Kas notiek, kad 'baby-box' durtiņas aizveras  (59)

Pati ideja par glābējsilīti ir ļoti sena un pieminēta jau Bībelē, kad pāvests Innocents III sūkstījās, ka skatīties uz mirušiem zīdaiņiem, kas peld pavasaros pa straumi, ir diezgan nepatīkami, tāpēc pie baznīcām tika izvietoti groziņi, kur ielikt negribētos bērnus. Eiropā pirmā glābējsilīte tika izveidota 2000. gadā Vācijā, bet šobrīd projekts paplašinās. "Baby-box" paredzēts pavisam mazu bērnu uzņemšanai, tas ir, apmēram līdz 6 mēnešu vecumam.

Jau septiņas silītes, drīz būs astotā

Latvijā ir jau septiņas glābējsilītes – Rīgā, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Madonā, Ventspilī. Tūlīt notiks sarunas ar Jelgavas pašvaldību un Jelgavas slimnīcu, lai izveidotu glābējsilīti arī Zemgales reģionam. Nauda šādiem projektiem tiek ziedota, bet projekta izmaksas atkarīgas no finansiālajiem ieguldījumiem. Telpai, kurā tiek iebūvētas durvis ar baby-box aprīkojumu, jāatrodas nomaļā vietā slimnīcas teritorijā, kur nav nedz apsargu, nedz kameru. Likumdošanā ir panāktas ļoti būtiskas izmaiņas, kas nosaka, ka bērns, kas ielikts silītē bez dokumentiem, ir atradenis un adopcijai ir nododams uzreiz.

Diskrētums, kas glābj dzīvību

Pilnīgi diskrētums atstāt bērnu tā, lai neviens to nepamana, ir viens no svarīgākajiem aspektiem, lai brīdī, kad sievietei izšķiras izvēle – ielikt zīdaini "baby-box" vai nomaļā atkritumu konteinerā, izvēle būtu par labu glābējsilītei. Rīgā bērniņus parasti ievieto pēcpusdienā, iespējams, ka to saista ar laiku, kad no slimnīcām tiek izrakstītas sievietes pēc dzemdībām – pāris stundu laikā no Rīgas Dzemdību nama vai Stradiņu slimnīcas bērns tiek nogādāts uz Vienības gatves bērnu slimnīcu, min Zvirbule. Reģionos mazuļi glābējsilītē nonāk tieši vakara tumšajā laikā, kad rosību pie slimnīcas redz pēc iespējas mazāk cilvēku.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs raidījumā "Ģimenes studija" gan pieļauj, ka sieviete, kas nolemj atteikties no sava bērna, pieņem tik pretdabisku lēmumu, ka bailes no sabiedrības nosodījuma šādas sievietes vairs nebiedē. Bet Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste Dace Rezeberga domā, ka drīzāk šīs sievietes nemaz nenonāk stacionārā un dzemdē ārpus slimnīcas. Tiesa, pēdējos gados kopumā samazinās arī slimnīcā atstāto bērnu skaits. Ja 2009. gadā un 2010. gadā  29 atstāti bērni ik gadu, tad 2012. gadā Rīgas Dzemdību atstāti 13 bērni.

Brīdī, kad durtiņas aizveras, pārdomāt savu lēmumu jau ir par vēlu. Laiks pārdomām gan vēl tiek dots tad, kad cilvēks ar zīdaini uz rokām stāv pie silītes. Pie durtiņām ir norādīts grūtniecības krīzes tālrunis, uz kuru zvanot, ir iespēja saņemt reālu, tūlītēju palīdzību krīzes brīdī. "Rīgā uz grūtniecības krīzes tālruni zvana diezgan aktīvi, reģionos tie ir 3-5 zvani gadā. Ir pamats domāt, ka Rīgā gada laikā esam saņēmuši ap 50 zvanu jau tajā brīdī, kad cilvēks ir gatavs ielikt mazuli "baby-box". Dažreiz iemesls atstāšanai ir ļoti liels trūkums, nav ne drēbīšu, ne gultiņas, cilvēks pats neredz izeju šajā situācijā, bet to mēs varam atrisināt," stāsta projekta vadītāja.

Bērnu vēl var atgūt...

Glābējsilīte ir pēdējais solis – kad tajā ieliek mazuli, durvis tiek aizvērtas un bērniņu saņemt atpakaļ nevar. 2 minūtes pēc durtiņu aizvēršanās mediķi saņem signālu un dodas pēc bērna. Bioloģiskais vecāks nevar pēc 10 minūtēm atgriezties un pieprasīt atdot mazuli. Glābējsilītes durvis atbloķē, kad mazulis jau ir pie ārstiem. Ārsti mazuli apskata, novērtē tā veselības stāvokli un iespējamo dzimšanas laiku. Jaunākais silītē ieliktais bērniņš bija 3 stundas vecs, bet vecākais – 14 dienas vecs. To ārsti nosaka pēc nabas saites stāvokļa. Kad mazulis apskatīts, tiek zvanīts policijai, kas noskaidro, vai bērns nav pazudis vai nolaupīts. Izpētei tiek dots laiks – 3 dienas. Pēc tam pie darba ķeras bāriņtiesa, kas atradenim meklē jaunu ģimeni.

Ja bioloģiskie vecāki tomēr pārdomā un bērnu grib atgūt, ceļš ved uz bāriņtiesu un jautājums tiek risināts ar šo iestādi. Ja divu nedēļu laikā bērnu neviens neprasa atpakaļ, tad atgūšanas ceļš kļūst komplicētāks, norāda Krasnogolovs. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs stāsta, ka līdz šim ir bijuši divi gadījumi, kad bioloģiskie vecāki ir vēlējušies bērnu atgūt. Vienā gadījumā māte izdarījusi visu, lai bērnu atgūtu. Viņai bija gan bērna dzimšanas zīme, kas gan vēl nebija reģistrēta Dzimtsarakstu nodaļā, gan sava pase, gan arī gatavība veikt DNS analīzes, kas pierādīja, ka mazulis ir viņas bērns. Sieviete savu lēmumu pārdomājusi jau pēc stundas, kad atgriezās un prasīja bērnu atdot. Bāriņtiesas prasības tika izpildītas nedēļas laikā un bērniņš tika atdots mātei. Ģimeni turpina uzraudzīt bāriņtiesa.

Otrajā gadījumā bija skaidrs, ka māte nedara neko, viņa nebija gatava arī veikt DNS analīzes, nebija nekādas dokumentācijas, kas norādītu uz viņas saistību ar glābējsilītē ielikto mazuli. Bērns tika nodots Latvijas adopcijai.

Informācija par bērnu tiek izplatīta visās sistēmās, kas saistītas ar adopciju un bērniņš 2-3 nedēļu laikā nonāk ģimenē. 6 mēnešu laikā, kamēr notiek adopcijas process, bioloģiskie vecāki, vēršoties rajona bāriņtiesā un izpildot bāriņtiesas nosacījumus un ar likumu noteiktās prasības, vēl var mēģināt bērnu atgūt. Sadarbojoties ar bāriņtiesu un pierādot bērna un bioloģisko vecāku saistību, priekšroka vienmēr būs bioloģiskajiem vecākiem nevis adoptētāju ģimenei.

Pagājušā gada rudenī Rēzeknes glābējsilītē ieliktajai meitenītei līdzi bija iedoti arī dokumenti – dzimšanas apliecība. Tas nozīmēja, ka bērns vairs nav atradenis un tika nodots atpakaļ bioloģiskajiem vecākiem, uzsākta policijas izmeklēšana par šo gadījumu. Policija tiktu iesaistīta arī tad, ja silītē ieliktais bērniņš būtu cietis no vardarbības. Šādā gadījumā ierosinātu krimināllietu.

Vienīgā vieta, kur silīte ir izveidota, bet kurā nav nodots neviens mazulis, ir Ventspils.