Divpadsmit laimīgas bērnības likumi  (12)

Ir ticējums, ka mīlestībā ieņemti bērni ir īpaši skaisti un laimīgi. Izmērīt šīs īpašības ciparos nav iespējams, tomēr, ja abi bērna vecāki mīl viens otru un apzināti vēlas bērniņu, grūtniecībai gatavojoties, atsakās no neveselīgiem ieradumiem, maigi rūpējas par zīdainīti kopš tā pirmās dzīves minūtes, tad viss apstākļu kopums dod iespēju mazulim izaugt pašapzinīgākam, veselīgākam, vispusīgākam un iespējams, arī laimīgākam un harmoniskākam.

Ikdienas sarunas, rūpes un patiesa ieinteresētība ir ļoti svarīga komunikācijas daļa, kas liek mazulim sajusties svarīgam un nozīmīgam ģimenes loceklim. Nepietiekama nedalīta uzmanība rada sajūtu vientulības un nemīlētības sajūtu. Kurš var justies laimīgs, ja nav ģimenē mīlēts? Rotaļājoties, kopā lasot, kopā ejot uz izstādi vai pasākumu, darot jebkuru citu lietu kopīgi, vecāki skaidro pasaules kārtību, vērtības, veido bērna pasaules uztveri. Tā jau arī ir audzināšana, kas nākotnē veido mazā cilvēka pasaules sajūtu.

Ir ļoti svarīgi, lai mazulim būtu abi vecāki. Pat ja nedzīvojat kopā, pacentieties izdarīt visu, kas atkarīgs no jums, lai bērns sajustu, ka tētis (vai mamma) viņam ir, ka par viņu domā, rūpējas un ka viņu mīl. Lai kādas būtu peripetijas vecāku attiecībās, bērnam jāzina, ka viņu mīl abi vecāki. Nekad neliedziet bērnam satikt otru vecāku. Ja nu tomēr attiecības ar bērniņa tēti ir sarautas neglābjami, parādiet citu vīrieša piemēru. Tam nav obligāti citam mammas partnerim. Arī gādīgs vectētiņš, onkulis, krusttēvs vai pat sporta pulciņa treneris var kļūt par vīrieša paraugu.
Bērns, ko sieviete audzina viena vai kopā ar savu mammu, bieži izaug infantils un nespējīgs par sev rūpēties pats.

Izlutināt ar mīlestību nevar! Jo drošāk bērns jutīsies par to, ka mamma viņu mīl ar visiem stiķiem un niķiem, jo drošāk viņš jutīsies vēlāk pieaugušo pasaulē. Lai kas notiktu, vecākiem vienmēr jābūt ir sava bērna pusē. Vienmēr jāatbalsta mēģinājumi darboties baletā, pievērsties keramikai vai apgūt ķīniešu valodu. Lai mēģina, jums jātic pozitīvam iznākumam. Ja neizdevās, uzmundriniet, ka nākamreiz iznāks daudz labāk. Skepse un neticība sava bērna spēkiem nogalina arī pašā bērnā ticību savām spējām.

Prasme sodīt tā, lai nepazemotu, ir ļoti smalka lieta. Ja vienreiz dusmās esat uzšāvuši pa dupsi un tas nav ikdienas audzināšanas paņēmiens, mazulis piedos un aizmirsīs. Bet moralizēšana, draudi, aizliegumi ikdienā par, jūsuprāt, nopietniem nedarbiem, gan var apdzēst iniciatīvu un pašvērtību. Ideāli būtu, ja vecāki prastu pacietīgi skaidrot un skaidrot, kas ir izdarīts nepareizi un kāpēc vajadzēja rīkoties savādāk.

Tas nekas, ka maziņš un vēl neprot runāt pretī. Cieņu pelnījis arī zīdainis, trīsgadnieks un skolnieks, tāpēc augstprātīgi izmest tekstu "Tavu viedokli šajā jautājumā neviens neprasīja" vai arī " Paklusē, kad lielie runā" nav pieļaujama. Veidojot šādas attiecības ar mazuli, gatavojaties nopietnam paaudžu karam tīņa gados.
Sevišķi respektējiet mazā ģimenes locekļa viedokli jautājumos, kas skar viņu pašu – drēbju izvēle, istaba iekārtojums, pulciņi un brīvā laika pavadīšanas veidi.

Laimes atslēdziņa ir pārliecība, ka ar tevi viss ir labi, viss kārtībā, tu esi pelnījis un saņemsi visu to labāko, bet … ja vecāki iestāsta, "Tu – sīkais, esi slikts, nepareizs", tad šī dzīves pamatsajūta kļūst par galveno vadmotīvu. Plaša augsne mazvērtības kompleksiem. Bieži vien bērni, kas jau kopš mazotnes mājās pelti un kritizēti, mēģina izcelties vienaudžu grupā, pazemojot citus.
Ja ir izdarīts nejauks nedarbs, apspriediet, kas ir darīts slikti, bet nesakiet, ka slikts ir pats bērns.

Cik nu iespējams, strīdieties tad, kad tos neredz bērni. Lai kādi arī būtu vecāku konflikta iemesli, bērniem ir tendence uzņemties vainu. Iemācoties šādu attiecību modeli, arī pieaugušā dzīvē tikai konfliktējošā vidē jūsu nu jau pieaugušais bērns jutīsies " kā mājās". Ja šķiraties, dariet to, neaplejot viens otru ar mēsliem.

Dzimtas saites – vecmāmiņas, vectētiņi, tantes, brālēni, ir ļoti svarīga sajūta, kas dod drošību – tu neesi šajā pasaulē viens. Bet tas, kā mazbērnus mīl vecvecāki – tās ir īpašas attiecības. Vecmāmiņai parasti ir vairāk laika, pacietības un dzīves gudrības, lai parunātos ar mazbērnu. Kontaktēšanās ar vecākiem cilvēkiem, turklāt, iemāca adekvātāk un mierīgāk uztvert novecošanas procesu.

Aptaujājot pusaudžus, kas viņiem traucējis justies laimīgiem bērnībā, bieži dzird atbildes – nepietiekami daudz brīvā laika. Pulciņiem, nodarbībām un skolas mācībām laiks ir jāatrod, bet pārslogot mazo censoni arī nevar. Pārpūle ir īsākais ceļš uz depresiju, bet ja vēl jādara tas, ko izvēlējušies vecāki, tad ir pavisam grūti.

Un pats svarīgākais uzdevums – būt laimīgiem pašiem! Tikai tad laimīgi būs mūsu bērni, jo bērni jau mācās ne tikai saimniekošanu un praktiskās iemaņas, bet kopē arī vecāku emociju gammu. Ja nesanāk vienmēr būt tiešām no sirds līksmai, vismaz neesi īgna un skāba uz dzīvi.