Šodien zinām, ka viss ir daudz sarežģītāk. Teorija un prakse māca, ka ir dažas īpašības, kuras labiem, vai kā bērni saka - foršiem vecākiem, ir absolūti nepieciešamas.
Vecākiem nepieciešama drosme. Tā vietā, lai teiktu "Neej, neaiztiec, nedrīkst!", pateikt "Aizej un pamēģini!"
Vecākiem nepieciešama pacietība. Jāveicina bērna varēšana, jāatrod laiks un vieta, lai to apgūtu.
Vecākiem nepieciešams just prieku un būt laimīgiem. Jo mazāks ir bērns, jo vairāk viņš to pamana.
Vecāki veido pasauli, kurā bērns attīstās. Ja gudrie un varošie vecāki ir priecīgi, gaiši un labi, tad ir prieks augt. Vienmēr norūpējušies vecāki bērnam ir liels posts, jo parasti tādi vecāki staigā hroniski īgni, aizvainoti un viņu klātbūtnē bērns neapzināti sāk justies vainīgs un nelaimīgs.
Bērna nelaimīgums var izpausties tieši – ar nomāktu garastāvokli, tomēr biežāk tas izpaudīsies gan fiziskos simptomos - kā biežas galvassāpes, sāpes vēderā, locītavās u.tml., gan uzvedības traucējumos – uzmanības traucējumos, ""sliktā uzvedībā", toksikomānijā, narkomānijā u.tml.
Gribētu uzsvērt, ka iedzimtībai bērna veselības stāvoklī ir daudz mazāka loma, kā emocionālajai gaisotnei un attiecību kvalitātei ģimenē. Tieši emocionāls stress bērnībā "ieliek" fizioloģiskos pamatus slimošanai pieaugušo vecumā – gan ar somatiskām, gan ar psihiskām slimībām.
Vecākiem nepieciešams spēks. Viens no personības un gribasspēka rādītājiem ir vecāku sasniegumi un panākumi. Tie ir notikumi vecāku dzīvē, par kuriem vecāki bērniem stāsta ar prieka un lepnumu. Bērna ir jādzird, kad vecāki saka "Likās, ka nevarēšu, bet saņēmos, sasparojos un re, ka izdarīju!". Angļiem ir īss kodolīgs teikums "I did it!" Tā bērni iegūst iespēju identificēties ar veiksmīgu dzīvi.
Bērniem ir svarīgi, ka vecāki jūt lepnumu par sevi, savu varēšanu, prieku par saviem talantiem, nevis gaida panākumus tikai no bērniem, kuriem nākotnē vajadzētu sasniegt to, ko paši vecāki nav spējuši. Šajā veidā bērnā tiek ielikts pamats smagam dzīves scenārijam, kur galvenā doma ir "Dzīve ir grūta un godīgiem cilvēkiem sasniegumi ir gandrīz neiespējami". Īpaši bērnus traumē – vecāku t.s. iemācītā bezpalīdzība.
Vecākiem nepieciešama gudrība, Lai viņi spētu savus bērnus izprast. Izprast – tas nozīmē saprast kā jūtas bērns. Diemžēl mums jārēķinās ar faktu, ka liela daļa šodienas mammu un tēvu nāk no tādas cilvēcisko attiecību sistēmas, kur personība, tās izjustais nav bijis svarīgi.
"Ko tu te ar savu "gribu", kad lielie runā!" "Man neinteresē, ko tu gribi, būs tā , kā es teikšu!" . Līdzīgi kā anekdotē, kur puisītis līdz 5 gadu vecumam domāja, ka viņa vārds ir "Aizveries".
Bērna kā personības devalvācija mēdz notikt joprojām – tramvajā, autobusā, veikalā. Ne reti nākas dzirdēt aizkaitinātu "Ko tu te stāvi cilvēkiem ceļā!" vai "Netraucē cilvēkiem!" , sak', tu jau neesi cilvēks!
Ziniet, mīļie vecāki, bērni nudien nav lelles, viņi patiešām mēdz justies bēdīgi, skumji, aizvainoti, nobijušies, nepatīkami pārsteigti, izmisuši, nelaimīgi, satraukti, vīlušies, pamesti. Turklāt bērns neizprot savas jūtas, viņš mācās tās nosaukt vārdos no vecākiem, kuri pasaka priekšā, ka šo smago izjūtu, kura šobrīd tā moka, sauc. Bērnam emocijas aprakstīt ir grūti, gandrīz neiespējami, toties bērns tās izpauž uzvedības vai fiziskās veselības traucējumos.
Gudrība nepieciešama arī, lai palīdzētu bērnam savas patības meklējumos. Atrast savu patību ar "ko es gribu un ko es negribu". Tas ir svarīgākais priekšnosacījums, lai varētu dzīvē sevi realizēt, piepildīt savas kā indivīda nepieciešamās vajadzības – un tātad galu galā nonākt maksimāli tuvu tai sajūtai, ko mēs saucam par "laimi".
Vecākiem nepieciešams personības dziļums un bagātība, lai spētu savus bērnus mīlēt ar beznosacījuma mīlestību – t.i. pieņemt tādus, kādi ir – meitene vai puika, gaišiem vai tumšiem matiem, lēns vai ātrs, bet savs un mīlams. Varbūt ne vienmēr veiksmīgs, bet tomēr vismīļākais. Varbūt jāiet palīgā, bet nekādā gadījumā neveiksmju dēļ nav jāatstumj. Klīniskā prakse rāda, ka beznosacījuma mīlestība no vecāku puses veidojas tad, ja tētim un mammai ir labs paštēls un normāls pašcieņas līmenis un otrādi. Tie bērnus saredz kā no sevis atdalītas, atsevišķas, no viņiem emocionāli neatkarīgas personības ar savu dzīves ceļu un uzdevumiem, bet nevis kā savu nerealizēto sapņu piepildītājus.
Jāsaka, ka bērnu fiziskai un psihiskai attīstībai absolūti nepieciešama ir izjūta, ka tiek pieņemts un mīlēts tāds, kāds ir. Lai tiktu mīlēts, viņam nav jābūt līdzīgam vai labākam par brāli, māsu vai klasesbiedru. Ja vecāki savu labvēlību vai mīlestību saista ar noteiktu uzdevumu izpildi, tad veidojas psihiska emocionāla trauma, kura apstādina vai vismaz izkropļo bērna tālāko psihiskās attīstības procesu. Vecākiem vēlams būt psihiski veseliem, bez personības traucējumiem.
Vecāku kvalitāte nosaka bērna tālāko likteni. Cita maģiski noteikta un iepriekš iezīmēta likteņa nav. Cilvēka likteni veido vecāki. Ja nelaimīgu, tad tālākais būs atkarīgs no paša cilvēka, ko viņš darīs, pieaudzis būdams – automātiski izdzīvos nelaimīgo jeb cīnīsies, mainīs to, augs un izveidos pats savu likteni. Pie reizes – iemācoties kļūt par labāku vecāku nekā bija viņa paša, rezultātā gūstot milzu prieku un gandarījumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!