bērni, sods, audzināšana
Foto: PantherMedia/Scanpix
Daudzām vecmāmiņām bija viena pieeja audzināšanā – ja atvase neklausa, "dakteris Bērziņš" palīdzēs. Neviens toreiz īpaši neaizdomājās, cik pedagoģiski ir noslānīt bērnu ar žagaru vai siksnu. Tagad, gudras audzināšanas grāmatas izlasījuši, vairs nezinām, kā savu jaunāko paaudzi mācīt un pārmācīt. Nu jau pat bargāks skatiens nedarbnieka virzienā, šķiet, var radīt neparedzamas sekas – ja nu sīkulim tā ir psiholoģiska trauma uz mūžu?

Zināmas daudzas un dažādas pieejas, kā audzināt nākamos ģēnijus, izcilus līderus, apdāvinātus māksliniekus vai vismaz normālus cilvēkus, kuri pieauguši nemocīsies ar neskaitāmiem kompleksiem. Vecāki, neuztraucieties, ja nezināt, kurai teorijai sekot! Arī psihologiem nav vienotas nostājas. Toties mērķis gan ir skaidrs?– palīdzēt saprast, ka sekas ir ikvienai darbībai.

Ja pieaugušo pasaulē visi likumi ir vairāk vai mazāk nepārprotami formulēti uz papīra un mēs labi zinām, ka "likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības", tad ar bērniem ir citādi. Viņus nezināšana atbrīvo no soda, jo sods ir sekas rīcībai, par ko mazais pasaules pētnieks iepriekš ir brīdināts. Tāpēc viņam dota brīva izvēle, kā rīkoties un ar ko rēķināties. Taču, ja mazulis nav brīdināts, tad kā mēs drīkstam viņu sodīt?!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!