Paklausīgs bērns – tā ir slimība  (18)

Kas ir ģenialitāte? Faktiski ģenialitāte ir nopietns smadzeņu defekts un to ir pierādījuši zinātnieki.

Cilvēki, kurus dēvē par ģeniāliem, izvēlas tādu uzvedības formu, kas sabiedrībai nav pieņemama. Kā teica Einšteins " Visi zina, ka ir lietas, kas nav iespējamas. Un tad atnāk viens, kas to nezina". Tāpēc es teiktu, ka ģenialitāte - tas ir neveselīgi. Ar ģeniāliem cilvēkiem ir ļoti grūti dzīvot kopā, ļoti bieži viņi ir vientuļi. Ģeniāls cilvēks ir psihiski slims cilvēks, jo viņš neiekļaujas standartos.
Vispār tikai ļoti nedaudzi cilvēki, kas ir ģeniāli , tomēr savu kreativitāti un nestandarta domāšanu spēj ielikt sabiedriski pieņemamos, standartiem pielāgotos rāmjos.

No tāda viedokļa skatoties, gandrīz visi bērni ir ģeniāli, jo viņiem nav iemācīti priekšstati, kā jābūt un kā jāuzvedas. Viņi spēj radīt asociācijas, kas pieaugušam cilvēkam pat neienāk prātā. Tikai bērniem šī ģenialitāte no sabiedrības lietderības viedokļa nav izmantojama, jo bērna darbošanās nav vērsta uz sabiedrības labumu.  Viņš nezina, kā šo ģenialitāti pielietot kreatīvi, lai no tās būtu reāls labums.

Vai bērnam ir jāmāca pēc iespējas vairāk un agrāk?

Gan jā, gan nē – no bērna var izveidot gandrīz visu, ko vēlas vecāki, bet ja daba nav devusi izcilu balsi vai smalku muzikālo dzirdi, tad vecāku pūles nevainagosies ar tiem panākumiem, ko viņi
gribētu redzēt.

Vēl – cilvēka smadzenes tiešām ir neaptveramas, bet pavērojiet bērnu, kas sāk mācīties staigāt. Ja viņš koncentrējas uz iešanu un stabilitātes noturēšanu un jūs viņam tajā brīdī kaut ko teiksiet, pievērsīsiet uzmanību sev un novērsīsiet uzmanību no tā, ko viņš darta, mazulis kājās nenoturēsies, jo viņa smadzenes vēl nespēj koordinēt gan staigāšanu, gan runas uztveršanu vienlaicīgi. Tas pats attiecas uz pārējām lietām, kad bērniem ir jāapgūst un ko viņam vēlas iemācīt vecāki - visu vienlaicigi labi izdarīt nevar.

Pieaugot, cilvēks jau spēj darīt vienlaikus vairākas lietas – runāt, ēst, vadīt mašīnu, runāt pa telefonu... Tas nozīmē, ka smadzenēs ir sakārtojušās tās zonas, kas atbild par dažādu darbību koordināciju.

Piemēram, lasīt bērnu var iemācīt jau 3-4 gadu vecumā. Bet, ja bērnam tiek mācītas prasmes, kas šajā brīdī nav piemērotas viņa smadzeņu briedumam, tad pastāv liels risks, ka nākotnē viņš šo prasmi izmantots nekvalitatīvāk. Visam jānotiek savā laikā. Turklāt ja smadzeņu nobriešanu stimulē ātrāk nekā tas ir paredzēts dabā, nākotnē esit gatavi strādāt ar bērna neirozēm.

Vai tas nozīmē, ka vecāki, kas pirmsskolniekam māca trīs svešvalodas, aicina privātskolotājus matemātikas apgūšanai un visādi stimulē ātrāku zināšanu apguvu, faktiski bērnam kaitē?

Divas valodas bērnam nekaitēs, nevajag pārspīlēt.  Visu vajag ar mēru. Bet pats svarīgākais – bērnam ir jābūt nepaklausīgam. Paklausīgs bērns – tā ir slimība! Mazulim laiku pa laikam ir jāveic eksperimentu, rezultātā tās var būs salauztas lietas, bet tā viņš uzzina, " kas lācītim vēderā".  Ja bērns tiek visu laiku nodarbināts - mācīts, laists pulciņos, izklaidēts, ja viņam nav laika savam pasaules izpētes ritmam – tā nav audzināšana! Bērnam ir jāspēlējas, jo spēlēšanās – tā ir dzīves mācīšanās šajā vecumā. 

Bet  jā, ir vecāki, kas jau bērnudārznieku gatavo par olimpisko čempionu vai baleta zvaigzni.  Paskatieties tagad uz čempioniem un zvaigznēm – lielākā daļa no viņiem ir fiziski un dažreiz par emocionāli invalīdi, jo jau no bērnības ir pārtērētas smadzeņu rezerves.

Vai grāmatu lasīšana veicina kerativitāti un ģenialitāti?

Viss atkarīgs no tā, kas tieši tiek lasīts. Labāk, ja bērns grāmatu izlasa pirms noskatās filmu par to pašu grāmatu. Jo pretējā kārtībā vairs nav jāiedarbina fantāzija – mēs jau zinām, kā izskatās grāmatā aprakstītais tēls, iztēle nav nepieciešama.