Esi zināma ne tikai kā Latvijas drifta karaliene, bet arī radio "Capital FM" ētera un Maestro komponētās "Baltās dziesmas" balss. Kas netveramajai mākslai maz kopīgs ar trases raupjumu?
Jau no pieciem gadiem spēlēju vijoli. Dziedāt neesmu mācījusies nemaz. Bet, kad Latvijā parādījās lielais karaokes bums, arī es 1995. gadā sāku vadīt karaokes klubiņu "Bimini". Tur ieguvu arī savu pseidonīmu Kristena, kas šobrīd ar mani ir burtiski saaudzis.
Vadot karaoki, sāku arī dziedāt. Esmu arī dziedājusi uz kruīza kuģiem. Vienu gadu nostrādāju maršrutā Indonēzija – Singapūra, kur dziedāju un spēlēju vijoli, un divus gadus strādāju uz kuģa Grieķija – Turcija ar savu šova programmu. Gūtā pieredze ir fantastiska, un, ja man nebūtu piedzimusi meitiņa, tad es šo darbu, visticamāk, būtu turpinājusi. Minimālais koncertu laiks bija astoņi mēneši. Bet kur tad tu uz tik ilgu laiku tik mazu ķiparu atstāsi? Es pat tādu domu nevarēju pieļaut!
Man šķiet, ka kopš tā laika esmu izmēģinājusi visas nodarbes, kādas vien iespējams. Strādāju visdažādākajās vietās un jomās, tomēr dziedāšana nepazuda. Es turpināju dziedāt un spēlēt gan kāzās, gan banketos. Arī šobrīd tā ir viena no jomām, kur es labprāt darbojos, ja mani uzaicina.
Arī "Baltās dziesmas" iedziedāšana, sadarbojoties ar Gunāru Kalniņu un Raimondu Paulu, bija lieliska pieredze, tomēr, tā kā paliku stāvoklī tieši tad, kad bija paredzēts piedalīties izrādē "Zaļā jumprava", nevarēju iesākto projektu novest līdz galam. Notikušo gan nenožēloju, jo esmu ieguvusi ko nenovērtējamu – savu meitu. Un arī dziesmu paguvām ierakstīt.
Daudzi ir teikuši, kā tik smalku mākslu kā mūziku varēju nomainīt pret agresīvo un tehnisko autosportu, kas taču vispār piestāvot tikai večiem. Bet tā nebūt nav! Arī autosportā, īpaši driftā, ir ļoti daudz graciozitātes un smalkuma. Tas viss ir arī šovs, un, ja sāc vilkt paralēles, tad arī te ir skatuve, jo sportistu vēro auditorija, neiztrūkst šova elementu – dūmu un skatītāju izklaidēšanas. Tāpat ir jāiegulda smags darbs, jo, ja regulāri nevingrināsi balsi, tad arī labi dziedāt nevarēsi. Tieši tāpat ir ar driftu – nav iespējams pēkšņi sākt ļoti labi braukt, ja to nedari ik dienas.
Kad saprati, ka ar ikdienas nokļūšanu no punkta "A" uz punktu "B" nepietiek un vēlies braukt nopietnāk?
Šobrīd driftā esmu piekto gadu, bet ar autosportu sāku nodarboties 2006. gadā. Biju nesen nolikusi tiesības, un man gribējās vienkārši ātri "pagaņāties". Izrādījās, ka draudzenes vīrs tolaik piedalījās rallija sacensībās, un, uzzinot par manu vēlēšanos, paziņoja, ka to "izsitīs ārā", parādot, kā patiesībā notiek braukšana ar rallija mašīnu, lai es saprastu, ka tas sievietei nudien nepiedien.
Tā nu viņš mani izvizināja, un, še tev! Notika pilnīgi pretējais! Es biju vājprātīgi pārbijusies, jo braucām naktī un uz kādiem 180 kilometriem stundā. Sporta automašīnā tu vari kliegt, vari nekliegt, jēgas tāpat nekādas, jo lielajā skaļumā nekas nav dzirdams. Tas bija kaut kas tāds, ko neaizmirsīšu nekad. Atceros, ka izkāpu ārā un trīcošā balstiņā teicu, ka gadus piecus tā vēl noteikti nebraukšu, bet es ļoti, ļoti centīšos. Tā nu sanāca, ka viņš, pats negribot, man vēl vairāk iedeva to āķi lūpā.
Un kad nokļuvi drifta trasē?
Sākumā es piedalījos rallijos, bet tad nāca laiks, kad tie no amatieru izklaides sporta veida pārtapa profesionālā un dārgā sportā, ko vairāk īsti nevarēju atļauties. Tomēr reiz ar draugu nolēmām, ka mums dzīvē vajag kādu jautrību, un Latvijā tieši tad bija sācies drifta bums. Nopirkām milzīgu pikapu, sametinājām aizmugurējo reduktoru, uztaisot aizmugurējo piedziņu un aiziet, Zuzīt! Jādriftē!
Pēc tam aizbraucu arī uz Beļģiju uz drifta skolu, jo bija skaidrs, ka no aizmugurējās piedziņas nesaprotu pilnīgi neko un nespēju valdīt mašīnu. Tur pamācoties, jau pirmajā dienā varēju izbraukt trasi, pie kuras arī dzīvoju. Atskatoties uz to laiku, tā šobrīd šķiet pilnīgi sirreāla pieredze, jo kontaktējos ar pasaules vadošajiem autosportistiem. Vienkārši sēdējām, malkojām vakaros vīnu un runājām par autosportu.
Man dzīvē vispār ir tik daudz pieredžu, uz kurām atskatoties šķiet, ka tās ir pilnīgi nereālas un nevar būt notikušas ar mani, jo ir pārāk fantastiskas.
Cik liels ir veiksmes faktors tavā profesionālajā karjerā?
Uzskatu, ka dzīvē visām ar mums notiekošajām lietām un panākumiem ir divi veidi – vai nu pie tiem smagi strādājam, vai arī mums vienkārši paveicas. Šķiet, ka es piederu pie cilvēkiem, kam palaimējies iegūt pa drusciņai no abiem.
Bet kopumā sevi uzskatu par veiksminieci un esmu par to pateicīga liktenim. Par visām nelielajām, bet tik nozīmīgajām sakritībām. Pirms pāris dienām Budapeštā man uz muguras savu sveicienu atstāja pāri lidojošs putniņš. Tad nu tagad gaidu vēl kādu lielu un priecīgu labo ziņu.
Kā norisinās gatavošanās sacensībām? Cik daudz laika aizņem treniņi, cik – tehniskais darbs?
Kopumā laiks pirms sacensībām ir sevis sagatavošanas darbs gan morāli, gan fiziski, jo fiziskā sagatavotība ir viens no svarīgākajiem punktiem, mērķējot uz dalību drifta sacensībās. Tāpat man ir ļoti paveicies ar man apkārt esošajiem cilvēkiem. Tīri tehniski es, protams, varu mašīnai kaut ko saskrūvēt, salabot. Bet man nav inženiera zināšanu un vajadzīgās pieredzes un izglītības, lai es pati spētu uzbūvēt un uzturēt auto. Tur nu ir darbiņš manai komandai, kas to dara izcili.
Manuprāt, tieši tāpēc arī Latvijā ar driftu un autosportu vispār nodarbojas tik maz sieviešu. Ir tik daudz komponenšu, kurām sakrītot neiespējamais kļūst iespējams. Bet, ja tas nenotiek un nav arī neierobežotu finansiālo līdzekļu, tad viena pati sieviete to nespēs paveikt.
Tātad, te atkal nospēlēja veiksmes faktors, un ķēde saslēdzās?
Jebkurš sports kļūst dārgs tad, kad ar to sāc profesionāli nodarboties, un tāds ir arī drifts. Reti kurš cilvēks var pats par savu naudu sevi apgādāt ar komandu un nepieciešamajiem resursiem. Kopumā arī es un mans draugs esam normāli latviešu cilvēki, kuriem ir savs darbs un kuri saņem vidējo aritmētisko latviešu algu. Tomēr mēs braucam autosportā, jo ir izdevies atrast fantastiskus cilvēkus, ar kuriem kopā strādāt, un piesaistīt sponsorus.
Liels paldies jāsaka restorānam un bāram "Just", ceļu būves firmai "Binders", riepu sagādniekam "Riepas.com", manuprāt, labākajām sporta mašīnu eļļām "Motul", kā arī "Adrem Auto".
Atbalstītāju meklēšana gulstas uz maniem pleciem, savukārt pārējās lietas – uz manas komandas atbildību. Es nevaru sevi uzskatīt par dzinējspēju, un tāda nav arī mana komanda. Tikai, darbojoties kopā, mēs varam strādāt un realizēt savas ieceres. Tā patiešām ir ķēdes reakcija.
Kādi ir tavi treniņi?
Mans galvenais treniņu poligons ir "333 trase", un, tur braucot, katru reizi izlemju attīstīt kādu noteiktu prasmi. To atkārtoju, līdz izdodas sasniegt vajadzīgo līmeni, un varu ķerties pie citu tehnisko nianšu slīpēšanas.
Es atceros savu pirmo tandēma braucienu, kad braucu, sacenšoties ar vienu no Latvijas labākajiem braucējiem Ivo Cīruli. Es biju tik ļoti sanervozējusies, ka nespēju noturēt kāju uz sajūga. Tā burtiski raustījās no stresa, lai gan ar prātu zināju, kādas darbības man jāveic. Tieši šī spriedze ir nepieciešama, lai iemācītos savaldīt nervus un adrenalīnu, un varētu startēt, uzrādot aizvien labākus rezultātus.
Ir divu veidu profesionāļi. Talantīgie un neatlaidīgie. Pie kuriem piederi Tu?
Lai cik dīvaini tas neskanētu, es pavisam reāli apzinos, ka šai jomā neesmu talantīga. Drīzāk esmu tāds urbītis, kas nemitīgi strādā un cenšas sevi attīstīt. Pieturos pie teiciena, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Protams, es kā normāla sieviete varu spilvenā noraudāties, sadzerties vīnu un izsūdzēt bēdas savām draudzenēm. Tomēr jau nākamajā rītā būšu izgulējusies, saņēmusies un gatava cīnīties tālāk.
Kāda braucēja esi ikdienā?
Cenšos būt pieklājīga un principiālu apsvērumu dēļ nepārkāpju ātrumu, kā arī lielākoties ievēroju visus noteikumus. Esmu normāla braucēja un drifta braukšanas manieri atstāju trasē. Zinu gan daudz drifteru, kas savu sportisko karjeru sākuši tieši ielās, vēlāk izmēģinot spēkus trasē. Bet, manuprāt, iela nav tā vieta, kur to pārbaudīt. Tā jāatstāj pārējiem satiksmes dalībniekiem, uz laiku kļūstot par daļu no viņiem.
Kas tevi driftā vilina visvairāk?
Pirmkārt, tā ir tīri estētiska daile. Kad es ieraugu savu auto, tad zinu, kāpēc reizi gadā nebraucu uz Turciju atpūsties, kāpēc nepērku jaunas kurpes reizi mēnesī un kāpēc manikīru taisu mājās. Teju visi mani līdzekļi aiziet automašīnai, bet, kad to ieraugu sacensībās, jūtu ļoti lielu baudījumu un lepnumu, ka man ir iespēja būt daļai no tā visa un vadīt šo lielisko auto.
Otrkārt, sēdēšana pie šāda auto stūres un apzināšanās, ka spēju to labi pārvaldīt, liek justies kā tādam mazam Napaleonam, ķeizaram, kurš pārvalda pats savu pasauli. Tā ir šī sajūta – "Re, kā es varu! Re, kā man sanāk!", kas liek turpināt ar to nodarboties. Spēja vadīt šo milzu jaudu un apzināšanās, ka vari likt automašīnai darīt to, ko vēlies, ir unikāla.
Trešā lieta, kas mani saista šai sportā, ir adrenalīns jeb, precīzāk, brīdis, kad jūtu to sevī ieplūstam. Tā ir zināma eiforija, un pāris reizes pat esmu to izjutusi fiziskā līmenī. Pieņemu, ka manas smadzenes ir pieradušas pie šīm sajūtām, attīstoties zināmai atkarībai.
Vai driftere Kristena un sievišķīgā Kristena atšķiras? Kā sevi lutini?
Jautājums ir ļoti interesants, un man ir grūti uz to atbildēt. Šķiet, es sevi tā neizdalu uz vīrišķīgām un sievišķīgām nodarbēm, jo pasauli neuzlūkoju tādā veidā. Man galvenais ir darīt to, kas liek justies harmoniski un mani aizrauj. Un nav nozīmes, vai sabiedrība to uzskata par kārtīga veča padarīšanu vai sievietēm piedienīgu nodarbi.
Man ir manas draudzenes, ar kurām gan nākas tikties tikai aptuveni divreiz gadā, jo viņas ir tikpat aizņemtas ar savām lietām, kā es – ar savām. Katra savā jomā esam iekšā līdz ausīm, bet, kad tiekamies, tad nodarbošanās paliek otrajā plānā un varam no sirds izrunāties. Man ir arī suns, skotu terjera kucīte, ar ko izbaudu lieliskas un garas pastaigas. Tāpat pavadu laiku ar savu meitu.
Lieliskas sajūtas manī rada dejošana, un tieši tās visvairāk pietrūkst, nodarbojoties ar autosportu tā sezonas laikā. Lai to mainītu, septembrī atsākšu dejot. Pusotru stundu garā baleta nodarbība, kurā pasniedzēja mani biksta, liekot iztaisnot muguru, nostiept pirkstgalus un glīti savākt savu ķermeni, ir labākā meditācija, kādu vien varu iedomāties. Šai laikā ne par ko citu, kā izpildīt kaut ko pareizu, stāvot pie stangas, nemaz nedomāju, un mans prāts burtiski iztīrās.
Kāda būtu tava ikdiena, ja tajā nebūtu radio un drifta?
Ja es nebūtu nonākusi autosporta pasaulē un radio, tad tik un tā izdomātu, kā savu dzīvi padarīt interesantāku. Man dzīvē vēl nekad nav bijusi sajūta, ka viss ir sasniegts un vairs nav, kurp tiekties. Galvā nemitīgi raisās idejas, jau tagad plānoju nākamo sezonu un zinu, ka pēc šāda principa dzīvotu arī tad, ja nodarbotos ar ko citu. Man svarīgākais ir gūt baudījumu no procesa, nevis dzīties pēc medaļām un goda rakstiem. Zinu, ka varētu kaut vai kurpes taisīt, gleznot vai tamborēt. Mani interesē pilnīgi viss. Varu pavadīt veselu mēnesi, dienu no dienas lasot grāmatas un urbjoties cauri literatūrai, kas iekrājusies neizlasīta.
Esmu arī guvusi atziņu, ka pasaulē nav slinku cilvēku. Ir vien nepareizā motivācija. Neatrodot savu dzinējspēku vai arī maldīgi uzskatot, ka esam atraduši pareizo piegājienu, nospraustos mērķus realizēt neizdosies. Bet, ja atradīsim veidu, kā pašiem sevi iedvesmot, tad viss notiks.
Tā arī dzīvoju, pieturoties pie principa, ka cilvēks var paveikt jebko, ja vien atrod pareizo mērķi, kā arī spēj saskatīt mazos mērķus, kas būvē ceļu uz galveno ieceri. Ir jāiet un mēģina, kā arī jāatrod sevī tas motivācijas klikšķis, atbildot, kāpēc es to vispār daru.
Un kāda ir tava motivācija?
Man ir ļoti žēl to cilvēku, kas dodas uz sacensībām ar vienu mērķi – uzvarēt. Tā ir tipiska amerikāņu domāšana. Bet, ja tev uzvarēt neizdodas un nepatīk arī tas, ko dari, lai šo uzvaru iegūtu, tad ļoti ātri sadegsi. Cilvēkam ir jāgūst baudījums no tā, ar ko viņš nodarbojas. Dzīvei ir jābūt patīkamai, un mēs taču šeit tāpēc arī esam – lai iemācītos, kā dzīvot saskaņā ar sevi. Dzīve ir par mācīšanos, lietu apgūšanu un šo gaismu tuneļa galā. Tās plūdumam jābūt vieglam.
Kas bija grūtākais, ar ko sastapies Ungārijā?
Grūtākais, ar ko nācās saskarties Ungārijā, bija kombinācija starp milzīgu garīgo slodzi un pamatīgu fizisku nogurumu. Ja cilvēki jūtas noguruši, viņi ir arī nervozi un uzvilkušies, un tādi Ungārijā bijām mēs visi trīspadsmit komandas dalībnieki. Ir interesanti vērot, kā visi tiek ar šīm savām lietām galā. Ieraudzīju gan sevi pilnīgi citā gaismā, gan savas komandas biedrus. Par citiem atklājās labas, par citiem – ne tik labas.
Šādos apstākļos iepazīstot arī sevi, sapratu, ka manī ir vēl ļoti daudz lietu, kuras jāpilnveido, liekot sev augt un mainīties. Izrādās, ka varu būt gan indīga, gan nejauka, bet, kamēr atrodamies savā komforta zonā, esam paēduši un izgulējušies, šīs lietas nenāk uz āru. Brīžos, kad ir jāspēj padomāt par visu, nervi iet pa gaisu, bet to nevajadzētu pieļaut. Interesanti, ka īsajā laika posmā, ko pavadīju Ungārijā, tiku vaļā no daudzām ilūzijām, kas man bija pašai par sevi.
Kā tiki galā ar uz sevi liktajām cerībām?
Man uzliktā atbildība no sponsoru un atbalstītāju puses radīja lielu spiedienu. Visas tās sievas, kuras gaidīju savus vīrus, kas manā garāžā skrūvēja mašīnu līdz sešiem rītā, mani draugi, kuri ticēja, ka varu sasniegt augstākos rezultātus...Apzinājos, ka aizstāvu arī Latvijas vārdu, tādēļ stress bija divtik liels. Tomēr ar trīcošajām rokām tiku galā sev ierastajā veidā – koncentrējoties uz to, kas jādara un secīgi izpildot nepieciešamās darbības trasē. Par ārējiem apstākļiem, atrodoties trasē, gluži vienkārši nedomāju.
Kas bija tavas priekšrocības, cīnoties ar visnotaļ spēcīgajām konkurentēm?
Sacensībās tiku iesaukta par "Miss Stabilitāti". Es vienkārši iebraucu trasē un kā cirvītis darīju to, kas man jādara. Sacensībās nekad lieki neriskēju. Uzskatu, ka treniņa dienas ir tās, kurās atstrādāju tehniku, savukārt sacensībās man ir jāuzrāda rezultāti. Tā ir mana loģika, jo zinu, ka, ja noteiktas nianses man izdodas tikai katru otro vai trešo reizi, tad nevaru atļauties riskēt, tās izpildot izšķirīgajā braucienā. Kad man tās izdosies deviņās no desmit reizēm, tad atļaušos šo risku, bet tikmēr izvēlos pārbaudītu un drošu tehniku, kas līdz šim ir arī atmaksājusies.
Protams, liels ieguvums bija arī tas, ka redzēju, kā brauc citas meitenes. Pēc sacensībām sēdējām krodziņā un pārrunājām katra savas sportiskās karjeras gaitas, atklājot interesantas iezīmes un lietas, ko būtu vērts mācīties. Ar meitenēm arī smējāmies, ka, ja mūs visas saliktu kopā, kombinējot manu prātīgumu, citu drosmi, tehniskās iemaņas un komandas atbalstu, tad sanāktu vienkārši izcila braucēja.
Vai atmosfēra bija tikpat patīkama arī trasē?
Sacensību gaisotne bija ļoti draudzīga. Tiesa, ungārietes no citām dalībniecēm turējās nomaļus, iespējams, slikto angļu valodas zināšanu dēļ, tomēr meitenes, kuras bija atbraukušas no ārzemēm, viena otru ļoti uzmundrināja. Tāpat cita citai palīdzējām ar praktiskām lietām, aizdodot nepieciešamos resursus un visādi citādi atbalstot. Manuprāt, drifts vispār ir viens no draudzīgākajiem sporta veidiem pasaulē. Nekur citur šādu saliedētību izjutusi neesmu. Visa konkurence, aprēķins un sīvā cīņa paliek trasē.
Kā drifts ir mainījis tavu personību? Vai kaut kas ir atlicis arī no jaunās jumpravas?
Nekad neesmu savu aizraušanos ar sportu analizējusi no šāda viedokļa. Varu vien teikt, ka es to daru tāpēc, ka gribu un tāpēc, ka man tas patīk. Neviens no manas ģimenes locekļiem nav bijis autosportists, un mani vecāki mani joprojām nesaprot, mammai jautājot, kāpēc man tas ir vajadzīgs. Uz to atbildēt nevaru. Citam vajag tamborēt, citam ceļot, citam gleznot. Man vajag braukt ar auto, un iepūtiet man! Katram šī lieta ir sava, un mēs nevaram kādam aizliegt darīt to, kas viņu dara laimīgu.
Uzskatu, ka cilvēkiem, tai skaitā man, vispār nav tiesību par kādu spriest pozitīvi vai negatīvi, vērtējot, ko viņš ir vai nav izdarījis. Mūsu vienīgais uzdevums ir viņus pieņemt un pret ikvienu attiekties ar cieņu un mīlestību.
Vai esi māņticīga?
Noteiktu veiksmes rituālu, ko izpildīt pirms starta, man nav. Nevēlos savu iespējamo veiksmi iemiesot arī lietās – konkrētos talismanos. Tās var pazust, un ko tad? Visa vajadzīgā motivācija ir mūsu galvās, un tur arī nepieciešams lūkoties pēc iedvesmas. Kopumā esmu ticīgs cilvēks un vakarā pirms gaidāmajām sacensībām drīzāk padedzināšu svecīti un domāšu labas domas, lai manī ienāktu gaisma. Konkrētām lietām savu veiksmi piesaistīt nevajag. Viss atrodas mūsu prātā, un tur arī ir jārakājas, nevis jāapkarina sevi ar maģiskiem nieciņiem.
Kādi ir tavi tālākie plāni autosportā?
Plāni ir lieli, bet par tiem nekad nerunāju pirms to realizēšanas. Skaidrs gan ir tas, ka nākamgad noteikti vēlos atkal startēt visos "Queen of Europe" kausa posmos, un tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks. Tāpat piedalīšos vietēja mēroga sacensībās, ja vien to datumi nepārklāsies ar došanos uz "Queen of Europe" posmiem.
Šajā nedēļas nogalē Igaunijā notiks arī Ziemeļvalstu čempionāta posms, kuru tiesāšu. Arī tā ir vērtīga un interesanta pieredze.
Kā jūties labāk – kā braucēja vai tiesnese?
Man patīk būt tiesnesei, tomēr trasē jūtos labāk. Tiesa, uzskatu, ka latviešiem un arī Eiropas drifta braucējiem vēl ir jāizkopj sacensību kultūra, jo tiesnešu lēmumu apstrīdēt nedrīkst. Japānā kāda čempionāta izšķirošo posmu šova dēļ tiesāja četri bērni, un neviens no braucējiem pat nemēģināja viņu lēmumu apstrīdēt. Vien pateicās un ar cieņu atvadījās. Savukārt latvieši strīdas, bet eiropieši pie sevis pukst un apšauba tiesnešu godīgumu. Mums šai ziņā vēl ir, kur augt.
Jau bērnībā no mammas iemācījos teicienu, ka par rezultātu strīdas tikai viduvējības. Tiem, kas ir galvastiesu pārāki, satraukties nav, par ko, jo ikviens tāpat redzēs, ka viņi ir vislabākie.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!