Un tad vilks apēda Sarkangalvīti jeb Kāpēc bērniem jālasa pasakas  (26)

Nelasāmāko pasaku topā iekļuvusi brāļu Grimmu pasaka "Ansītis un Grietiņa", jo kā gan var uz mežu aizvest un atstāt bērnus; pasaka par Sarkangalvīti, kuru apēd vilks, kā arī "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši", jo vecāki nespējot izskaidrot, kas ir rūķi. Pat "Pelnrušķīte" ir iekļuvusi šajā topā, jo nedrīkst bērniem stāstīt, ka visus mājas darbus veic tikai sieviete.

Tas liek aizdomāties, ko nemācās un neapgūst bērni ne tikai Anglijā, bet arī Latvijā, jo mūsdienu vecāki, apjukuši no brīdinājumiem par vardarbības kaitīgo ietekmi uz bērna psihi, atsakās no pasakām, kas patiesībā dod milzīgu ieguldījumu bērna pasaules izpratnē. Tad tomēr, kāpēc bērniem jālasa pasakas?

Lai cik mistisks un asiņains būtu pasaku sižets, patiesībā tas veidots tā, lai sakārtotu un harmonizētu pasauli, kurā bērnam būs jādzīvo. Pasakās ir skaidri nošķirts, kas ir labs, kas – ļauns. Bērnu psihologi uzsver, ka mūsdienu bērni ir kļuvuši daudz agresīvāki savās izpausmēs, bet iemesls ir nevis pasaku sižeti, bet gan garās stundas pie televizora ekrāna, kas piedāvā jau gatavas agresijas ainas. Ja bērnam izlasa pasaku, kurā ir stāstīts, ka vilks apēda Sarkangalvīti, mazuļa fantāzija uzbur tikai to ainu, ko spēj pārdzīvot. Ko gan nevar teikt par kino industrijas radītajām ainām, kas piedāvā jau gatavu produktu. 

Klausoties pasaku, bērni identificējas ar galveno varoni un piemēro sev viņa īpašības. Iespējams, ka bērni šobrīd ne vienmēr ar interesi klausās seno laiku pasakas, kurās ir daudz svešvārdi, kuru nozīmi viņi nesaprot. Tādā gadījumā der arī mūsdienu pasakas, piemēram, Harijs Poters vai Pīters Pens, kas ir pozitīvi, labsirdīgi un izpalīdzīgi puiši. 

Dators bērnistabā ir ērta lieta – ieslēdz audiopasakas un aizmirsti par vakara pasaciņas lasīšanu. Tomēr tieši lasīšana priekšā un kopābūšana ir viena no svarīgākajiem pasakas lasīšanas labumiem, raidījumā "Ģimenes studija" stāsta psiholoģe Ginta Teivāne. Kopēji izdzīvot briesmīgo brīdi, sajūtot blakus mammas vai tēta klātbūtni, rodas fundamentāla drošības sajūtu un tas ir arī labs iemesls pārrunāt lietas, kas bērnu uztrauc. Ja pasaku priekšā lasa dators, saruna izpaliek. 

Psihologi saka, ka pasaku lasīšana bērniem palīdz adaptēties smagās dzīves situācijās un saskaroties ar lielām pārmaiņām, piemēram, vecāku šķiršanos vai uzsākot bērnudārza gaitas. Kāda mamma ikreiz stāstot pasaku, to beidza ar teikumu "Un tad viņi visi sadraudzējās, gāja kopā dārziņā un bija ļoti draudzīgi un priecīgi", tādā veidā sagatavojot savu 3 gadus veco meitu dārziņa gaitu uzsākšanai. 

Latviešu brīnumpasakas ir īsta un ļoti laba dzīves gudrības mācība. Tautas, dzīvnieku, sadzīves pasakās, kas izdzīvojušas cauri paaudzēm, ir ielikts stabils dzīves modelis un universāls dzīves vērtības. Arī tā saucamās nežēlīgās pasakas, kurās tiek nocirstas galvas, būtībā neaicina uz vardarbību, bet gan parāda transformāciju, izmaiņas, atbrīvošanu no vecās čaulas. Jo veselīgāk vecāki to uztver un mazāk uztraucas par šādu sižeta attīstību, jo mierīgāk un dabiskāk bērns uztver stāstu. Visbiežāk pieaugušie paši pārāk saasināti uztver šo informāciju, tāpēc baidās arī par bērna uztveri.

Caur pasakām bērns iemācās vērtības, to, kas dzīvē ir svarīgākais: nauda, sirds gudrība, labestība, čaklums? Pasakā jābūt vienam galvenajam varonim, kas visdrīzāk būs labs.

Skaļa priekšā lasīšana burtiskā veidā audzē smadzenes, jo klausīšanās laikā smadzenēs veidojas jauni neironi, kas atbild par smadzeņu darbību. Tāpēc skaļu priekšā lasīšanu iesaka tiem bērniem, kuriem ir garīgās attīstības aizture. Visiem bērniem paplašinās arī vārdu krājums un attīstās valoda.

Nekas tik labi neattīsta iztēli kā skaļa priekšā lasīšana. Turklāt pasaku var neizlasīt līdz galam, bet ļaut mazulim pašam izdomāt, kā stāsts varētu beigties. Tas ir veids, kā uzzināt, kādi jautājumi jūsu bērnu pašlaik visvairāk nodarbina.