslēptu savas emocijas, izliekas, ka ir stipri un ka dzemdības uz viņiem neattiecas.

Ir arī vīrieši, kuri uzskata, ka viņiem tas nav jāredz – tas ir anatomisks process, kur vīrietim nav jāpiedalās. Tas nenozīmē, ka viņš nestāv aiz durvīm ļoti uztraucies un negaida brīdi, kad varēs savu bērniņu turēt rokās. Tas tikai nozīmē, ka ir vīrieši, kuri uzskata – viņiem šādā brīdī nav jābūt klāt un viņi var palīdzēt citādi, piemēram, nodrošinot sievietei stabilitāti, rūpējoties par bērnu pēc piedzimšanas, kad mamma naktīs ir nogurusi, vai pēc darba rotaļājoties ar mazo, lai mamma var veltīt laiku arī sev.

Līdzīgi ir ar dzemdībām. Sieviete ir radīta tā, lai viņa varētu dzemdēt. Un tas nenozīmē, ka pēc deviņiem mēnešiem viņa iet un vienkārši dzemdē. Tas nozīmē, ka kopš mazuļa ieņemšanas mainās viņas organisms, hormoni, viss ķermenis gatavojas lielajam notikumam. Vīrietim nekas tāds nenotiek, viņš var gatavoties tikai emocionāli un ārēji, jo iekšēji viņā nekādas pārmaiņas, kas palīdzētu tam pielāgoties, nenotiek. Līdz ar to sievietei fizioloģiski ir pavisam citas izjūtas, kas viņai liekas pašsaprotamas, un tādu vīrietim nav.

Lai cik vīrietis būtu tuvs savai sievietei, dzemdības viņam ir svešs lauciņš, jo viņš vienmēr būs malā – ja tas nav piedzīvots, to nekad pilnībā nevarēs saprast (ir reti izņēmumi). Līdz ar to vīrietim ir grūti atrast savu lomu tajā, kas ir svešs, neizprotams un rada bailes. Vīrietis arī baidās kļūdīties, turklāt piedalīšanās dzemdībās rada ļoti lielu emocionālu spriedzi, kas var būt grūti izturama.

Ir jomas, kur nepiedalās sievietes, un ir tādas, kur nepiedalās vīrieši. Tā var domāt gan sievietes, kuras uzskata, ka vīrietim nav jāpiedalās dzemdībās, gan vīrieši un tikpat labi vīramāte, kura cenšas atrunāt dēlu no piedalīšanās šādā brīdī. Ir arī mātes, kuras dēlam palīdz izlemt piedalīties dzemdībās, lai viņa sievietei nebūtu jāizjūt tā pamestības sajūta, kāda bija viņām, kad vīrietis nedrīkstēja būt ne tuvumā šai norisei.

Tā tas ir – sieviete jau deviņus mēnešus pierod pie mazā, jo ir tiešā saskarē ar bērnu, savukārt vīrietis reāli un tieši ar bērnu saskaras tikai pēc viņa piedzimšanas. Tāpēc arī ir vīrieši, kuri uzskata – viņi pievērsīsies bērnam, kad viņš piedzims. Protams, vīrietis var iztēloties un sapņot par to, kā būs, bet vīrietim tas tomēr ir kaut kas abstrakts līdz brīdim, kad bērniņš nonāk viņa rokās.

Vīriešus bieži vien biedē, ka viņi redzēs, kā notiek dzemdības, redzēs daudz asiņu un to, kā bērns dzimst. Nereti ir uzskats, ka viņiem, piedaloties dzemdībās, būs jāstāv gandrīz vai daktera vietā un jāpieņem dzemdības, pat, ja runa ir tikai par nabassaites pārgriešanu, kas ne vienmēr vīrietim tiek piedāvāta. Būt sievietei blakus nenozīmē pieņemt dzemdības. Tajā pašā laikā būšana blakus ne vienmēr ir vienkārša, jo dzemdībās var būt dažādas neparedzētas komplikācijas, kas prasa iesaistīto vecāku izturību.

Tomēr, ja vīrietis spēj būt emocionāls atbalsts savai sievietei šajā laikā, tas ir neatsverami un ļoti vienojoši. Tāpat vienkārša ūdens pasniegšana, aukstu komprešu likšana uz pieres, palīdzēšana mainīt pozas, rokas pieturēšana dzemdību laikā, palīdzēšana pareizi elpot un, protams, sava bērna dzimšanas piedzīvošana – tas viss var dot ļoti daudz gan pāra attiecībām, gan pašam vīrietim.

Ja vīrietim un sievietei ir atšķirīgi uzskati par to, vai vīrietim būtu jāpiedalās dzemdībās, ir svarīgi to izrunāt tā, lai otrs saprastu. Sievietei daudz kas šajā jautājumā liekas pašsaprotams un šķiet, ka vīrietim visu ir lieliski izskaidrojusi. Tomēr tā ne vienmēr liekas vīriešiem.

Izrunāšanās ir ļoti būtiska. Kā norādīja viens no uzrunātajiem vīriešiem – ja abi visu izrunā, tad arī abi to vēlas (ja tiek izrunātas neskaidrības, šaubas, nedrošība, vērtības, uzskati, katram svarīgās lietas, tai skaitā savstarpēja uzticēšanās arī šādos dzīves brīžos). Gan pēc izrunāšanās, gan laika gaitā vīrieša viedoklis un domas var mainīties. Turklāt pastāv arī iespēja vienoties, ka vīrietis būs klāt dzemdību dienā, bet, ja kāds nevarēs izturēt, tad vai nu sieviete palūgs doties prom, vai pats vīrietis to izvēlēsies. Nekad nevar zināt, kā dzemdību process izvērtīsies un kādas būs abu cilvēku reālās izjūtas.

Viens no uzrunātajiem tētiem paskaidroja: "Pats trakākais, ka tajā brīdī mīļotajai nekādi nespēju palīdzēt. Viņa izjuta sāpes, bet es kā bezpalīdzīgs bērns stāvēju blakus un nezināju, ko iesākt. Manuprāt, rokas paturēšana būtībā nekādi nepalīdz mazināt šīs sāpes, kas jāpārcieš sievietei. Nenoliegšu, ka bija brīdis, kad pats gandrīz noģību. Tas bija brīdis, kad dakteris piedāvāja pārgriezt nabassaiti, jo tas brīdis man tā iedeva pa nerviem, ka knapi saturēju sevi rokās. Un tajā pašā laikā raudāju prieka asaras, kad mazo rācenīti varēju pats paņemt un samīļot.

Jā, piedalīšanās dzemdībās veido labāku saikni ar mīļoto sievieti un bērniņu. Arī man pašam tas bija ļoti sevišķs brīdis. Klātbūtne dzemdībās ir ļoti liels psiholoģisks pārbaudījums, ko bieži vīrieši nespētu izturēt, tāpēc daļa kādā brīdī mūk no dzemdību zāles.

Esmu dzemdību procesu vienreiz piedzīvojis un otrreiz vairs nevēlētos tam iet cauri. Bet to, vai piedalīties vai nepiedalīties, ir jāizdomā pašam, un sievietei nevajadzētu vīrietim to uzspiest. Mana mīļotā ciena manu izvēli bez iebildumiem un apvainojumiem, jo šo tēmu esam izrunājuši."

Ja uz vīrieti izdara spiedienu, pat ne varmācīgu, bet mīļi emocionālu, tad vīrietis var izlemt par labu sievietes vēlmei, ignorējot savas iekšējās sajūtas, bailes un iepriekšējo pieredzi. Tādējādi var notikt tā, ka dzemdības pāri nevis stiprina, bet gan rada plaisu attiecībās, jo dzemdību procesā vīrieti var plosīt iekšējas pretrunas, rasties šaubas, kas viņu var izsist no līdzsvara.

Ja vīrietis ir labprātīgi piekritis, tad visa enerģija tiek veltīta notiekošajam, zināmā mērā vīrietis ir atslābinājies, viņam nešķiet traki redzēt sievietes dažādās reakcijas, emocijas un dzimšanas procesu. Bet, ja liela daļa enerģijas jāvelta, lai tiktu galā ar šaubām un iekšējām dusmām par to, ka negribot viņš ir piekritis, vīrietis nevar pieslēgties notiekošajam, un tas var izraisīt neparedzēti negatīvas izjūtas, par ko pats vīrietis var būt pārsteigts. Ja viņu māc kādas šaubas, tad sievietes uzvedība vīrietī var uzjundīt visdažādākās emocijas un iespaidot arī vēlāk.

Piedalīšanās vai nepiedalīšanās dzemdībās nav vienīgā reize, kad partneriem var nesakrist viedoklis un uzskati. Tā ir liela māksla pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Jāciena arī neapmierinošs lēmums, jāsaprot, ka tas nav vienīgais brīdis, kad vīrietis var apliecināt savu tuvību, nozīmīgumu un mīlestību, lai arī sievietei vīrieša atbalsts šādā brīdī ir ļoti svarīgs.

Saprotams, ka abiem partneriem gribas būt novērtētiem, saprastiem un pieņemtiem. Tomēr brīdī, kad rodas jautājums, kuram būs jāpiekāpjas, jāatceras – tas, kurš piedāvā, vienmēr var sagaidīt gan piekrišanu, gan atteikumu, jo vienmēr ir jādod iespēja izvēlēties, nevis vienkārši jāuzspiež sava vēlme. Ja sieviete vīrietim piedāvā piedalīties dzemdībās, viņai jārēķinās, ka vīrietis var arī atteikties. Tāpat kā brīdī, kad vīrietis sievietei piedāvā būt klāt viņam nozīmīgā mirklī, sievietei ir tiesības izvēlēties. Nevajadzētu būt tā, ka vīrieša nozīmīgums tiek vērtēts tikai pēc viena notikuma. Vīrieša nepiedalīšanās dzemdībās nenozīmē, ka viņš ir slikts vīrs un tēvs. Iespējams, pēc tam viņš var palīdzēt daudz vairāk nekā konkrētajā mirklī.

Protams, par visu var runāt, bet vienmēr būtu jāatstāj izvēles iespēja. Izvēloties dzīves partneri, mēs rēķināmies, ka ne visos jautājumos mūsu viedoklis sakritīs. Svarīgi ir mācēt izrunāties un cienīt otra lēmumu pat tad, ja tas nesakrīt ar jūsējo, jo vīrietis arī ir cilvēks, nevis tikai sievietes vēlmju izpildītājs. Nekur nav teikts, ka bērna radīšana uzliek obligātu pienākumu piedalīties dzemdībās. Turklāt mēs nevaram savu dzīvi un laimi atdot citiem, uzskatot, ka mums labi būs tikai tad, ja otrs darīs tā, kā mēs vēlamies.

Protams, vīrietim no domas vien, ka brīdī, kad ir vajadzīgs viņa atbalsts, viņš var krist panikā, liekas, ka labāk ir vispār nebūt klāt. Labāk atbalstīt citādāk, piemēram, rakstot īsziņas, sazvanoties, nodrošinot mīļotajai visu nepieciešamo. Ir sievietes, kurām šāds atbalsta veids arī pašām šķiet pieņemamāks.

Sievietēm vīrieša nevēlēšanās piedalīties dzemdībās tā iemesla dēļ, ka nav izturamas mīļotā cilvēka sāpes, liek aizdomāties par citām dzīves situācijām. Piemēram – kā būtu, ja viņai atklātu audzēju vai viņai būtu kāda slimība, kas ikdienā izraisītu sāpes, un vajadzētu regulāru aprūpi? Vai arī tad viņš nevarētu un aizietu prom vai tomēr rūpētos un pārkāptu pāri savai nevarēšanai?

Liekas smieklīgi, ka vīrietis baidās noģībt, bet, ja tā notiks, nevienam smiekli vairs nenāks. Var būt situācijas, kad vīrietis nevar sniegt ne emocionālu, ne kādu citu atbalstu, jo pats ir šoka stāvoklī. Bet tas nav brīdis, kad sievietei vēl būtu jāuztraucas, kā palīdzēt savam vīrietim.

Mazāk izplatīta īpatnība, kas iespējama – bērna tēvs, redzot, kā mīļotā sieviete mokās, dzemdējot bērnu, sāk izjust negatīvas emocijas pret bērnu, kurš liek ciest viņa mīļotajai. Protams, nevar zināt, vai vīrietim šādas izjūtas var rasties, bet tādā gadījumā dzemdībās labāk nepiedalīties.

Pārlieku emocionāliem vīriešiem, kuri ārstam var fiziski draudēt un draudus, iespējams, īstenot, ja šķiet, ka ārsts kaut ko dara nepareizi, arī labāk nepiedalīties dzemdībās. No vīrieša, kurš, dzirdot sievietes kliegšanu, var zaudēt savaldību un sākt kliegt, dzemdībās arī nav īpašas jēgas. Nesavaldīgs vīrietis beigu beigās būs nevis mierinājums sievietei, bet lielāka uztraukuma iemesls.

Pārim būtiskākais ir būt vienam veselam, pieņemot vienam otra viedokli un redzējumu un ļaujot izvēlēties bez pārmetumiem, piespiešanas un aizvainojumiem. Tā ir dzīves māksla un ģimenes labsajūta atrast kopsaucēju, cienot vienam otra izvēli.