Astoņu bērnu mamma Diāna Dravniece: 'Kad sapratām, ka bērnu vairs nebūs, raudāju...'  (52)

Diāna, Jūsu bērni ir dzimuši 10 gadu laikā no 1984.–1994.gadam, tagad viņi visi jau ir pilngadīgi un uzsākuši patstāvīgas dzīves. Vai jums ar vīru ir sācies otrais medusmēnesis?

Jā! Vīrs mani no rītiem ved uz darbu, pa dienu reizēm satiekamies un aizejam pusdienās. Sanāk, ka šo trīsdesmit gadu laikā mēs esam tik maz bijuši divatā, ka tagad tā mums šķiet liela vērtība. Viens dzīves posms ir noslēdzies un interesanti, ka man sāk atgriezties jaunības domāšana.  Nopirku makšķeri, meklēju, kur var ar zirgiem jāt, atkal izvilku gleznošanas papīru. Pēc tā var spriest, ka ir parādījies laiks arī sev. Piemēram, jaunībā man ļoti gribējās iemācīties braukt ar moci, un tagad es saviem dēliem stāstu šīs cerības, bet viņi saka  – mammīt, mīļā, iemācies sākumā ar riteni braukt! Tas ir interesanti, ka viņi sāk par mani uztraukties, nevis es par viņiem. Lomas mainās.

Vai jau attiecību sākumā zinājāt, ka Jums būs daudz bērnu?

Tāda doma pavīdēja.. bet drīzāk domājām, ka varētu būt trīs bērni. Diemžēl mēs augām laikā, kad padomju sistēmas domāšana noteica, ka viens vai divi bērni bija  labi, bet trīs  – jau nepieļaujami. Bet kaut kur dziļumā bija sajūta, ka mums būs daudz bērnu. Mana mamma nāca no lielas ģimenes, un arī viņa ļoti sapņoja par lielu ģimeni, diemžēl es biju viņas vienīgais bērns. Tā filozofiski raugoties, iespējams, ka viņas sapnis par lielu ģimeni materializējās caur paaudzēm – manā ģimenē.

Pirms mūsu sarunas Jūs sacījāt, ka runāt par astoņiem bērniem ir sarežģīti – nedrīkst par vienu pateikt par daudz, par citu – mazāk, jo mīlestība ir jāsadala...

Jā, cilvēkiem parasti tas ir izbrīns – kā var sadalīt mīlestību astoņiem bērniem. Interesanti, ka mums ar vīru tā mīlestība ar katru nākamo bērnu tikai vairojās. Mēs iemācījāmies labāk glaudīt... labāk sabučot. Iemācījāmies sakārtot laiku un ievērot personības. Viens bērns pēc rakstura ir tāds, ka pats pieskrien klāt, paņem buču, apkampjas un paņem to mīlestību. Cits sēdēs kaktiņā un gaidīs. Mūsu pienākums ir redzēt un ievērot, ka  bērni ir atšķirīgi un katram ir vajadzīga sava pieeja. Kad ģimenē ir astoņi bērni, tās raksturu amplitūdas ir tādas, ka brīžiem  nevar saprast, no kā tās iedzimušās! Protams, var jautāt, vai astoņu bērnu ģimenē bērni ir pietiekami mīlēti? Bet tad es atceros sevi – es biju vienīgais bērns ģimenē, bet man nekad nelikās, ka mani mīl pietiekami. Tā bija tāda loma un pozīcija, ka man vajag visu. Vienmēr likās, ka es esmu viena, mamma vienmēr ir darbā un nepievērš uzmanību. To mīlestības mērauklu tomēr ir ļoti grūti novilkt.

Ja ir septiņi brāļi un māsas – tad saņem mīlestību arī no viņiem...

Jā, es domāju, ka tā ir ļoti liela vērtība. Kad man nomira tētis un pēc tam  – arī mamma, es pēkšņi sajutos šausmīgi vientuļa. Jo man nav ne brāļu, ne māsu... Bērni teica –  mammu, mēs taču tev esam. Bet tas ir kaut kas cits. Tajā brīdī es sapratu, ka maniem bērniem ir ļoti liela vērtība – brāļi un māsas, kuriem savā starpā ir asinsradniecības saikne. Vecāki aiziet, bet viņi nepaliks vieni.

Pastāstiet, kā tas ir – audzināt astoņus bērnus? Vai pret pirmajiem bērniem izturējāties stingrāk?

Ar pirmajiem bērniem es biju ļoti pedantiska, piemēram, vairākkārtīgi atkārtoju, ka noteikti jāvelk čības, ar pēdējiem bērniem – vairs neuztraucos par tādām lietām. Kad pirmie bērni tikko sāka slimot, man likās – šausmas, kas tagad būs, bet vēlāk visus vīrusus daudz mierīgāk pārdzīvojām. Pēc laika jau atpazīsti arī bērnu raudienus un kliedzienus – pēc skaņas zini, vai ir noticis kaut kas nopietns un ir patiešām jāskrien palīgā. Pirmajam bērnam tika "uzkrauta" lielāka atbildība. Bet katram ģimenē ir sava loma –  mana loma bija būt egoistiskam vienīgajam bērnam ģimenē, bet mana vecākā bērna loma ir būt atbildīgam. Pirmais bērns ģimenē vienmēr ir varonis un atbildīgais, viņa loma ir visus vadīt un mācīt – arī vecākus  – un tas ir normāli. Un tad, katram nākamajam bērnam ir dažādas citas lomas. Brīžos, kad šīs lomu sadursmes izraisa domstarpības, vienīgais, ko vecāki var darīt  – ir mēģināt mazliet mainīt šo mājas teātri. Piemēram, "pareizajam" bērnam kādreiz pateikt, ka viņš ir kļūdījies un viss, ko viņš dara, nebūt nav perfekts. Un  bērnam – "grēkāzim" pateikt: tu neesi vienmēr vainīgs, tu esi spējīgs izdarīt arī lieliskas lietas. Vai atbilstošā situācijā šādi noreaģēt ir viegli? Droši vien, ka grūti. Ja skatāmies no šāda skatupunkta, dažreiz liekas, ka mācību sistēmā jauniešiem būtu jāiekļauj pedagoģijas mācība – kā tikt galā ar dažādiem raksturiem.

Ņemot vērā, ka katrs bērns ir citādāks, kādas vērtības centāties bērniem ieaudzināt?

Domājot par visām šīm lomām, beigās no tādas psiholoģiskās puses viss sanāk ļoti sarežģīti. Mēs ar Māri ģimeni būvējām uz ticības pamatiem, un to centāmies dot arī bērniem. Mācījām par ticības un lūgšanas vērtību, Dievu. Tas bija mūsu atskaites punkts. Reiz filozofiski nonācu līdz tādai domai: vecāki parasti vēlas bērniem ieaudzināt paklausību, bet bērnam ir nepieciešama arī iniciatīva, un paklausīgs bērns nekad nebūs iniciatīvas pilns. Patstāvīgāki, domājošāki, strīdīgāki bērni – tie arī dzīvē tālu tiek. Līdz ar to mums – vecākiem – ir lielas grūtības ar bērnu audzināšanu. Mūsu pieķeres punkts Bībelē bija doma – nevis audzināt bērnus paklausībā, bet aicināt "bīties to Kungu". Jo no tā izriet gan vecāku godāšana, gan paklausība. Tādu vienu metodi, kā audzināt bērnus, es nevaru nosaukt. Es pieļauju, ka arī mēs ar Māri esam daudz kļūdas pieļāvuši, kā jau jebkurš vecāks. Par vecākiem nepiedzimst, bērni mūs par tādiem izveido. Diemžēl, tad, kad mēs beidzot esam iemācījušies būt par vecākiem, tad bērni vairs nedzimst... laiks ir pagājis.

Vai bērnu audzināšanā ir kāds grūtākais posms?

Pusaudžu gadi nebija viegli. Kad es ar citām mammām parunājos, tad liekas, ka varētu tos pusaudžu gadus "izgriezt" ārā, jo tas ir vissmagākais posms. Protams, katrā ģimenē situācija ir citāda, bet mēs gājām cauri ļoti grūtam posmam, kas saistīts ar atkarībām. Un, kad puišiem bija smagas problēmas, protams, mums kā vecākiem radās tas jautājums – kur tad ir tā mūsu audzināšana? Mēs taču gājām uz baznīcu, mācījām svētdienas skolā, mums ir kristīgas vērtības, morāle. Bet pēkšņi bērns izvēlas pamēģināt kaut ko citu. Vecākam tas ir šausmīgs diskomforts un bezpalīdzības sajūta, jo tu savam bērnam neko nevari izdarīt – tu ar viņu runā, bet viņš nedzird.  Tad es sapratu, ka mums pieder tikai viens instruments – un tā ir lūgšana.

Kas Jums sniedza enerģiju tikt pāri grūtībām un raudzīties uz dzīvi pozitīvi?

Mēs ar vīru to visu uztvērām kā uzdevumu, kuru jāpaveic sportiskā garā. Es pati esmu bijusi sporta vingrotāja, un zinu, ko nozīmē izturības treniņi.  Sports ir viena no tām lietām, kas audzina cilvēkam "krampi". Un, ja tu to "krampi" novirzi pareizā virzienā, tad alegoriski domājot, šo izturību var pārnest uz jebkuru dzīves sfēru. Bet  enerģiju man sniedz daudzveidība un dažādība. Ļoti svarīgs un bagātinošs ir tas abpusējais enerģijas apmaiņas process ar bērniem.

Ko jūs varētu teikt sievietēm, kas uz grūtniecību un bērna laišanu pasaulē raugās ar bailēm un šaubām?

 Nav tā, ka sievietei var pateikt – nevajag baiļoties. Tās bailes ir jāpārdzīvo, jāsaprot, jāizšķetina. Katram ir savs posms dzīvē. Zinu sievieti, kas ir nobijusies jau pašā sākumā – pirms pirmā bērna. Bet mēs ar vīru bailes piedzīvojām pēc astotā bērna, kad man bija ķeizargrieziens un radās problēmas ar veselību. Tad sapratām, ka mums vairs nebūs bērni. Ja runājam par bailēm – ar pirmajiem bērniem bailes bija egoistiskas – saistītas ar manu pārvēršanos, jo grūtniecības laikā tev tiek atņemts viss, tavs ego tiek sagrauts. Bet gadu gaitā es pārtransformējos, pieņēmu, sāku priecāties un gūt baudu bērna nēsāšanā, dzemdībās, barošanā. Man tā kļuva par īstu baudu, un, kad sapratām, ka bērnu vairs nebūs, sākās depresija. Es raudāju. Raudāju par to, ka man vairs nebūs bērnu un man vairs nebūs iespēja iznēsāt un barot bērnu.

Bet kā ir ar tām bailēm, ka šī pasaule nav tika laba, lai bērns tajā justos droši?

Jautājums, kā mēs pasauli uztveram. Ja no kristīgā viedokļa – tad pasaule ir kā ceļojums, kas vispār nav izejams bez ērkšķiem un dadžiem. Nevienam. Jums ir savas ciešanas, man ir savas bēdas. No tā nevar izvairīties. Vēl par bailēm runājot – ja tās ir materiālas dabas bailes – māja vai izglītība, tad mans uzskats ir, ka bērns  – tā ir mūžīga vērtība, un to tā nevar materializēt. Ja mēs ticam mūžībai, tad kas pēc mums paliek – vai māja, izglītība, valodas, dziedāšanas prasme? Nē, tās mūžīgās vērtības ir dvēsele, bērni, tauta. Latviešu kultūrā audzināšanā īsti nav ielikts, ka bērni ir tautas vērtība. Bet tieši bērni kā vērtība ir tautas dzīvotspējas pamatā.

Skatoties, cik veiksmīgi Jūs esat spējusi apvienot ģimenes dzīvi un personīgās ambīcijas, gribas jūs saukt mūsdienīgajā vārdā – par supermammu. Vai jūs jūtaties kā supermamma?

Noteikti, nē. Manuprāt, jebkura mamma ir supermamma. Jo tā mīlestība, kas ir starp bērnu un māti, tā ir tik dabiska un neatņemama.  Vai zinājāt, ka zīdaiņiem no galvas avotiņa pirmajos mēnešos izdalās opijs? Mums – mammām – tā ir kā narkotika, jo bērns patīk aizvien vairāk un vairāk. Notiek dabiskā ķīmija. Es domāju, ka visas mammas ir supermammas! Un – lai Dievs dod apstākļus, ka visas mammas to var realizēt.