Bīstamais dabiskais process: dzemdību vēsture  (14)

Pats bērna dzimšanas process viedos zintniekus ir interesējis jau ļoti sen. Ne velti viena no vecākajām rakstiskajām liecībām – papiruss ar tā saucamajiem Kahunas tekstiem, ir veltīts tieši ginekoloģija un dzemdniecībai.

Senie ēģiptieši sievietes auglību noskaidroja visai barbariskā ceļā – vagīnā uz nakti ielika ķiploka daiviņu. Ja no rīta sievietes elpa oda pēc ķiplokiem, uzskatīja, ka ar auglības jautājumiem problēmu nebūs. Pati metode ir atzīta zināmā mērā pat par fizioloģiski izskaidrojamu – ja ir nefunkcionējoši un aizlipuši olvadi, tad ķermenī nedarbojas vispārēja vielu apmaiņa.

Lai noskaidrotu, vai sieviete jau ir stāvoklī, veica citus testus. Piemēram, uzskatīja, ka grūtnieces urīns ir īpaši labvēlīgs labības graudu dīgšanai. Ja graudi uzdīga – tātad sieviete ir grūta. Ja pirmie uzdīga kviešu graudi – būs zēns, ja mieži – meitene. Šo metodi par ticamu atzina vēl viduslaiku Eiropā.

Kad jaunajai ēģiptietei pienāca laiks dzemdēt, viņa devās uz īpašu templi, kur nevis dzemdēja, bet gan pielūdza dievus un cerēja un labvēlīgu iznākumu. Pēc tam viņas devās mājās un gaidīja dzemdību sākumu. Ēģiptē dzemdēt bija ierasts tupus, ar elkoņiem atbalstoties uz īpašiem akmens bluķīšiem, bet ap dzemdētāju vesela grupa sieviešu – palīgu kūpināja dažādus vīrakus, masēja vēderu ar safrāna eļļu un ieberzēja ar alu! Jaundzimušo bija ierasts barot ar krūti vismaz 3 gadus.

Ja citās zemēs vīrieši dzemdību procesā nepiedalījās, tad Indijā un senajā Grieķijā problemātiskos gadījumos palīgā sauca ārstu, kas tolaik parasti bija vīrietis. Iespējams, tāpēc šajās valstīs pirmo reizi fiksēti ķeizargrieziena gadījumi. Tāpat ir liecības, ka tieši Indijā agri sāka izmantot dzemdību stangas.

Vairumā gadījumu sievietes pēc ķeizargrieziena operācijas nomira. Pirmā zināmā operācija, pēc kuras bērna māte izdzīvoja, notika 1580. gadā Šveicē, kad cūku kastrētājs Jākobs Nufers nolēma savai sievai pēc ilgām un mokošām dzemdībām veikt griezienu, lai izņemtu bērnu. Brīnumainā kārtā māte izdzīvoja.

19. gadsimtā jau vairākās pasaules vietās tika veiktas veiksmīgas ķeizargrieziena operācijas, un 20. gadsimtā aizvien vairāk bērnu nāca pasaulē ar ķeizargriezienu. 1976. gadā ASV šādā veidā pasaulē ieradās 5% bērnu, 1988. gadā - 25%, 2008. gadā - 31,9%, 2008. gadā - viena trešdaļa amerikāņu bērnu. Patlaban lielākajā daļā attīstīto valstu ir tendence palielināties bērnu skaitam, kuri nākuši pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Ne tikai ASV, arī Lielbritānijā, Īrijā, Kanādā, Austrālijā vairāk nekā 20% bērnu neierodas pasaulē pa dabīgajiem dzemdību ceļiem.

Arī Latvijā 23% bērnu tiek izķeizaroti. Lai gan operācija ir pilnīgi droša gan mātei, gan bērnam, Pasaules Veselības organizācija iesaka samazināt ķeizargriezienu operāciju skaitu līdz 10-15% no visām dzemdībām. Galvenais iemesls ir fakts, ka pēc ķeizargrieziena biežāk ir tādas dzīvībai bīstamas komplikācijas kā trombembolija plaušu asinsvados, kas veidojas sakarā ar dziļo vēnu trombozi, augļūdens embolija (augļūdens nokļūst asinsvados), pēcdzemdību septiskas saslimšanas.

Agrākos laikos dzemdību palīdzību sievietei sniedz citas sievietes, kas pašas bija laidušas pasaulē vairākus bērnus un dzemdību procesu labi pārzināja. Piemēram, daudzviet Krievijā pirmās dzemdības skaitījās tikai iesildīšanās, kad lielākā uzmanība tika sievietei, nevis bērna glābšanai – ja sievietei izdevās izdzīvot, tad visas nākamās grūtniecības un dzemdības jau noritēja salīdzinoši raiti.

Visos laikos dzemdības tika uzskatītas par ļoti augsta riska pasākumu. 18. gadsimta beigās Krievijas impērijā statistika atklāj drūmus skaitļus – gada laikā dzemdībās mira ap 30 tūkstošiem sieviešu, bet no 1000 dzīvi piedzimušajiem mazuļiem līdz gada vecumam nodzīvoja 727 bērni.

15. gadsimta Florencē tipiska ģimene bija 15 - 24 gadus veca sieva, kas laida pasaulē vismaz 5 – 7 bērnus. Ja sieviete nodzīvoja līdz 45 gadiem, tad bērnu skaits bija vismaz 10 mazuļi. Dzemdībās mira ļoti bieži, tāpēc, lai pēc iespējas attālinātu nākamo grūtniecību, sievietes centās bērnus zīdīt pēc iespējas ilgāk un intensīvāk. Tieši augstākās klases dāmas, kas varēja atļauties algos zīdītājas, ātrāk palika stāvoklī atkārtoti un pakļāva sevi atkārtotām bīstamām dzemdībām.

Viduslaiki no tiesas bija tumši laiki. Sievietes turpināja laist pasaulē bērnus un grūtniecība un dzmedības kļuva par sociālā statusa jautājumu. Ne velti viduslaikos bija modē tērpi, kas imitēja grūtniecību - zem kleitām sēja mazus spilventiņus, kas izskatījās pēc grūtnieču vēderiem. Turīgo vīru sievām bija jādzemdē visu laiku, viņām nodrošināja tiem laikiem maksimāli labus apstākļus un ļāva atpūsties un rūpēties par savām un bērna vajadzībām. Zemākās klases un nabadzīgākās sievietes uzreiz pēc dzemdībām ķērās pie darba un gādāja ģimenei iztiku.

Renesanses periodā dzemdībās sāka piedalīties ārsti. Starp citu, lai vīrieti pielaistu šim procesam, krietni nācās pacīnīties ar sabiedrības aizspriedumiem. Nebūt ne visas sievietes bija gatavas to darīt sveša vīrieša klātbūtnē, tāpēc dzemdēja tērptas garās kleitās un apsegtas ar segām un palagiem. Turklāt savas pozīcijas negribēja arī atdot tā laika vecmātes.

17.-18. gadsimtā Eiropā sākās īsts dzemdību drudža pļaujas laiks. Vēl ļaunāk bija tas, ka dzemdībās sāka asistēt ārsti, kas pieņēma vienas dzemdības pēc otrām, pat nenomazgājot rokas. Infekcijas izplatījās milzīgā ātrumā, bet neviens tā laika mediķis to pat neiedomājās saistīt ar netīrību. 1842. gadā zinātnieks Tomass Vatsons ieteica mediķiem pēc dzemdībām nomazgāt rokas un instrumentus un saņēma vispārēju publisku izsmieklu par tik absurdām idejām. Apmēram 20% sieviešu pēc dzemdībām mira tieši pēcdzemdību drudža dēļ. Arī Henrija VIII mīļākā sieva Džeina Seimūra arī mira pēc dzemdībām no pēcdzemdību druža.

Industriālais uzplaukums 19. gadsimtā iegrūda sievietes vēl lielākā postā - tā kā pilsētās strādnieku ģimenēm bija ļoti maza dzīves telpa un nehigiēniski sadzīves apstākļi, bet ārsta palīdzība slimnīcās bija par dārgu, dzemdības kļuva bīstamas gan mātēm, gan bērniem. Tikai tad, kad Luijs Pastērs 19. gadsimtā atklāja baktērijās, kas kalpoja par argumentu aicinājumam ārstiem mazgāt rokas, atklājās, ka viens no galvenajiem dzemdību drudža iemesliem bija infekcijas, kuras sievietes ieguva dzemdību laikā.

Līdz par 19. gadsimtam Eiropā vecmātēm neļāva apgūt medicīniskās zināšanas, sievietēm bija aizliegts praktizēt medicīnu vai pieņemt dzemdības. Medicīnisku palīdzību dažreiz sniedza bārddziņi, kurus pielīdzināja ķirurgiem. Vīriešu sniegtā palīdzība bieži vien bija bez izpratnes un emocionālas iesaistīšanās. Kad sievietēm beidzot tika atļauts apgūt medicīnu, bija jārada vesela privilēģiju sistēma, lai viņas iedrošinātu. Piemēram, Anglijā bīskaps uzņēmās aizbildniecību par vecmātēm un deva viņām tiesības ārkārtas situācijā kristīt jaundzimušo. Savukārt Amerikā ar likumu tika noteikts, ka vecmātēm izīrējamas istabas par brīvu.

Līdz pat 19. gs. vidum, kad dzemdībās pirmo reizi izmantoja ēteri, sāpju remdēšanai vairākus gadsimtus tika lietoti tikai dažādi zāļu novārījumi. Taču pēc tam, kad Anglijas karaliene Viktorija sava astotā bērna dzemdībās saņēma hloroformu, tā izmantošana kļuva gandrīz par statusa simbolu. Baznīca gan iebilda pret atsāpināšanu dzemdībās, argumentējot to ar apgalvojumu kā dzemdību sāpes ir Dieva sods, no kura nedrīkst izvairīties.

Dzemdību atsāpināšanai likti lietā arī apšaubāmi līdzekļi, piemēram, 1914. gadā Jaunanglijā tika atvērta klīnika, kurā augstākās klases sievietēm piedāvāja dzemdību atvieglošanai izmantot skopolamīnu. Tas ir dabisks alkaloīds, ko iegūst no melnās driģenes, dzeloņainā velnābola, eņģeļtaures un vairākiem citiem nakteņu dzimtas augiem. 1940. gadā ASV 95% dzemdību tika izmantots skopolamīns un morfīns, lai gan smagā narkotiku un amnēzijas deva atņēma dzemdētājām kontroli pār dzemdībām. Sieviete narkotisko vielu ietekmē aizmiga, gadījās, ka arī jaundzimušais piedzimstot, tā arī neuzsāka elpot pats.

Mūsdienās dzemdību sāpju mazināšanai visbiežāk izmanto epidurālo anestēziju. Latvijā vidēji katrās piektajās dzemdībās sāpes tiek mazinātas ar šo anestēzijas formu, savukārt pasaulē ir klīnikas, kur vairāk nekā puse sieviešu dzemdē, saņēmušas epidurālo analgēziju.

Rīgas Dzemdību nams 90. gados Latvijā bija viens no pirmajiem, kas sāka praktizēt ģimenes dzemdības, un mūsdienās lielākajā daļā gadījumu sievietei līdzās ir bērniņa tēvs. Taču padomju gados ne tikai nebija ģimenes dzemdību, toreiz slimnīcā neielaida nevienu sievietes piederīgo. Par to, kādas bija dzemdības, piedzimis puika vai meitene, cik sver un kā ēd, - to visu sievietes saviem vīriem un piederīgajiem izkliedza, stāvot pie dzemdību nama logiem. 80. gados visus pienesumus kontrolēja un, ja kaut kas, pēc medmāsiņu domām, nebija piemērots, tas netika nodots sievietei, pat savas apakšbiksītes sievietēm pēc dzemdībām neļāva vilkt, lai lika neievazātu kādu svešu baktēriju vai infekciju, atceras Rīgas dzemdību nama vecmāte Rita Romanovska žurnālā "Veselība".

 "Labi atceros, ka no vienas pie otras, no otras pie trešās dzemdētājas skrēju kā maratonā. Nekādas aparatūras nebija, vecmātei bija tikai viens steroskops, ar kura palīdzību klausīties bērna sirsniņu. Mūsu ausis bija pieradušas saklausīt bērna sirdstoņus mātes dzemdē, tāpēc, kad parādījās dopleri un citi aparāti, mēs uz tiem nepaļāvāmies. Ne velti senatnē vecmātes uzskatīja par raganām, jo mums jābūt ar septīto maņu un trešo aci pierē, lai spētu paredzēt, kādas būs dzemdības," stāsta vecmāte.

Tagad šķiet teju traģisks fakts, ka pirms 30 gadiem neviens sievietei nepastāstīja par mazuļa kopšanu. Kā ietīt mazuli autiņos, kā un cik bieži barot, kā apkopt - to sievietes apguva pašas. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ bija daudzi pēcdzemdību depresijas gadījumi, jo māmiņām nebija neviena, ar ko parunāties ne par mazuļa aprūpi, ne par savām izjūtām. 80. gados mamma savu bērniņu ieraudzīja tikai divas trīs stundas pēc dzemdībām. Toreiz visus jaundzimušos, kas bija ietīti marles un flaneļa kūniņās, salika garos ratos un veda sievietēm barot. Mātes un bērna kontakts bija iespējams tikai ēdināšanas reizēs, kuras nebija pakārtotas bērna vajadzībām, bet to noteica stingrs dienas režīms. Tas iederējās padomju režīma ideoloģijā, kas definēja sabiedrību kā pamatvērtību, sabiedrības un kolektīvās intereses kā primāras, bet indivīdu tikai kā pakārtotu sabiedrības daļu. Bērna un mātes, kā arī ģimenes savstarpējās attiecības tika stingri pakļautas kopējiem sabiedrības veselības aprūpes mērķiem un stratēģijai.

Profesionālas vecmātes, kuras apmācīja ārsti, Latvijā parādījās jau 16. gs, pārņemot šo tradīciju no Rietumeiropas, tomēr tās bija tikai un vienīgi vācu izcelsmes un viņam bija stingri aizliegts savās prasmēs dalīties ar tradicionālajām vecmātēm. Tādejādi tracionālās latviešu vecmātes turpināja pieņemt bērnus, balstoties latviešu zemnieku dzīvesziņā, kas viņas vairāk sagatavoja pieredzē balstītākai pieejai dzemdībām nekā viņu profesionālajām amata māsām.

Arī attīstoties stacionāriem, dzemdētājas vēl ilgi palika vecmāšu aprūpē mājās. Tas atbilda ierastajai kultūrvidei Latvijā. Dzemdību masveida pārvirzīšana uz stacionāru bija vērojama tikai pēc Otrā pasaules kara. Zināmas likumsakarības, kas dažos Latvijas stacionāros joprojām tiek ievērotas dzemdību palīdzības sniegšanā, tika ieviestas padomju gados, kad tika noteikts stingrs sanitāri – epidemioloģisks režīms dzemdību nodaļās. Kopš neatkarības atgūšanas Latvija atkal ir iespējams dzemdēt arī mājās.

Izmantoti materiāli no mentalfloss.com, www.baby.ru, majdzemdibas.wordpress.com