Mūsdienu bērni – izlaisti vai atvērti savās emocijās?  (16)

Vispirms jānodefinē, kas tad ir izlaists bērns – vai tas ir bērns, kas atļaujas teikt to, ko domā, vai varbūt viņš neievēro robežas, vai arī viņam tiek dots viss, ko sirds iekāro? Psiholoģe Laura Liberte domā, ka izlaists bērns ir tāds, kuram atļauts viss, kuram vecāki nav iemācījuši ievērot robežas, nav iemācījuši rēķināties ar citu vajadzībām. Viņš atļaujas aiztikt citu bērnu mantas, pārkāpt citu bērnu komforta robežas, neņem vērā citu lūgumus neaiztikt, netraucēt, ievērot citu vajadzības. 

Izlaistu bērnu noteikti pamana uz apkārtējo fona, jo viņš ir neērts un traucējošs. Bet ne vienmēr tie, kurus pamana un kuriem ir grūti iekļauties pieņemtajās normās, ir izlaisti. Varbūt viņi ir radoši un citiem liekas, ka "tas nu ir par traku", vai arī bērnam ir veselības problēmas, hiperaktivitāte, kas jau nav audzināšanas jautājums.

"Izlaistos bērnus" pirmie pamana pedagogi un bērnudārza audzinātājas, jo uz citu bērnu fona problemātiska uzvedība izceļas ir pamanāma ātrāk un labāk nekā tad, ja bērns aug mājās bez vienaudžu kompānijas.

Radošs bērns – neaudzināts bērns?

Iveta Pudāne pieļauj, ka pašlaik vēl tiek meklēti veidi, kā bērnu audzināt radošu bērnu, kas arī ne vienmēr iekļaujas sabiedrības izpratnē par "labu audzināšanu". Kā audzināt tā, lai kreatīvs, netradicionāls bērns netiktu ierobežots. Sabiedrības normas ir ļoti spēcīgas, mums visiem patīk, ka bērni cilvēkos prot labi uzvesties. "Vecāki gan bieži vien radošumu sajauc ar uzvedības normu neieaudzināšanu. Brīva, humāna audzināšana nav tas pats, kas kreativitātes veicināšana. Radošums un kreativitāte ir bērna konatīvās spējas, ko var attīstīt mācību procesā," norāda Pudāne.

Vecāka gada gājuma pedagogi bieži vien ir īpaši sašutuši, kad bērns pasaka, ka kaut ko negrib un nedarīs, jo vēl pirms gadiem 20 kas tāds nebija iedomājams. Bet iespējams, ka tas nemaz nav slikti, ka bērns ir spējīgs pateikt, ka viņam kaut kas nepatīk, un ka viņš kaut ko negrib. Tas nozīmē, ka bērns pazīst savas emocijas un labāk pratīs atpazīt arī citu cilvēku emocijas. Vidējās paaudzes cilvēki daudz sliktāk spēj atpazīt emocijas, neatļaujas atklāti pateikt, ko domā, tāpēc ir, jo īpaši sašutuši, ka citi to var.

Šobrīd jau vecāki atkal sāk saprast, ka robežu un rāmju noteikšana bērnam nāk par labu, bet tas ir jādara humāni, nesagraujot bērna emocionālo pašapziņu.

Cita izpratne par pieklājību

Pieaugušajiem, kas auguši šaurajās robežās, audzināti ar sodiem un stingriem noteikumiem, nemaz neprot savādāk risināt attiecības ar bērniem. Daudzi vecāki gan lasa un izglītojas, bet rezultātā baidās bērnam pateikt kaut ko tādu, kas viņu "traumētu".

No Austrumu kultūrām kādu laiku mēģinājām ieviest principu – līdz 3-5 gadiem ļaujam bērnam darīt visu, bet pēc tam sākam audzināt. Neder mums šie austrumu audzināšanas modeļi, uzskata psiholoģe. "Austrumu cilvēki ir ļoti disciplinēti, diezgan noslēgti, toleranti. Par mazi bērni, kurus it kā neierobežo, šo uzvedības normu iemācās jau ģimenē. Rietumu cilvēki pēc būtības ir daudz atvērtāki, bērni mācās un redz pilnīgi citu modeli, un pēc austrumnieku audzināšanas metodēm vairs nav ieliekams nekādos rāmjos, " tā Liberte.

Tāpat der apdomāt, vai stingri nosakot bērnam, ka kaut ko darīt nedrīkst un apspiežot viņā vēlmi strīdēties pretī, mēs neiegūsim bērnu, kas baidās eksperimentēt, izrādīt iniciatīvu un izteikt savu viedokli. Vai neizaudzināsim bērnu, kas nav savas dzīves noteicējs?

Pienākumi – tas ir svarīgi

Tikpat svarīgi kā robežu noteikšana un atļauja brīvi paust savu viedokli, ir arī pienākumi, kas bērnam mājās, skolā, sabiedrībā ir jāizpilda. Pašlaik ļoti daudziem bērniem mājās nav vispār nekādu pienākumu, jo vecāki aizbildinās, ka viņiem nav laika sekot tam, vai bērns šos pienākumus pilda un iesaistīties to kontrolē. Bērns neizjūt, ka viņam vispār par kaut ko atbildība. Nevajag bērniem iemācīt bezpalīdzību, stāsta Laura Liberte. "Runājot ar mammām, bieži nākas dzirdēt, ka vecāki mēģina kompensēt to, kas pašiem bērnībā nebija, baidās būt pārāk stingri, grib bērnam nodrošināt laimīgu bērnību. Bet tā mēs iebraucam citā grāvī".